Latgales zirgaudzētāju sanāksmē aktīva pajūgu braukšanas popularizētāja Larisa Klitončika pastāstīja par kādas Krievijas treneres vilšanos, kas Latvijā nav spējusi atrast un iegādāties piemērotu zirgu voltizēšanai. Kur palikuši jūsu zirgi – vaicājusi viešņa.

Uz saietu, kuru zemnieku saimniecības „Apkalnmājas“ omulīgajās telpās Latgales zirgaudzētājiem sarīkoja Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija (LŠZAA) sadarbībā ar Latvijas Zirgaudzētāju biedrību (LZB), bija sabraukušas ap divdesmit sievas un vīri, lai spriestu par Latvijas šķirnes (LS) braucamā tipa situāciju, nozares attīstību, kā arī sadarbību ar abām zirgaudzētāju organizācijām.

Sanāksmes ievadā LŠZAA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica runāja par zirgkopības nozari kopumā Latvijā un Latgalē (prezentāciju skatīt raksta noslēgumā, I.P.), savukārt ciltsdarba speciāliste Dzintra Puriņa izvērtēja šajā reģionā audzēto šķirnes ērzeļu potenciālu.

Trūkst veterinārārstu

Latgales sanāksmē vairāki zirgaudzētāji uzsvēra, ka viņu reģionā viena no lielākajām problēmām ir profesionālu, zinošu veterinārārstu trūkums. „Mūsupusē ar veterināriju ir ļoti slikti! Ja kas sarežģītāks, nav kam lūgt palīdzību,“ teica Agita Strode no Bērzgales pagasta. „Pats trakākais ir veterinārija,“ ar viņu vienisprātis bija Andrejs Klitončiks no Tilžas pagasta.

Juris Astičs, pieredzējis zirgaudzētājs un „3 vītolu staļļu“pārvaldnieks no Riebiņu novada, atzina, ka ar govīm Latgales veterinārārsti tiek galā „super“, bet zirgiem labu dakteru pietrūkst. Jāpiebilst, ka līdzās Burtnieku zirgaudzētavai „3 vītolu staļļi“ ir Latvijas lielākie zirgu audzētāji. Saimniecība specializējusies Oldenburgas šķirnes zirgu audzēšanā, taču esot arī pa kādam genofonda (par genofonda jeb ģenētiskajiem zirgaudzētāji sarunvalodā sauc LS braucamā tipa ķēves vai ērzeļus, kas iekļauti Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas programmā, par to saņemot ik gadu 198 eiro, I.P.) rumakam vai ķēvei, stāstīja pārvaldnieks. „Kāpēc tik maz? Ko tad ar viņiem darīsi? Kam audzējam zirgus? Dvēselei. Bet vajag arī nopelnīt. Ar sporta zirgiem ir savādāk – interesentu ir ļoti daudz,“ staļļa izvēli par labu ārzemju šķirnei un mazo vietējās šķirnes dzīvnieku skaitu pamato staļļa pārvaldnieks. J. Astičs padalījās arī pieredzē, kā mākslīgā apsēklošana, kas tiek pieminēta vai katrā zirgaudzētāju sanāksmē, notiek viņa stallī. Ķēves tiek sēklotas ar svaigu spermu, kuru piegādā ar aviotransportu no Vācijas. „Spermas dzīvotspēja ir piecas līdz deviņas dienas. Par apsēklošanu rūpējas mūsu vetārsts, kurš to apguvis Vācijā,“ skaidroja pārvaldnieks.

Savā uzrunā J. Astičs īpaši uzsvēra zirgaudzētāju biedrību svarīgāko uzdevumu: „Mums ir divas organizācijas, un tām ir jāstrādā mūsu labā! Jāpārstāv Latvijas zirgaudzētāji gan Briselē, gan Latvijā – Saeimā, Ministru kabinetā u.c., kā arī jārīko pasākumi.“

Vajag izglītoties

Savukārt A. Strode organizācijas aicina uz aktīvāku izglītošanas darbu. „No abām organizācijām vēlētos, lai tās rod iespēju apmācīt cilvēkus. Latgalē ir daudz grūtāk dabūt atbalstu izglītošanas projektiem, bez tam mūsupusē reti kurš pagasts atbalsta zirgkopību, taču zināšanas ir tik nepieciešamas.“

Uz Jēkabpils novada nevēlēšanos atbalstīt zirgaudzētāju projektus norāda Ieva Jase: „Finanšu atbalstam rakstām projektus, bet atbalsta nav.“

Zirgu sētas „Untumi“ saimniece Ligita Harčevska uzskata, ka biedrībām jāpalīdz zirgaudzētājiem izglītoties, apgūt tirgotāju prasmes, kā arī jāveic LS braucamā tipa „popularizēšana tautā“. L. Harčevska, kura kļuvusi par profesionāli tūrisma jomā, atceras laiku, kad aktīvi nodarbojusies ar jātnieku sportu un LS zirgi šķituši kā „tanki“. Tagad viņas viedoklis mainījies: „LS braucamo tipu var izmantot, tikai jāatvieglo, taču nezaudējot asinību. Izjādēm nepieciešami spēcīgas uzbūves zirgi, jo mūsu klientu vidū mēdz būt arī ap simts kilogramu smagi jātnieki.“

Zirgaudzētājiem nepieciešama gan pieredzes apmaiņa, gan zināšanu apgūšana no vecajiem speciālistiem, uzskata Vita Radvilaviča. Pašai vēl ir kam pajautāt – viņas māte un tēvs ir pieredzējuši zirgaudzētāji.

Latgalē zirgs joprojām daudzviet ir arī darbaspēks, norāda Vilhelmine Vegnere, kas savulaik nodarbojusies ar konkūru, iejādi, trīscīņu, taču tagad dzīve esot tā iegriezusies, ka ķērusies pie rikšotājiem, viņas pārziņā arī viens Latgales rikšotājs. „Katram zirgam jāatrod sava atslēdziņa, jo katram ir savs raksturs. Man ir zirgs, ar kuru var mierīgi braukt, strādāt piemājas dārzā, u.c. Protams, viņš neko daudz nemaksās, taču jāatceras, ka Latgalē zirgs joprojām ir arī darbaspēks.“

Gribu ieiet vēsturē

Pirms septiņiem gadiem Daina Kozlovska vēl paniski baidījusies no zirgiem, taču spējusi bailes pārvarēt, iemācījusies jāt un iegādājusies sev zirgus. Nolēmusi audzēt līdz piecām genofonda ķēvēm un arī ērzeli. „Man patīk LS braucamais tips, patīk tas spēks, kas viņos iekšā! Domāju, audzēšu genofonda zirgus, lai šķirne neiet zudībā un es ar kaut ko ieiešu vēsturē.“

Zirgu audzēšanā viņai palīdz zemnieku saimniecības ieņēmumi, piemetot arī vīrs, taču ikreiz uzjautā – kad tad nauda sāks nākt atpakaļ? Vakarā, vīriņ, vakarā, Daina smejot atbild. Uzņēmīgā zirgaudzētāja pateicas Larisai un Andrejam Klitončikiem, kas allaž palīdz ar padomu.

Līdzīgi kā Daina, arī citi sanāksmes dalībnieki atzīst, ka zirgu audzēšana nav rentabla, tāpēc paralēli nodarbojas ar ienesīgākām nozarēm, piemēram, ar piena un gaļas lopkopību.

Sanāksmes noslēgumā LŠZA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica apkopoja līdz šim izteiktās idejas un priekšlikumus nozares attīstībai:

• atvērto durvju dienas pieredzes gūšanai un apmaiņai;

• izglītošanās kursos, semināros u.c.;

• zirgaudzētāju kooperācija;

• nozares popularizēšana;

• reklāmas un mārketinga uzlabošana.

 Teksts un foto Ilze Pētersone

 

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290