Jeļizaveta un Kārlis Zaueri Jaunpilī izveidojuši savu nelielu saimniecību, un par vienu no galvenajiem uzdevumiem tās attīstībā uzskata Latvijas siltasiņu braucamā tipa zirgu audzēšanu, lai gan pagaidām tā notiek nelielos apjomos. Kārlis ir zootehniķis, Jeļizaveta – veterinārārste,  un arī savā tiešajā darbā viņi guvuši daudz vērtīgu atziņu par zirgiem.

“Krastiņu” saimniecība:

* Atrodas: Tukuma novada Jaunpils pagasta Veclaukos.

* Saimnieki: Jeļizaveta un Kārlis Zaueri.

* Saimniecībā atrodas: 11 zirgi – 3 vaislas ķēves (no tām viena Latvijas siltasiņu šķirnes braucamā tipa ķēve); 1 Latvijas siltasiņu braucamā tipa ērzelis; 4 jaunzirgi (Igaunijas vietējais, Hanoveras šķirnes zirgs, 2 Latvijas siltasiņi); 3 šogad dzimuši kumeļi.

* Apsaimnieko: 10 ha zemes, no tās 8 ha ir ganības.

* Ir stallis 10 vietām.

Jeļizaveta un Kārlis iepazinušies studiju laikā Latvijas Lauksaimniecības universitātē, kad otrajā kursā abi braukuši uz jāšanas sporta treniņiem LLU Zirgkopības mācību centrā “Mušķi”. Kārlim jau toreiz bijis savs privātais zirgs, bet, nodibinot ģimeni, pakāpeniski zirgu skaits palielinājies. Izveidota sava saimniecība pie Rīgas-Jelgavas šosejas, bet pirms septiņiem gadiem ģimene pārcēlās dzīvot uz Jaunpili tuvāk Kārļa darbam slaucamo govju fermā.

Jeļizaveta apguvusi divas augstākās izglītības – zootehniķa un veterinārārsta, kopā LLU studējot desmit gadus. Šīs zināšanas viņai palīdz saimniecības darbā un praksē. Par veterinārārsti viņa strādā trīs vietās: Jaunpilī – Liepas veterinārajā ambulancē, Tukumā – klīnikā “Berimors un draugi”, Rīgā – veterinārajā klīnikā  “Vetmall”. Pirmajā no minētajām praktizē arī Kārlis.

 

Saimniecībā vēlas audzēt Latvijas šķirnes zirgus

Saimniecības darbība ieinteresē ar to, ka tajā mērķtiecīgi vēlas audzēt Latvijas siltasiņu šķirnes braucamā tipa zirgus, jeb, kā Jeļizaveta un Kārlis dēvē, genofonda zirgus. Par to, kas ir šis “genofonds”, Jeļizaveta stāsta: “Tie ir vietējās šķirnes zirgi, kurus cenšamies saglabāt. Par to tiek saņemts arī neliels valsts atbalsts izveidotās audzēšanas programmas ietvaros – šogad 265 eiro gadā par zirgu. Latvijas pamatšķirne (kodols) – braucamais tips – veidojās, vietējās šķirnes ķēves krustojot ar Hanoveras, Holšteinas un Oldenburgas šķirnes pārstāvjiem. Lai tos iekļautu genofondā, trešajā izcelsmes paaudzē vismaz 75% asinības ir jābūt no Latvijas siltasiņu šķirnes un pārējie 25% drīkst būt no radniecīgām šķirnēm.”

Precīzus nosacījumus var apskatīt LSŽAA (Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija) mājaslapā. Savu pieteikumu audzētāji iesniedz LŠZAA, kas lemj par iekļaušanu programmā. Turpmākais noteikums – vaislas šķirnes ķēvēm vismaz reizi piecos gados ir jāatnes kumeļš. Par vietējo apdraudēto šķirņu saglabāšanu zirgu audzētāji saņem valsts atbalsta maksājumus.

Kas šādu mērķu īstenošanas ceļā sagādā prieku, kas – problēmas? Saimniece atbild: “Lielākais prieks ir par to, ka mums ģimenē ir kopīga ideja par Latvijas genofonda zirgu saglabāšanu. Patiesībā nozarē tas ir arī jautājums par Latvijas identitātes saglabāšanu Eiropā ar savu šķirni. Taču bēdas, ka nav viegli atrast piemērotus pārus. Tāpēc tagad, lai iegūtu “jaunas asinis” un novērstu tuvradniecības iespēju, saskaņojot ar LSŽAA ciltsdarba specialisti Laini Orbidāni, izmantosim ērzeli no Oldenburgas vecajām šķirnes līnijām, kuras kādreiz tika izmantotas mūsu šķirnes veidošanā. Šī audzētava ir Vācijas valsts īpašumā esoša zirgaudzētava, kura, tāpat kā mēs, cenšas saglabāt un “noturēt” savas šķirnes kodolu. Savā laikā Latvijas šķirnes zirgi tika dalīti divos tipos: braucamā un sporta tipa zirgi. Mums ir gan viena, gan otra tipa pārstāvji.

Pati kādreiz startēju sacensībās, bet tagad laika trūkuma dēļ vairs ar to nenodarbojos. Mūsu saimniecībā visiem zirgiem ir savs pielietojums, pamatā tas ir viegls darbs – iet meža pastaigās ar jātnieku, bērnu vizināšana, un kādreiz aizbraucam arī uz treniņmačiem.”

 

Braucamā tipa zirgiem daudzas pozitīvas īpašības

Braucamā tipa zirgus ir grūtāk pārdot, jo pastāv uzskats, ka tie neder sportam sava masīvākā auguma, lēnīguma dēļ. Taču tiem ir arī daudzas pozitīvas īpašības, uzsver audzētāja: “Tie ir mierīgi, ar ļoti stabilu psihi, izmantojami reitterapijā, izjādēs un lauku tūrismā. Sportā tiešām tas ir mīnuss, jo, it īpaši konkurā, skatītāji gaida lielāku ekspresiju, jātnieks – zirga momentālu atbildi uz dotajām komandām, lai nezaudētu sekundes. Bet, ja novērojumi rāda, ka, piemēram, Budjonija šķirnes zirgi kā saimnieku uztver tikai vienu cilvēku, tad Latvijas siltasiņu šķirnes zirgi ir gatavi sadarboties arī ar citiem cilvēkiem. Vēl jo vairāk, – viņi spēj pielāgoties pat katra jātnieka prasmēm un saudzē cilvēku. Esmu redzējusi, cik saudzīga ir zirga uzvedība, ja viņam uzsēdina mugurā pavisam mazu bērnu.”

Saimniecībā cenšas no ķēvēm iegūt kumeļus ne ātrāk kā ar divu gadu intervālu. Taču situācija var mainīties, un tā sagadījies, ka šogad šajā nelielajā saimniecībā piedzimis kumeļu rekordskaits – trīs.

Saglabāt valstij raksturīgo

Par vēlmi saglabāt Latvijas šķirnes dzīvniekus Jeļizaveta stāsta vēl plašāk: “Kārlis ir ļoti latviski noskaņots cilvēks, tāpēc viņš cenšas saglabāt valstij raksturīgo, ne tikai zirgus. Mums ir divas tumšgalves aitas, deviņas cukurvistiņas un gailis, bija Kūrlandes zosis, bet tās neizdevās nosargāt no plēsējiem. Iespējams, šim pulkam kādreiz pievienosies Latvijas brūnā govs un Latvijas vietējā kaza. Izņemot zirgus, pārējās šķirnes nav nodoms pavairot, bet gan turēt kā ilustrāciju tam, ka mums ir pašiem savas, bagātas lopkopības tradīcijas. Mēs uzskatām, kā mūsu Latvijas vietējas šķirnes ir kā Latvijas identitāte citu valstu starpā. Tas ir tas, ko nevar atņemt, var tikai pazaudēt, tāpēc vitāli svarīgi to saglabāt, jo tas mūs atšķir no citiem un pastiprina mūsu tautas identitāti.

Jāteic arī, ka, cik nu izdevies praksē novērot, Latvijas siltasiņu šķirnes braucamā tipa  zirgi savu fizioloģisko īpašību un eksterjera dēļ ir mazāk prasīgi pret papildbarību (koncentrēta spēkbarība, musli, putras utt.). Jau 1932. gadā Latvijas zirgaudzētāju IV kongresā viena no prasībām bija: Būt pieticīgam barības ziņā.

Sporta zirgi ir citādāk “būvēti”, un, pat ja viņi nepiedalās sacensībās, jābaro ar dažādiem musliem un putrām. Latvijas šķirnes ķēves ir arī ļoti labas mammas, pienīgas, var pieņemt un izbarot svešu kumeļu.”

Latvijas tradīcijās, pretēji dažām citām tautām, nav vēlme izmantot zirgu produktus – ne gaļu, ne pienu. Taču intereses pēc, Jeļizaveta pagaršojusi pati un arī vecākajam dēlam devusi ķēves pienu. Viņam tas garšojis – ļoti salds, ar tādu kā pļavu zāles piegaršu. Jāteic, ka viņas tēvs nāk no Kazahstānas, kur skābpiena produkts no ķēves piena – kumiss – ir ļoti populārs.

Summējot visu iepriekšminēto, Kārlis saka: “Kas saglabā pagātnes vērtības, tas nākotni svētī”.

Kārlis Zauers pirms vairākiem gadiem, asistējot voltizēšanas paraugdemonstrējumam Jauno jātnieku skolā

 

Latviešu sapratne par zirgiem

Jeļizaveta uzsver, ka latviešiem vienmēr bijusi laba, saudzīga attieksme pret zirgiem, kas arī tagad vērojama saimniecībās. Viņai šo sadarbības kultūru ar zirgiem un saudzīgo attieksmi daudzkārt skaidrojusi draudzene Ieva Āne-Miķelsone, kura ir latviešu valodas skolotāja un kuras meita nāk uz saimniecību darboties ar zirgiem. Galvenokārt, ilustrējot savu stāstījumu ar  latviešu tautasdziesmām – govs ir kā māte, kas pabaro, bet zirgs – galvenais ģimenes palīgs visos lauku un meža darbos, un dzīvības glābējs karalaukā. (Jeļizaveta atminas: “Kumeliņa galvu glaudu ar abām rociņām – tas iznesa augumiņu caur deviņi zobentiņi”.) Tagad ir gan arī vērojums, ka rūpēs par zirgiem saimnieki pārspīlē – vēlas stallī nodrošināt lielāku siltumu, pat tāpēc reizēm tura līdzās govis, lieto pārāk biezas zirgu segas, bet zirgam tas nav tik lielā mērā nepieciešams, jo pastāv nepieciešamība atražot savu fizioloģisko apmatojumu.

 

Profesija – veterinārārste

Par sertificētu veterinārārsti Jeļizaveta kļuvusi 2014. gadā, pamatā strādā ar lolojumdzīvniekiem, bet nereti sastopas arī ar zirgu medicīnu. Pamatā tā ir slimību profilakse (vakcinācijas, asins analīzes utt.), kā arī parazitāro invāziju kontrolēšana. Smagākos gadījumos pacienti tiek sūtīti uz Jelgavas veterināro klīniku.

Jeļizaveta atklāti atzīst, ka sarežītākās manipulācijas veic pieredzējušākie kolēģi, taču viņai ir arī sava specializācija: “Parasti es veicu asins analīzes, pārbaudu parazītu klātbūtni, ārstēju brūces, kad nav nepieciešams dzīvnieku vest uz klīniku, kā arī kolikas, kad  tās nav īpaši komplicētas. Ja palīdzību nevar sniegt medikamentozi, protams, vedam uz klīniku. Strādāju ar lolojumdzīvniekiem un lauksaimniecības dzīvniekiem, kuru skaitā ir arī zirgi. Tukuma apkaimē ir salīdzinoši daudz zirgu – divi liela mēroga staļļi un vairākas nelielas saimniecības.”

Kāds ir veterinārārsta viedoklis par kopējo zirgu veselības stāvokli Latvijā un galvenajām problēmām? Jeļizaveta Zauere: “Ļoti bieži sastopama problēma ir parazīti, tāpēc es cenšos saviem klientiem skaidrot, kā no tā iespējams izvairīties, kā pareizi ganīt zirgus un apkopt ganības. Te arī es savienoju savas zināšanas, kuras ir iegūtas, strādājot kā zootehniķim un kā veterinārārstam. Par šo tēmu mani ieinteresēja pasniedzēji augstskolā, īpaši Dace Keidāne, un turpinu to apgūt plašāk.

Runājot par situācijām, kuras jārisina ķirurģiski, – ja zirgi uzturas āra aplokos, dzīvo barā – tad no traumām un brūcēm ļoti grūti pilnībā izvairīties. Nelielās brūces šujam uz vietas, bet, ja situācija ir komplicetāka, tad sūtām dzīvnieku uz klīniku. Taču jāatzīst, ka kopumā paši dzīvnieku saimnieki  kļuvuši izglītotāki, saprot, ka ārstēšana medikamentozi var nebūt efektīva, ja netiek veiktas  atbilstošas analīzes vai izmeklējumi. Analīzes lielākoties sūtam uz LBTU laboratoriju, institūtu “BIOR”, kā arī vajadzības gadījumā – uz humānajām laboratorijām. Iepriekš sazvanos, piesaku, kā arī instruēju saimniekus, kā pašiem noņemt un noformēt analīžu materiālus, ja pašai tas nav iespējams.”

 

Īpašums ar vēstures auru

Par savu tagadējo īpašumu, kas atrodas bijušās Jaunpils lauku muižas teritorijā, saimnieki stāsta ar milzu sirsnību: “Stallis, kur mēs tagad turam zirgus, kādreiz ir celts no bieziem akmens mūriem, un padomju laikā tur turēti jaunlopi. Pēc mūsu iegūtas informācijas, dzīvojamajā mājā, kurā mēs dzīvojam tagad, baronu laikā ir mitinājies dzirnavnieks. Pēc Ulmaņa laika zemes reformas, atdalot dzirnavnieka māju no kopējā būvju ansambļa,  1920. gadā tika izveidota jaunsaimniecība “Krastiņi”, kurā mēs arī atrodamies.”

Abi cītīgi seko notikumiem zirgaudzēšanas nozarē, ir Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas biedri. Labprāt piedalās dažādos pasākumos, pēdējā laikā gan mazāk, jo daudz laika prasa tiešais darbs, saimniecība un arī trīs bērni – meitiņa (10 gadi) un divi dēli (13 un 6 gadi). Lielākie bērni pa kādam nelielam darbam paveic arī pie zirgiem, taču viņi ar tiem bijuši kopā jau kopš zīdaiņa vecuma un uztver šo dzīvnieku klātbūtni par pašsaprotamu nevis ko īpašu.

Kopš mazotnes Jeļizavetas un Kārļa bērni sēdināti zirga mugurā

 

Raksta autore: DACE MILLERE

foto no Zaueru ģimenes arhīva

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” jūlija numura.

Abonē un lasi: https://saite.lv/kcb

 

 

 

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290