Kandavas novada Valdeķos saimnieko enerģiska un harismātiska sieviete IVETA PĀŽA. Viņa īrē staļļa spārnu Benjamiņu ģimenei piederošā īpašumā. Nodarbojas ar zirgaudzēšanu, gan paredzot tikai divu kumeļu iegūšanu gadā, un tagad vairāk pievērsusies jātnieku apmācībai un lauku tūrismam, piedāvājot izjādes ar zirgiem un citus pakalpojumus Abavas senlejas takās, un tie ir pieprasīti.

UZZIŅA

Valdeķu muižu 1845. gadā, atdalot no Aizdzires muižas, izveidoja tās īpašnieks Nikolauss fon Koskuls un uzdāvināja savai sievai Luīzei. 1931. gadā īpašumu, krietni nolaistu, iegādājās izdevējs Antons Benjamiņš, kurš to īsā laikā izveidoja par lauku paraugsaimniecību. 1941. gadā nacionalizēta, mūsdienās — Benjamiņu dzimtas īpašums.

Avots: Vikipēdija

Diemžēl tagad grandiozā un pasaku filmās līdzīgi redzētā celtne ir nolaista un pamesta, un tikai uzņēmums “Ivetas zirgi” te ienes dzīvību. Iveta, ievedot stallī, stāsta, ka saglabātas kādreizējās būves tradīcijas, lai zirgiem būtu pietiekami daudz gaisa un gaismas, un tā, lai barības galdā varētu ielikt sienu vai piedāvāt dzirdināšanu dzīvniekiem piemērotā augstumā. Kādreiz uz grīdas bijis pat astoņstūru raksta parketa segums, kas, laikam steidzoties uz priekšu, nolietojies un aizstāts ar citu. Bet joprojām ejās starp boksiem saglabājies kādreizējais betona segums, kura materiāli vesti no Zviedrijas, likti slejās, lai novadītu mitrumu no steliņģiem. Interesanti, ka ēkas “aizfasādes” pusē ir paaugstināti pievadceļi uz otro stāvu, pa kuriem joprojām zirgiem tiek vests siens, lai tas nepieciešamajās porcijās nokristu uz pirmo stāvu un tiktu pasniegts zirgiem. Staļļa daļa ir labi saglabājusies, un faktiski tikai boksu režģi un dažas sadalošās starpsienas liktas no jauna. Pretēji dažiem citiem zirgaudzētājiem, Iveta uzskata, ka zirgs tomēr ziemā pa nakti jātur stallī – mājās, bet, ja veselības problēmu dēļ zirgam jābūt diennakti ārā, tas jānodrošina ar nojumi un nepārtrauktu rupjās barības  pieejamību.

Prieks par jauniešu interesi

Iveta Pāža ir ļoti priecīga par to, ka šajos, finansiāli grūtajos laikos, nelielā pilsētā uz klubu joprojām brauc jaunieši – regulāri ap 16. Viņi te mēdzot pavadīt vai visu dienu, kopā tērzēt, baudīt tēju un  kafiju, pat saziņā ar vecākiem paliekot līdz rīta gaismai. Tam ir paredzēta speciāla kluba telpa, kur gan glabājas segli un apauši, gan ir galds, krēsli un tējkanna…

Iveta palepojas – ja  vēlēšanās apgūt jāšanas sportu tagad lielākoties ir meitenēm, tad viņas nelielajā klubiņā ir pat trīs puiši:  “Mēs esam tāds īsts amatieru stallis, taču bērni apgūst pa druskai no visa – apkopt zirgus, pabarot, veikt iejādes elementus un mācīties konkūru. Tas nekas, ka viņi pārvar augstumu līdz metram, jo lielākā daļa apzinās, ka tagad un arī turpmāk būs tikai hobija jātnieki, bet, lai būtu motivācija, labprāt piedalās arī sacensībās. Tagad ir citi laiki nekā mūsu jaunībā, un bērniem citas brīvā laika pavadīšanas intereses. Man ir prieks, ka viņi lec kaut vai 60 centimetru šķēršļus, bet nodarbojas ar kaut ko noderīgu un veselīgu, daudz uzturas svaigā gaisā. Protams, braucieni uz sacīkstēm ir dārgi, bet daru to mūsu visu priekam, jo pilsēta ir neliela, cilvēkiem ir zema pirktspēja, tāpēc bērniem simboliski jāsedz tikai ceļa izdevumi un starta  maksas. Taču nepieciešamas arī vakcīnas, kalšanas, veterinārā aprūpe… Neizlaižam nevienas sacensības, kas notiek tuvākā apkārtnē – lai būtu “skola”, bet mazākas izmaksas.”

Te nevar atnākt un darīt visu, kā vēlies

“Šis ir sporta veids, kurā nevar atnākt un darīt, kā pats vēlies. Te jāievēro stingri drošības noteikumi, un katrs jaunietis, ierodoties stallī, vispirms tiek iepazīstināts ar tiem. Daudz jādara arī vispārējās fiziskās sagatavotības jomā, jo tā bērniem ar katru gadu mazinās,” piebilst saimniece.

Šo stalli Iveta Pāža īrē kopš 1990. gada, vienlaikus nodarbojoties ar zirgaudzēšanu, jātnieku apmācību un tūrismu. Lai papildinātu ganāmpulku, kurā patlaban ir 20 zirgi, Ivetas īpašumā ir Latvijas genofonda ērzelis Alegro un ķēve Silfīda, arī citas veiksmīgas kumeļmātes. Vidēji gadā iegūtie divi kumeļi pārstāv Latvijas siltasiņu šķirni. Izjādēm lieliski piemēroti ir divi neliela auguma iegādātie Amerikas rikšotāji, ar labu raksturu, skaistu eksterjeru. Iveta ne tikai pati audzē zirgus, bet tos ik pa brīdim nopērk no kolēģiem, lai tālāk sagatavotu un tad piedāvātu pircējiem. Laba sadarbība izveidojusies ar Kristīni Ozolu no Šķēdes pagasta, un vairākkārt gadījies, zinot atbilstošu abu vecāku izcelsmi, aizrunāt vēl nedzimušus kumeļus. “Mēs, Kurzemes zirgaudzētāji, esam draudzīgi, spējam sadarboties un cits citam palīdzēt,” nosmaida viņa.

Šai vietai ir īpaša aura

Atsevišķs ir stāsts par auru, kas piemīt šai vietai, kur Iveta kopā ar zirgiem un saviem audzēkņiem jūtas labi. Līdzās stallim par projektu līdzekļiem iekārtots neliels konkūra laukums, jo bērni labprāt brauc arī uz sacensībām un jāiegūst tam nepieciešamās prasmes. Iveta sēdina džipā un ved vēl tālāk – tur, Abavas krastā, pie Nadziņdzelmes, iekārtots vēl viens lielisks laukums treniņiem, kur grunts ir tā dabas dota, ka pat vislielākā lietus laikā paliek stabila un darbam atbilstoša. Lejāk – pati skaistā Abava, diemžēl atkarojot ik pa gadam no Ivetai tagad pašai piederošās zemes.

“Te ir tāds miers, ko nevar ne ar ko citu salīdzināt,” saka Iveta un atceras. “Pati biju riktīga vidzemniece, augu Inčukalnā, mācījos Siguldas vidusskolā. Trenējos kopā ar draudzeni Ivetu Janelsiņu pie Dzintras Puriņas  mammas Austras Melbārdes Allažos. Vēlāk, iestājoties Latvijas Lauksaimniecības  universitātē, sāku braukt uz Tērveti, kur man bija izcili treneri – Edgars Treibergs un Oļegs Burkovskis. Latvijas Lauksaimniecības universitātē ieguvu zootehniķa specialitāti un pēc tajā laikā pastāvošajiem noteikumiem tiku norīkota darbā uz Kurzemi, tā mani iemeta šajā “Kurzemes katlā”. Te izveidojās ģimene – piedzima divi dēli un meita. Lai gan man tā kurzemnieku lepnība nebija sākumā pieņemama –, pati vēlējos vienkāršāk un pieejamāk runāt par lietām, tagad jau laikam esmu pārņēmusi  kurzemnieku lepnumu, stāstot par to, ko daru.”

Svarīga dzīvnieku labturība

Saimniece uzsver, ka zootehniķes izglītība viņai ļoti palīdz tagadējā darbā gan ar zirgiem, gan govīm, tajā skaitā izpildīt dzīvnieku labturības prasības. Tāpēc stallī katru gadu tiek balsinātas sienas un griesti, un govis aprūpētas tā, ka tām nav ne mastītu, ne paaugstināta somatisko šūnu skaita satura pienā. Daudz devis arī kolektīvs, kurā pavadīts studiju laiks un izauguši labi zināmi speciālisti, piemēram, Biruta Ingiļāvičute, Māris Līdaks, Dzintars Vīņauds. Ja nepieciešama veterinārārsta palīdzība, droši  var uzticēties Kuldīgas dakterim Olāram Obodņikovam un vietējām dakterēm Solvitai Zvirgzdiņai un Indrai Znotiņai. Bet, ja kāda nopietnāka vaina, tad zirgs steigšus tiek transportēts uz Zirgu klīniku.

Ivetas dzīvesbiedrs un viens no dēliem ir kvalificēti automehāniķi. Visi bērni iemācījušies jāt, bet ar zirgiem tagad palīdz divdesmitgadīgā  meita Dana Marta Grauzermane. Viņa mācās medicīnas koledžā, bet no mammas pārņēmusi mīlestību pret cēlajiem dzīvniekiem. “Galvenais, ka viņa ne tikai pati  jāj, bet spēj to iemācīt citiem, tas izdodas ne visiem, pat vislabākajiem jātniekiem. Prieks, ka jāt sākusi arī mana 13 gadus vecā mazmeitiņa, un jau pēc trīs mēnešu nodarbībām lec pāri šķēršļiem” piebilst Iveta.

Projektu īstenošana palīdz

Iveta Pāža strādā arī valsts darbu – uz pusslodzi Kandavas novada pašvaldībā par uzņēmējdarbības konsultanti, un pati atzīst, ka personīgā pieredze daudz ko palīdz ieteikt citiem, var palīdzēt rakstīt Eiropas Savienības atbalsta projektus.

Lai projektus īstenotu, pirms desmit gadiem nodibināta biedrība “Kandavas jātnieku klubs “Stafete””. Piesaistot LEADER finansējumu, iegādāts zirgu pārvadāšanas treileris un inventārs. Savukārt projektā “Atbalsts priekšlaicīgas izglītības  pārtraukšanas riska samazināšanai” bijušas divas kārtas, lai sporta nodarbībām piesaistītu bērnus ar sliktākām sekmēm skolā vai no nelabvēlīgām ģimenēm. Pieredze ļauj secināt: “Zirgs ir perfekts terapijas līdzeklis, un ne tikai tajā izpratnē, ko dēvējam par reitterapiju. Pati saskarsme ar zirgu, rūpes par viņu audzina un māca, palīdz psiholoģiski. Cenšos arī ļoti daudz stāstīt par zirgiem – to krāsām, uzvedību, kopšanu un citu. Pie mums ir nākuši bērni, kuri nerunā, bet pēc pusgada viņus nevar apklusināt. Šī projekta ietvaros esam ieguvuši jātniekus, kuri paliek un turpina trenēties.”

Pie staļļa ir ne tikai prāvs pastaigu aploks, bet arī neliels, labiekārtots konkūra laukums, kas ir apgaismojams un tāpēc izmantojams diennakts tumšajā laikā, taču jātnieki vislabprātāk izmanto jau minēto laukumu pie Abavas, uz kuru var doties pa meža takām, tā zirgus jau krietni iesildot.

Taču galvenais zirgu hobija uzturēšanas avots ir piena lopkopība. Ivetas bioloģiskajā saimniecībā ir gan tikai septiņas gotiņas, bet pienu uz šiem īpašajiem noteikumiem iepērk akciju sabiedrība “Tukuma piens”, kur tiek maksāta arī atbilstoša cena par attiecīgu kvalitāti.

Pēdējos gados situācija uzlabojas

Savukārt par zirgiem Iveta Pāža atzīst, ka divu pēdējo gadu laikā  situācija uzlabojusies –, vairs nav jāpārdod zirgi par “sviestmaizi”, un sasniegts tas līmenis, ka realizētais ļauj izdzīvot. Aug vidējās zirgu cenas, kas ļauj veiksmīgāk saimniekot. Ir arī pieprasījums – lielākoties pēc hobijam paredzētiem jaunzirgiem. “Bet mēs jau, zirdzinieki, esam tādi, ka svarīgākais ir darīt,” piebilst viņa, un tikai pati zin, cik daudz rūpju, spēka un prieka aiz tā slēpjas. Saimniece saka:  “Pēdējā laikā manāmi biežāk cilvēki zvana, interesējas par to, vai nav kāds pārdodams zirgs. Man prieks par to, jo tie ir mūsu darba augļi – paši audzējam, apmācām, iejājam zirgus.”

Katram savs zirgs – visskaistākais

Iveta Pāža ir arī sertificēta zirgu vērtētājā un piedalījusies daudzās Latvijas šķirnes audzētāju asociācijas rīkotajās skatēs žūrijā. Viņa atzīst: “Tas, ko redzam savā stallī, ir viens, un mums katram savs zirgs ir visskaistākais un labākais. Tāpēc vērtējumu rezultātus bieži vien kritizē, taču tā nu ir… Speciālistu un saimnieku viedoklis mēdz atšķirties. Bet tas nav šķērslis, lai arī es pati zirgus vestu uz skatēm, jo ir nepieciešams kāds pieturas punkts sava darba vērtējumam.”

Nākotnē paredzēts vairāk attīstīt tieši tūrisma nozari, jo tā labi sevi apliecinājusi jau līdz šim. Tiek piedāvātas ne tikai izjādes un fotosesijas ar zirgiem, bet veidoti kopīgi tūrisma maršruti, sadarbojoties ar  muižām, piemēram, Kalnmuižu un Rūmenes muižu, ir paredzēta arī iespēja zirgus pie noskatītā apskates objekta aizvest ar treileri. Plānots ierīkot pikniku vietas Abavas krastā. Netālu atrodas unikālā Čužu purva taka. Ja arī nereklamējot cilvēki šo vietu atrod, tad, pastāstot plašāk par pakalpojumu, noteikti atsaucība būs.

 

“Dzīve ir interesanta, nemitīgi jādomā, ko un kā darīt, lai saglabātos šī vieta, zirgi, nāktu sportisti, brauktu tūristi. Un visu laiku jārēķina, jo aug visu pakalpojumu cenas, tāpēc jādomā par to, kā arī zirgu pārdot dārgāk,” saka Iveta Pāža.

 

Žurnāls “Latvijas Lopkopis”decembris, 2020

DACE MILLLERE,

Gunta Brencāna un kluba arhīva foto

Abonē un lasi: https://abone.lv/…/latvijas…/zurnali/2044/2021_gads/

 

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums