DIĀNA PELŠA pagaidām ir iesācēja zirgaudzēšanā, taču vēlas apliecināt sevi šajā nozarē arvien nopietnāk. Pirmais pieteikums tam ir viņas audzētā ērzelīša Only Classy uzvara otrajā Latvijas kumeļu skatē, kas septembrī notika Valmiermuižas stallī.

Diāna Pelša – vizītkarte:

* Jaunā zirgaudzētāja.

* Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē ieguvusi bakalaura grādu ciltslietu zootehnikā.

* Studē neklātienē RSU Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.

* Piedalījusies pasaules čempionātā jaunajiem zirgaudzētājiem 2022. gadā, iekļūstot individuāli  top 10 par brīvo kustību un brīvo lēcienu vērtējumu.

* Ar zirgiem nodarbojas 11 gadus.

* Par pirmā zirga īpašnieci kļuvusi 2017. gadā.

Vispirms Diāna atceras sākumu, tā sakot, praktiskajā zirgkopībā: “Pirmo zirgu mamma man uzdāvināja 2017. gadā uz 20 gadu jubileju. Tas ir zirgs, kurš sniedzis daudz gandarījuma, bet vispirms ļāvis noticēt pašai saviem spēkiem un izvēlei dzīvē – ķēve Akācija, kura ir arī aizvadītās kumeļu  skates uzvarētāja Only Classy mamma. Akācija pie manis ir jau kopš četru gadu vecuma. Noskatīju viņu jau gada vecumā pie audzētājas Vitas Vētras, jo trenējos pie viņas Praulienas pagastā, “Priežusalās”, taču uzreiz darījums neizdevās.”

Diāna stāsta, ka augusi lauksaimnieku ģimenē, kas strādā  zemnieku saimniecībā “Sābri,” tās pamats ir piena lopkopība, kas arī palīdzējusi finansiāli sākt darbošanos ar zirgiem: “Mammai, Dainai Pelšai, patika zirgi, viņa bieži veda mani skatīties sacensības netālā apkārtnē. Vietējie cilvēki saka, ka es laikam tagad īstenoju ne tikai savu, bet arī mammas sapni par kopā būšanu ar zirgiem.”

Diāna trenējusies jāšanas sportā ar Akācijas māti Kadeti. Ilgu laiku tika teikts, ka Akāciju nepārdos, ja nu vienīgi – “lielajiem jātniekiem” uz Kleistiem. Tomēr ķēves četru gadu vecumā saimnieki nolēma, ka tai derētu jauns saimnieks.

Diāna mazliet pasmaida: “Pēc nedēļas jau Akācija bija pie manis… Pati viņu apsēdēju un iejāju, pat nezinu, kā man to atļāva, jo vēl biju pavisam “zaļš gurķis”. Akācija ir zirgs, kāds cilvēkam var būt vienreiz mūžā – darba bitīte ar jūtīgu dvēseli, saprātīga ķēve, mierīga, bet ne flegmātiska, un, ja atļauj, sevi parāda. Tas izpaužas, ejot uz treniņiem, braucot uz sacensībām. Viņa nebaidās no šķēršļiem, bet uz tiem iet ar entuziasmu. Negramstās gar kabatām, kā daudzi zirgi,  bet lēnām, pieklājīgi, izstiepj degunu uz priekšu un pasaka, ka vēlas kādu gardumiņu…” Akācijai tagad ir 11 gadu, un Only Classy ir viņas otrais kumeļš.

Kavalieru meklējumos

“Es jau sen sapņoju par kumeliņu, un domāju, kā šo ieceri īstenot,” stāsta Diāna. ”Kad mitinājāmies stallī pie Birutas Jukšas “JSK Pakavs”,  Cesvainē, īpašniece teica, ka ar kumeļiem gan nenodarbojas. Tad pienāca brīdis, kad kāda cita privātā zirga īpašniece arī vēlējās iegūt kumeliņu, un mums tika dota zaļā gaisma kavaliera meklējumiem. Akācijai tad bija astoņi gadi, pēdējā optimālā iespēja, lai bez liekām komplikācijām iegūtu pirmo kumeļu. Ilgi domājām par turpmāko apmešanās vietu, un lēmām par labu zemnieku saimniecībai  “Pilssēta”, kur bija divi ērzeļi – Flamenko un Emir. Vispirms spriedām pāri veidot ar Flamenko, jo viņš ir sporta tips, bet  Akācija ir salīdzinoši liela un masīva ķēve, tāpēc bija vēlēšanās viņas īpašībām pievienot ko vieglāku. Atstāju ķēvi z/s “Pilssēta” un strādāju pie bakalaura darba, taču, protams, braucu viņu apciemot. Kādu reiz paņēmu seglus, lai varētu izjāt pastaigā, taču tās laikā zirgs sabijās no ponijiem un sāka celties pakaļkājās, es kritu un guvu ceļgala traumu. Nācās doties uz slimnīcu. Bet staļļa meitenes vaicāja, kuru ērzeli tad Akācijai piedāvāt, diemžēl es tajā situācijā atbildēju, lai dara pēc sava prāta. Un viņas izvēlējās mierīgāko – Emīru, un no viņa piedzima Elopalds. Bija skaidrs, ka kumeļš paliks pie mums, tāpēc to kastrējām. Tagad viņš ir izaudzis liels, skaists jaunzirgs, kas ātri mācās.”

Savukārt Only Classic tēvs Oliander dzīvo Lietuvā. Diāna viņu noskatījusies Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas organizētajā braucienā uz kaimiņvalsti, kad pagājušā gada pavasarī citu pasākumu starpā apmeklēta “NSO Sport horses”, kur tika demonstrēti vairāki vaislas ērzeļi. Diāna noskatījusi citu, bet asociācijas vadītāja Aija Luse sacījusi, ka lielajai ķēvei piestāvētu kāds cits – mazāks un kompaktāks. Tāds ir Oliander, arī jautrs, atraktīvs, un jaunajai zirgaudzētājai būtiska bijusi šī ērzeļa izcelsme no Indoctro, kas ir Holšteinas šķirnes zirgs, ar graciozākām, “sausākām” kājām. Tā tapusi šī izvēle, un Diāna ķēvi atstāja “NSO Sport horses”  divus mēnešus, un mājās no Lietuvas atbraukusi, jau gaidot kumeliņu.

Vairākkārt sakāms “pirmoreiz”

Par Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas rīkoto otro kumeļu skati Diāna ir gandarīta: “Saistībā ar šo skati man daudzkārt jāsaka vārds “pirmoreiz”. Vispirms kumeļa transportēšana, piedalīšanās skatē, Valmiermuižas staļļa iepazīšana, kur nekad nebiju bijusi. Taču apkārt bija ļoti daudz atsaucīgu cilvēku, un visu paveicām. Man tā bija uzvara jau tad, kad ielikām kumeļu furgonā, un ka aizbrauksim, piedalīsimies un parādīsimies, kas esam un ko darām. Organizācijas ziņā viss bija ļoti saprotams, jau iepriekš tika atsūtītas vadlīnijas, kā rīkoties. No staļļa bija ērti ar kumeļu iziet un arī atgriezties. Uzvara kopvērtējumā, protams, bija ļoti patīkama, kā arī iepriecināja daudzās sponsoru balvas.”

Tagad Diāna saimnieko Varakļānu novada Murmastienes pagasta “Aizelkšņos” – sava krusttēva īpašumā. Viņai kopā ir astoņi zirgi – Akācija, divas ķēves, divi kumeļi, divi divgadnieki un viens sporta zirgs, ar kuru saimniece  piedalās sacensībās.

Ērti boksi, pat vip izmērā

Pagājušogad saimniecībā uzcelta kvalitatīva nojume, kas, nākot pavasarim, transformēta par boksiem –  ar sienām un durvīm, var sacīt, daļēji vieglā tipa atklāts stallis. Tajā katrai kumeļmātei ar kumeļu ir vip izmēra platība – 6×6 metri, kā arī novietota videokamera, lai mierīgāk var gaidīt kumeliņus.

Diāna atzīst: “Jau sapņoju par kaut ko nopietnāku, bet es nepamatoti neuztraucos, uzskatu, ka zirgiem šobrīd nodrošinātie apstākļi ir atbilstoši un labi, jo esmu pieredzējusi dažādus turēšanas režīmus un sistēmas, arī 24/7 ārā. Rakstot bakalaura darbu “Lēkšu gaitas un lēciena tehnikas kvalitātes analīze vaislas ērzeļa Calido I līnijā”, literatūrā lasīju, ka veterinārārstu sapnis ir zirgi, kas lielākoties dzīvo savā būdā. Katram zirgam ir sava pieeja, laiks un vieta, un tas, kas vienam der, citam var būt galīgi garām. Es noteikti neaizraujos ar lieku zirgu pāraprūpi, lai tiem ir zirgu dzīve – ar prieku skatos, kā viņi savā starpā komunicē, kopā spēlējas, “izkopj” krūmus. Runājot par labturību, zirgi arī ziemā varēja paši izvēlēties, kur uzturēties, pa nakti tie paši nāca nojumē un gulēja salmos, bet puteņa laikā palika laukā, laikam, lai drošāk. Zirgu apmatojums labi uztur siltumu, un, šķiet, ka ziemā viņi pat jūtas labāk nekā vasarā, kad ir karstums un knišļi.”

Nopietna uzmanība ēdināšanai

Zirgi iet porciju tipa ganībās, un šāds dzīvesveids ļauj būt pie labas veselības un greznoties ar spožu spalvu. Saimniece stāsta, ka pat kumeļu skatē viņai vaicājuši – cik bieži zirgi tiek sukāti, ka izskatās tik labi kopti. Diāna nosmej: “Viņi paši iet smilšu un dubļu vannās, tā kopjot savu kažoku. To nodrošina arī ēdināšana – pamatā pašu gatavots siens. No skābsiena vēl baidāmies, ēdam savas audzētās auzas, sezonālos augļus, dārzeņus, papildbarības balansam un periodiski tiek piedāvāta bagātīga buķete ar piedevām – elektrolītiem, selēnu, uztura bagātinātājiem, linsēklu eļļu, pat spirulīnu un Mieriņa maģiskajiem pulverīšiem…”

Zirgu ēdināšanas jomā saimniecībā nav speciāla konsultanta, jo Diāna uzskata, ka viņas iegūtā specialitāte un papildu zināšanu apguve ļauj pašai to paveikt – uzmanīgi un taustoties, bet visu darot ar mēru un prātu: “Ļoti skatos pēc situācijas, daudz atziņu esmu ieguvusi, sarunājoties ar pieredzējušiem zirgaudzētājiem, ļoti uzmanīgi mēģinām kaut ko jaunu.”

Krusttēvs, Valdis Gailums, ir mammas brālis, un sadarbība tiešām notiekot kā vienā lielā ģimene – pamatnozare z/s  “Rutki” ir graudkopība, bet tiek audzēti arī gaļas liellopi. Kopā tiek apsaimniekots ap 300 ha – ir  arī zālāji, kukurūza. Un tas ir ļoti saprotami, jo “taisnā līnijā” mammas un krusttēva saimniecību šķir tikai kāds kilometrs. Diāna pasmaida un atzinīgi to novērtē: “Līdz ko man saimniecībā parādījās jaunas mutes, krusttēvs pamainīja sējumu platības, lai pietiekamā daudzumā varētu sagādāt visu nepieciešamo zirgiem. Pirmajā  ziemā, ko pavadījām mājās, krusttēvs gan bija pārcenties ar auzu apgādi, apēdām labi ja 1/20 daļu.”

Interesanti: treniņi – videozvanā

Runājot par līdzdalību sacensībās, Diāna atzīst: “Nopietni nepiedalos, jo tikai nesen sāku – sacensībās startēju pāris gadus. Tagad cenšos iemācīties ar prieku aizbraukt uz sacensībām, atpūsties un izbaudīt to. Būtisks atspēriens bija, kad piedalījos seminārā  “Zirga un jātnieka biomehānikas savstarpējā mijiedarbība”, kuru vadīja sertificēta fizioterapeite Zane Čeredņičenko un Linda Josta. Man radās vēlēšanās uzlabot savu sadarbību ar zirgu, sarunājām ar Zani pirmo vingrošanas nodarbību videozvanā, pēc kuras teju uzreiz devos uz jātnieku sporta treniņu, biju ļoti pārsteigta par rezultātu, jo atšķirība sajūtām seglos bija jūtama uzreiz un ļoti, es varēju mierīgi sēdēt un izbaudīt zirga gaitas. Viņa mani sakārtoja, man vairs nebija jāuztraucas un jācīnās ar savu ķermeni, tas pats sekoja zirga kustībām. No Zanes dzirdēju, ka Linda  vada arī jātnieku sporta treniņus videozvanā, un tā jau nedaudz vairāk kā divus gadus šo iespēju izmantoju. Zane, tēlaini runājot,  tura roku uz mana pulsa un palīdz noturēties pie šī attīstības procesa. Viņa devusi arī padomus kā prāta treneris – kā saglabāt fokusu un pārvarēt stresa situācijas. Man patīk šī sadarbība, jo tā var notikt attālināti, un tas ir apbrīnojami, ka netiekoties var to izdarīt. Izmaiņas, īpaši sākumā, bija ļoti jūtamas un saskatāmas. Neesmu no zirdzinieku ģimenes, tāpēc ilgu laiku mani pavadīja sajūta , ka jāmēģina ielauzties šajā, zirgu pasaulē. Zane un Linda  palīdzēja, mani iedrošinot. Mūsu sadarbībā ir droša vide jautājumiem, viņas attiecas pret mani koleģiāli, saprotoši, kas ir patīkami.”

Diāna rezumē: “Laikā, kopš esmu izvēlējusies zirgus vai, tieši otrādi, zirgi ir izvēlējušies mani, ir nācies iepazīt un sadarboties ar daudziem, dažādiem zirgkopības nozares pārstāvjiem, sākot ar veterinārārstiem, zirgu vērtēšanas ekspertiem, kalējiem, audzētājiem, treneriem. Man ir paveicies, ka izdevies satikt tik dažādus profesionāļus, vienmēr cenšos no katra paņemt sev kādu atziņu, kā darīt vai, tieši otrādi, labāk nedarīt. Ja es varētu, tad pieminētu šeit visus, jo šie cilvēki ir man palīdzējuši izveidoties par tādu zirgu audzētāju, kāda es esmu šodien.

Varu lepoties ar to, ka esmu mācījusies un praktizējusies zirgu vērtēšanu, ēdināšanu, labturību pie nozares labākajiem pārstāvjiem –  Aijas Luses, Annas Veidemanes, Laines Orbidānes. Laine bija mana zirgkopības kursa pasniedzēja un bakalaura darba vadītāja, un tas cilvēks, kurš deva vairākas iespējas piedalīties vai nu kādā zirgu vērtēšanā, vai jaunzirgu skatē “Rudens pērle”, vai jauno zirgu audzētāju kustībā, un es šīs iespējas izmantoju. Ja Laine man ir ielikusi zirgu vērtēšanas pamatus, tad laika gaitā man ir bijusi iespēja uzlabot savas prasmes pie Aijas Luses un Annas Veidemanes.”

Audzētājam jāizvēlas stingri noteikts mērķis

Vaicāta par nākotnes nodomiem, Diāna ir reāla un atklāta: “Negribas atkost lielāku kumosu, kā varu sagremot. Nākamgad neplānojam kumeļus, bet gribam aptvert to apjomu, kāds ir, strādājot ar deviņiem zirgiem. Negribas zaudēt kvalitāti kvantitātes dēļ. Uzskatu – ja gribi audzēt zirgus, tad jābūt mērķim, un skaidri noteiktam. Nevis – audzēšu un pelnīšu. Es vēlētos, lai mūsu jaunajiem jātniekiem būtu zirgi, ar kuriem var mācīties, kuri būtu droši, un tā varētu apgūt saskarsmi ar zirgiem.”

Raksta autore DACE MILLERE

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” novembra numura. Abonē un lasi: https://saite.lv/kcb

Foto no Diānas Pelšas arhīva (Mārtiņš Grudulis, Hanna Kalēja, Dārta Berķe) un LŠZAA arhīva.

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290