TAMĀRA SAMUŠEVA un viņas dzīvesbiedrs JĀNIS SILIŅŠ Vecumniekos izveidojuši fantastisku mājvietu zirgiem, kas pašiem un viņu draugiem sniedz lielisku relaksācijas un sevis apliecināšanas iespēju. Te kopā patlaban mitinās 27 zirgi, puse no tiem ir ģimenes īpašumā, bet pārējiem tiek sniegts pansijas pakalpojums.

Īpašums “Aizvējas”

· Atrodas Vecumniekos.

· Apsaimnieko 10 ha pašu īpašumā esošu zemi un 20 ha nomā.

· Treniņu laukums 35 x 65 m.

· Ir 10 dažāda izmēra aploki.

· Stallis ar 17 boksiem, plus pieci boksi piebūvē.

· Zirgu skaits mainīgs, patlaban 27.

Cik gan dažādi mēdz būt zirgi! Tas neienāk prātā, raugoties uz kādu konkrētu zirgu vai uz izkoptu šķirnes ganāmpulku, kur visi šķiet kā ar vienu olekti nomērīti. Braucot cauri Vecumniekiem, daudzi cilvēki ievērojuši, ka tur mīt interesants ganāmpulks, rādot milzīgu daudzveidību zirgu pasaulē.

Pašu iekārtota teritorija

Pirms gadiem astoņiem ģimene iegādājusies šo īpašumu, un Tamāra Samuševa, ar lepnumu izrādot to, stāsta: “Te viss bija aizlaists un aizaudzis, un tas bija ļoti interesanti – visu sakopt un iekārtot pēc savas vēlmes. Atnācu, paskatījos, un teicu – te būs stallis, te viens aploks, tad otrs, bet tur, piekalnītē – treniņu laukums konkūram. Patiešām ar laukumu varam īpaši lepoties, jo nekāda papildu zeme nav uzbērta, viss ir tā, kā dabiski bijis, un notiek dabiska ūdeņu notece, nodrošinot patiešām kvalitatīvu smilts segumu. Jā, protams, to kopjam, līdzinām. Iegādāti šķēršļi un piekabe to pārvietošanai.”

Tamāra augusi piecu bērnu ģimenē. Māsa Ellada Kazašvili, kura vecāka par deviņiem gadiem, ņēmusi līdzi Tamāru uz savu darba vietu kolhoza zirgu fermā. Tā kopš bērnības radusies doma par zirgiem un sapnis, ka kādreiz būs pašai savi, kas arī noticis. Vēlāk abas kopā strādājušas stallī Beibežos, netālu no Vecumniekiem, bet tagad dzīvo un strādā tālu viena no otras. Taču māsu attiecības esot lieliskas, pat labākas, nekā tās bijušas, ikdienā atrodoties kopā. Telefonsarunas raisās pa pāris stundām. Abas kopīgi izveidojušas arī biedrību – Jātnieku sporta klubs “Gaita”, kurš vienlaikus darbojas Bebrenē un Vecumniekos.

Lai zirgiem ērti un pašiem patiktu

Arī stallis veidots tā, lai zirgiem būtu ērti un pašiem patiktu. Tāpēc Tamāra projekta skices zīmējusi pati, lai tad, ja no sirds dara, arī izdarītu tā, lai viss patīk. Un arī tīrību un kārtību ievērot, jo, redzams, ka tas tiek uzskatīts par svarīgu.

Saimniecība iztiek bez papildu darbiniekiem, visu iespēju robežās dara paši – Tamāra kopj un trenē zirgus, bet Jānis atbild par tehniku un lopbarības sagatavošanu, kas notiek pašu un īrētās pļavās. Palīdz arī deviņpadsmitgadīgā meita Vanessa un vienpadsmit gadus vecais dēls Kevins, kurš jau labprāt brauc pats ar mazo traktoru pa saimniecību. Būtiski ir tas, ka apkārt ir labi cilvēki, kā tas zirgu sakarā dzirdēts daudzviet Latvijā, kuri ļauj izmantot savas pļavas – zirgi tās nogana vai tiek sagatavots siens, bet īstais saimnieks tā bez problēmām, apliecinot savas zemes apkopšanu, var pieteikties platību maksājumiem.

Galvenais ienākums ir zirgu uzturēšana

Runājot par saimniecības darbības profilu, Tamāra stāsta: “Nodarbojoties ar kaut ko vienu, izdzīvot ir ļoti grūti, vēl jo vairāk, ja mūsu situācijā nevar rēķināties, ka kādi no ienākumiem būs prognozējami un regulāri. Saimniecībā divos, trīs gados piedzimst vidēji viens kumeļš, tā kā pienesumu no zirgaudzēšanas nerēķinām. Šogad ir izņēmums – patlaban gaidām pasaulē nākam trīs kumeliņus. Pastāvīgākais ienākumu avots ir zirgu pansija, lai gan arī ne pārāk dižs, jo lielākoties zirgus pie mums tura draugi, labi paziņas, un tādu “neatkarīgu klientu” faktiski nav. Tāpat pie sevis neaicinām sportistus, kam nepieciešams intensīvs treniņu grafiks, jo vēlamies, lai te būtu miers un draudzīga atmosfēra.”

Tādējādi šo vietu par jāšanas sporta bāzi nevar nosaukt, bet darbojas tāda kā “Bērnu skoliņa”, kur apkārtnes bērniem tiek dota iespēja apgūt jāšanas sporta pamatus, tiem, kas aktīvi palīdz ikdienas darbos, bez maksas. Tas ir ieguldījums atbalstā pagasta jaunajai paaudzei. Pastāvīgi uz nodarbībām mēnesī ierodas kādi bērni piecpadsmit, bet kopā ar hobija jātniekiem saimniecības apmeklētāju skaits ir ap 30. Tamāra beigusi Latvijas Treneru tālākizglītības centra kursus (kas darbojas pie Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas) un ieguvusi C kategorijas trenera sertifikātu. Jau daudzus gadus viens no viņas galvenajiem darbiem ir jaunzirgu iejāšana, un Tamārai tas patīk: “Ir bijušas sezonas, kad esmu iejājusi pat desmit jaunzirgu, bet tas ir pārāk intensīvs darbs. Taču man tas patīk, jo zirgus izjūtu, saprotu. Ir lielisks gandarījums paņemt savā apmācībā “mežoni” un atdot to saimniekam kā darbam sagatavotu.”

Tamāra smaidot saka, ka viņas meita Vanessa Samuševa ar zirgiem pazīstama jau kopš “punča” laikiem. Patlaban jauniete startē konkūrā mazajos maršrutos. Pusaudža gados gan nodarbībās bijis tāds kā pārtraukums, bet tagad interese atgriezusies, azarts ir, un tad jau viss izdosies.

Sportistam vajadzīgs treneris

Pati Tamāra, strādājot arī citos staļļos Latvijā, intensīvi startējusi. Viņa atceras: “Aktīvākie bija 2006./2007. gads, kad guvām daudzas godalgas ar Langetu jaunzirgu maršrutos. Toreiz iznāca žurnāls “Zirgu Pasts”, un sezonas laikā gandrīz vai katrā numurā bija patīkami lasīt uzslavas par mūsu startiem. Taču nākamajā pakāpē ne ar vienu no jaunzirgiem neizdevās nokļūt, augstākie manā pieredzē bija maršruti ar līdz 120 cm augstiem šķēršļiem.” Viņa atzīst, ka sportošanas laikā ļoti daudz mācījusies no labiem treneriem, kuri bijuši vairāki. Pēc prasmēm, ko sākumā palīdzēja apgūt māsa Ellada, nozīmīgākā bijusi sadarbība ar Daini Ozolu: “Viņš iemācīja ļoti daudz, arī nostiprināja apziņu, ka varu kaut ko sasniegt. Un sapratu, ka sportistam vienmēr, jebkurā sagatavošanās stadijā, ir nepieciešams “skats no malas” – treneris.” Bez jau minētajām treneru mācībām Tamāra ieguvusi lauksaimniecības izglītību Saulaines tehnikumā un papildinājusi zināšanas vairākos mūžizglītības kursos.

Lai gan zirgaudzēšanas nodarbe saimniecībā ir minimāla, ģimene vēlas, lai arī tā būtu iespējami droša, un stallī novietotas videokameras, kas novēro zirgus un īpaši – ķēves pirmsdzemdību laikā, lai nepieciešamības brīdī varētu doties palīgā. Jāpiebilst, ka ģimene nedzīvo saimniecībā, bet mīt mājā ciematā, taču no tās logiem ir redzami aploki…

Saimniecībā īstenots LEADER projekts (ES atbalstīta iespēja īstenot savas attīstības idejas laukos, saņemot iniciatīvu “no apakšas”) par zirgu pārvadāšanas furgona un kvalitatīva inventāra iegādi – tā, lai diviem zirgiem būtu pilns aprīkojums un komforts, dodoties uz sacensībām. Tāpēc projekta nosaukums tika izvēlēts šāds: “Drošs ceļš uz panākumiem”.

Dod pienesumu pagasta dzīvē

Būdami aktīvi pagasta iedzīvotāji, saimnieki ne tikai veicina bērnu apmācību jāšanas sportā, bet piedalās ar zirgiem dažādos pasākumos – Meteņu dienā, Liliju svētkos. Kad tuvākajā apkārtnē notiek velobrauciens, tā dalībnieki mēdz iegriezties arī pie zirgiem. Savukārt Tamāras brālis Timurs Dukāts vasarā rīko nometnes

“Veselīgais novadnieks”, kurās bērniem tiek nodrošināta arī iepazīšanās ar zirgu, tiek organizēti pārgājieni un citas nodarbes.

Taču visbiežāk apkārtnes iedzīvotāji vienkārši atnāk ciemos pavērot un pacienāt zirgus. Īpaši daudz šādu apmeklētāju bijis kovida laikā, kad ierobežojumu dēļ citus pasākumus nav bijis iespējams apmeklēt. Nāk ģimenes ar bērniem, kuri visu vēlas redzēt un arī aptaustīt. Tāpēc visur pie aplokiem ir norādes, ko un kā drīkst vai nedrīkst darīt – galvenais, nebarot zirgus, nesaskaņojot to ar saimnieci, jo savas barības tiem vienmēr pietiek un sveša var nodarīt arī ļaunu.

Darbs saimniecībā ir intensīvs, jo viss tiek paveiks pašu spēkiem, bez algotu darbinieku piesaistes. Tamāra atzīst, ka zirgu rīta barošana un apkopšana prasa vismaz divas stundas, un tā ir tikai daļa no veicamā. Jā, nogurums krājas, tāpēc saimniece ik pēc mēnešiem trim cenšas doties kādā ceļojumā. Pabūts gan Maldīvu salās, gan Marokā, gan Melnkalnē, taču Gruzija par galamērķi izvēlēta jau piecas reizes, jo ar šo zemi jūtama īpaša saikne – Tamāras vectēvs ir gruzīns. Nekādas citas īpašas izklaides atpūtai netiek organizētas, jo izkustēšanās un dabas baudīšana jau notiek ikdienā kopā ar zirgiem. Bet, jā gan, ir kāds ekskluzīvs pasākums – sniegotā ziemā tiek organizēts skijorings ar zirgiem un snovborda braukšana. Tamāra saka: “Jā, tā ir forša, azartiska lieta, bet organizējam to tikai draugiem, jo lielāku cilvēku daudzumu nevaram droši apkalpot. Taču Vecumnieku novadā ir daudz citu izklaides iespēju.”

“Aizvēju” iemītnieki

Tā kā ganāmpulks piesaistīja ar savu daudzveidību, minēsim dažus tajā mītošo šķirņu pārstāvjus.

· Frīzu zirgs tiem raksturīgajā viendabīgi melnajā krāsā ar bagātīgu kāju apmatojumu un garu, krāšņu asti (ieradies te jau gados, kad ar pilnu slodzi nebija izmantojams sportā).

· Vismazākie poniji – Šetlandes (to augums skaustā mēdz būt no 86 līdz 107 cm), taču tie ir ļoti spēcīgi un gudri, Anglijā pat tiek apmācīti kā neredzīgo pavadoņi. Vēl mazāki ir miniatūrie zirgi (86 līdz 97 cm).

· Krustojuma zirgs ar dāņu siltasiņu šķirni Knabstrupper, kurš mantojis tai raksturīgo plankumaino krāsojumu daļā no ķermeņa.

· Īru tinkers, kuri pazīstami ar interesantu apmatojuma krāsojumu un nelielu augumu, saukti arī par čigānzirgiem, jo izmantoti šīs klejotājtautas pajūgu vilkšanai (saimniecībā redzams viens ar sirds zīmējumu uz sāniem).

· Žemaitijas zirgi, maza auguma, bet ar lielu izturību un universālām darbaspējām (mēdz teikt – ar kareivīgu raksturu, jo to senči, iespējams, piedalījušies kaujās, ko gan naviespējams pierādīt).

· Lietuvas jājamzirgs (mūsu izpratnē – “parasts zirgs”, vēl nav oficiāli apstiprināta šķirne – šo zirgu izcelsmēs redzami Traķēnes, Hanoveras, Holšteinas, Angļu pilnasiņu, Arābu pilnasiņu, Latvijas un pat nedaudz arī Budjonnija šķirņu zirgi).

· Latvijas siltasiņu zirgi, tajā skaitā četras sporta tipa ķēves ar ārzemju izcelsmi no labām ģenētiskajām līnijām. Jaukā Karamele iekļauta simts labāko vaislas ķēvju sarakstā Latvijā un saņem valsts subsīdījas kā elites vaislas ķēve.

· Lietuvas ardenis.

Tamāra uzsver, ka, veidojot šo ganāmpulku, ir svarīgi, lai zirgi būtu īsti savas šķirnes pārstāvji – ar labu asinību, raksturīgo temperamentu un eksterjeru. Vairāki zirgi iegādāti Lietuvā, jo tur ir cieņā raibi zirgi, kā arī tie pieejami par saprātīgām cenām.

“Visgrūtākais ir tad, ja zini, konkrēti kādu zirgu vēlies, bet nevari to atrast. Ilgi meklēju, līdz atradu. Tā manā stallī ienāca ardeņu skaistule Daima, ko pirms gadiem trim nopirku no kāda čigāna Daugavpilī. Vēl turpat, nepilnus divus gadus jaunajai ķēvītei, norāvu no kājām pakavus, par ko saimnieks bija šokā, bet darīju to, lai meitene var izbaudīt jaunību. Vēlos, lai mani zirgi dzīvotu pēc iespējas dabiskos apstākļos, vairāk kustētos.” Tāpēc daļa no zirgiem augu gadu dzīvo ārā, un aploki aprīkoti ar nojumēm, kur patverties nelabvēlīgākos laika apstākļos. Aploki veidoti plaši, lai zirgiem būtu lielāka brīvības sajūta, un citviet redzētos pavisam mazos aplokus Tamāra sauc par “karceriem”.

Lūkojam arī zirgu pases, lai saprastu, cik precīzi iespējams definēt zirga šķirnes kopējās un individuālās īpatnības – krāsu laukumus, plankumus, pieres svītras novietojumu u. c. Zirga ķermeņa shematiskajos attēlos (līdzīgos kā bērnu krāsojamā grāmatiņā) tas viss atzīmēts, un, jāsaka, ka starptautiskās zirgu pases ar Latvijā sagatavoto informāciju ir precīzākas un rūpīgāk aizpildītas nekā, salīdzinot, piemēram, ar Lietuvā iegādāto zirgu pasēm.

Lai saimniecību būtu iespēja uzturēt, ik pa laikam kādu zirgu arī nākas pārdot, tā lielajā sporta dzīvē ārpus Latvijas ir devušies arī trīs vecākie Karameles bērni Chikāga, Quantum K un Aragon K, kurš pirms pāris mēnešiem aizlidoja uz Kanādu pie saviem jaunajiem saimniekiem. Ar lepnumu Tamāra seko līdzi viņu sporta gaitām.

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290