Biedrību “Dārtes zirgi” nodibinājusi Gunita Berkmane, pēc daudziem gadiem atgriežoties savās bērnības mājās – Iecavas pagastā, kur iegādājusies zemi un divas ēkas, kas atrodas uz kādreizējās jaunsaimniecības “Dārtija” zemes, kas šo nosaukumu mantojusi no vēl senākās Dorotejas pusmuižas (Dartijas, Dārtes muiža, Dorotheenhof). Tāpēc arī šāds nosaukums un vēlme godināt senlaiku tradīcijas.

Zirgi tagad stāv vienā no vecajām muižas saimniecībās ēkām, bet ģimene dzīvo mājā, kas ir celta/atjaunota pēc pirmā pasaules kara trīsdesmitajos gados uz nodegušās muižas pamatiem.

Gunitai patīk vēsture, tāpēc viņa cītīgi to pētījusi un stāsta: “Pēc Fridriha Aleksandra fon der Pālēna Lieliecavs muižas (“Gross Eckau”) pastāvēšanas beigām 1925. gadā to atpērk Lāčplēša kara ordeņa kavalieris Markuss Ozols un nodibina jaunsaimniecību “Dārtija”. Viņš sāka atjaunot izpostītās ēkas un celt jaunas. Pusmuižas kompleksu uzdāvināja savai māsai Martai. Otrajam pasaules karam sākoties, Martas ģimene devās bēgļu gaitās uz Zviedriju, vēlāk Vāciju. Atjaunojoties Latvijas neatkarībai, 1992. gadā Marta sāk atgūt savu nacionalizēto īpašumu. Viņa kopā ar dēlu Imantu Alksni vēlējās atgriezties Latvijā, bet, redzot kā bija degradēta visa apkārtējā īpašuma vide izteiktā padomju rokrakstā, ļoti ilgi vilcinājās, līdz 2006. gadā atgūto īpašumu pārdeva vietējiem nekustamo īpašumu uzpircējiem, kuri veikli visu sadalīja dažāda lieluma zemes gabalos un palēnām pārdeva. Zemi iegādājāmies 2017. gadā, bet ēkām dokumenti nebija sakārtoti un aizvien skaitījās kā Imanta mantojums. Ar viņu sāku sazināties jau 2016. gadā par formalitāšu kārtošanu, un 2018. gadā man visi dokumenti bija sakārtoti jau kā īpašniecei. Bet aiz tās lielās sajūsmas un patriotisma tad sākās liels darbs. Godinot muižas nosaukumu, Iecavā jau bija sporta skola “Dartija”, apdzīvota ciemata teritorija, viesu nams, kā arī citur lietots šis vārds, un tā nolēmām saukt arī savu biedrību.”

Biedrība “Dārtes zirgi” galvenokārt nodarbojas ar pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem – vizināšanu pajūgā un kamanās, skijoringa piedāvājumu, arī pulcina nelielu jātnieku kopu. Visos darbos Gunitai palīdz ģimene – vīrs Jānis Berkmanis, meitas Anete Ance (14 gadi) un Karīna (16 gadi) un, protams, mamma Gunta Vaļkina, no kuras pārmantota mīlestība uz zirgiem. Viņa mācījās Smiltenes lauksaimniecības tehnikumā, trenējās pie Modra Manfelda, kopā ar viņu devās uz Vissavienības sacensībām Krasnodarā, kur iepazinās ar komandas galveno treneri Aldu Šuvcāni. Viņa  arī vēlāk ierosināja doties darbā uz Iecavu. Jā, Gunita atzīst, ka visa bērnība pagājusi Aldas stallī, un tur apgūtas visas prasmes un saņemta šīs burvīgās nodarbes indeve.

Zirgi kā ģimene

Zirgu nav daudz, bet ar to pietiek pašreizējo mērķu īstenošanai – pieci: Landess – galvenais zirgs, viņa māsa Lupīna, Sharon 163, Nerca un Heress – divi poļu koniku zirgi, kas iegādāti kā eksperiments nodarbībām ar bērniem un pakalpojumu dažādošanai.

“Konikus atvedām tikai jūlijā,” stāsta saimniece. “Vēlējāmies nopirkt tikai vienu no kādas saimniecības Latvijā, kas likvidējās. Taču noteikums bija – jāpērk abi, gan puika, gan meitene. Man   ne visai patīk poniji, tāpēc šis šķita labs risinājums, lai ar citādiem maza izmēra zirgiem piesaistītu bērnus, kuriem šādas nodarbības ir drošākas. Cilvēkiem patīk to spēcīgais ķermeņa veidojums un apmatojuma interesantais krāsojums. Viņi ir arī ļoti atsaucīgi sadarbībai, draudzīgi un prātīgi. Pluss –  viegli uzturami. Meitai ļāvu iejāt tikai Heresu. Ķēvīti Nercu apmācīt uzticēju Katrīnai Poļakovai, jo pēc ķermeņu proporcijām starp zirgu un jātnieku tāds bija optimāls risinājums. Abām meitenēm tā bija pirmā pieredze zirgu pieradināšanā un darbā no zemes, kā arī pats iejāšanas process. Meita Heresu iejāja, tad pati uzkāpu mugurā, lai “ieregulētu stūri”. Patīkama jāšana. Tagad gaidām, kad pavasarī pārim atskries kumeliņš.”

Sharon163 –  ievests no Vācijas uz kaimiņu stalli, kad kādai treniņu meitenei bija nepieciešams zirgs – mazai, smalciņai. “Ieteicām šo zirgu iegādāties meitenes vecākiem, viņi nopirka, uzdāvināja meitiņai Ziemassvētkos un bija priecīgi. Katrīna Poļakova ar to startē arī sacensībās, un veiksmīgi. Zirgs jau otro gadu stāv pie mums, un drīkstam to izmantot kopīgos pasākumos, lai gan tas joprojām ir privātais zirgs,” piebilst Gunita. “Kā papildus pakalpojumus esam snieguši palīdzību “problēmzirgiem”, arī stereotipisko saslimšanu novēršanu, kā arī labojuši kļūdainu vai sliktu pieredzi zirgiem iejāšanā vai iebraukšanā. Jaunzirgu iebraukšanu un iejāšanu apguvu pie Aldas Šuvcānes  bērnībā. Jau tad mani saistīja zirgi, kas nebūt nebija tie mierīgākie un cilvēkam neuzticējās.”

Mīlestību uz zirgiem pārmanto no mammas

Gunita stāsta: “Mīlestību pret zirgiem pārmantoju no mammas. Bet manu pirmo zirgu vīrs man uzdāvināja 2006. gadā, tad iegādājāmies vēl kādu, dzīvojām un ar zirgiem darbojāmies Jaunmārupē un Dāviņos, bet uz Iecavu ar zirgiem atbraucām 2013. gadā, vēl pirms tam, kad tika iegādāts šis īpašums. Tagad zirgi dzīvo vienā no vecajām muižas mūra ēkām, kur tiem ir plaša guļvieta, apmēram 12 x 25 metri liela un plaša mītne.

Kad pārcēlušies uz Iecavu, iespēja te nodarboties ar zirgiem nav bijusi daudz jāreklamē – bijuši tikai divi zirgi, bet tā kā to novietne atradās netālu no ceļa, cilvēki redzēja, paši meklēja vizināšanās iespējas. Sākumā brauca paziņas, tad pieteicās citi, kurus izvizināja par simbolisku samaksu, bet jau kopš 2015. gada interese par pakalpojumu sāka pieaugt, tika nopirkti vēl pāris zirgu un radās iespēja jāšanas apmācībai. Ik pa brīdim novietnē tiek turēti arī citu saimnieku privātie zirgi. Lielākais zirgu skaits stallī līdz šim bijis septiņi, bet tas dažādu iemeslu dēļ ik pa laikam mainās. Pieci – tas ir ideāli, kad pati ģimene visus var aprūpēt, jo šī – ar zirgiem – nav pamatnodarbošanās.

Gunita studē Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Lauksaimniecības fakultātē ar specializāciju lopkopībā un strādā pirmsskolas izglītības iestādē, Jānis – celtnieks, kurš  pārkvalificējies par traktortehnikas operatoru. Vīrs esot ar “zelta rokām”, kā tautā saka. Spēj veikt ikvienu darbu un īstenot Gunitas ieceres. Tieši viņa ieguldījums ir milzīgs, sakārtojot apkārtējo vidi, jau no paša sākuma, kad iegūtā zeme un degradētā teritorija bija jāsakopj.

Jātnieku kopas pulcēšana

Kādā no biedrības darbu raksturojošajiem dokumentiem jauki minēts, ka tā par savu misiju uzskata arī jātnieku kopas uzturēšanu. Gunita atzīst, ka kopš kovida ierobežojumiem jātnieku skaits samazinājies – nodarbojas pašu meitas un regulāri četri citi jātnieki. Kad biedrība dibināta 2018. gada augustā, bijis visai stabils dalībnieku skaits – ap desmit. Puišu vispār nav, bet arī meitenes ne vienmēr spēj izturēt to darbu kopumu, kas nepieciešams sadarbībā ar zirgu. Jāšana ir tikai viens mazs punktiņš, pārējais – rūpes par dzīvniekiem, viņu mītni utt.

Biedrība tika nodibināta tāpēc, lai varētu startēt sacensībās – ne tikai bērni, bet arī saimniece pati. Taču, neskatoties uz jātnieku  skaita samazināšanos, piedāvāto pakalpojumus skaits ir audzis – gan pieaugušajiem, gan bērniem.

“Tiek pieteikti dažādi pasākumi,” stāsta G. Berkmane. “Parasti jaunā pāra vizināšana kāzu ceremonijās ar ratiem vai fotosesijas, bet šogad kāzas bija tikai vienas. Ir arī vecmeitu un vecpuišu ballītes, skolu un pirmsskolu ekskursijas saimniecībā, kā arī izteikti bija cienījama vecuma cilvēkiem dzimšanas dienu pārsteiguma braucieni pajūgā kā dāvana no radiniekiem. Reizēm prasa vairāk zirgu, nekā ir mūsu rīcībā. Tad sadarbojamies ar Vitu Rozi no kaimiņu staļļa, kura var izlīdzēt ar saviem. Pagājušogad lielā sniega dēļ bija pieprasīta vizināšanās kamanās, kā arī lielu interesi izraisīja mūsu iniciatīva piedāvāt skijoringu aiz zirga. Pirmoreiz pamēģināju, ieliku aicinājumu feisbuka grupā, un pusstundas laikā jau bija aizņemtas konkrētajā pasākumā paredzētās vietas. Diemžēl liela problēma ir slēpes, jo mums pagaidām šādas nomas iespējas nav, un arī ne katram cilvēkam mājās ir šāds inventārs. Tāpēc bija patīkami vērot, kā dalībnieki cits citam izlīdzēja un aizdeva slēpes. Pasākuma organizēšanā piedalījās un ar padomu palīdzēja Laine Orbidāne no Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas, kurai šajā jomā ir lielāka pieredze. Bet ideja radās, kad vīrs ar traktoru aplokā tīrīja sniegu, izveidojot zirgiem takas. Domājām, tas tikai pašu treniņiem, bet izrādījās, ka interese ir liela.”

Sacensības – viens no mērķiem

Runājot par līdzdalību sacensībās, Gunitai tā jau ir “asinīs” no mammas, un viņa uzskata, ka tas ir arī viens no nodarbību mērķiem – salīdzināt savas prasmes ar līdzīga līmeņa jātniekiem. Taču viņa un audzēkņi turnīros startē periodiski, jo izšķirošais ir finanšu jautājums – zirgu transportēšana, starta naudas. Aktīvākais iepriekš bijis 2010. un 2019. gads, kad Gunita startējusi iejādē, gan konkūrā maršrutos ar līdz 110 cm augstiem šķēršļiem, uzskatot iejādi par galveno pamatu jebkura jātnieka sagatavošanā. Viņa atzīst: “Problēma ir arī treneru pieejamība, jo saviem spēkiem sagatavoties sacensībām atbilstošā kvalitātē nav iespējams. Tāpēc iespēju robežās braucam uz semināriem un koptreniņiem, taču atkal – viss atduras finansēs.”

Projekti palīdz attīstībai

Biedrība “Dārtes zirgi” domā par attīstību, un viss notiek. Šī gada sākumā izstrādāts un arī apstiprināts projekts par jaunu ratu iegādi, lai vizināšana kļūtu ērtāka un vizuāli pievilcīgāka, arī  projekts bāzes labiekārtošanai – Iecavas novada domes biedrību, nodibinājumu un tradicionālo reliģisko organizāciju projektu līdzfinansēšanas konkursā. Pagājušogad kāda cita projekta rezultātā izgatavota platforma ar pakāpieniem un margām, lai jāšanas procesu atvieglotu tiem cilvēkiem, kuriem pirmās bailes ir par drošu uzkāpšanu zirgā, kas bieži attur no pirmā mēģinājuma.

Misija – iepazīstināt ar dzīvniekiem

Pagājušogad Gunita sākusi strādāt bērnudārzā par pirmsskolas pedagoga palīgu. Viņa atzīst, ka pašsaprotami – vedusi bērnus uz savu netālo saimniecību, jo mazuļiem patīk saskarsme ar dzīvniekiem – zirgiem, trušiem, ko var paglaudīt, un suni.

“Uzskatu, ka mana misija ir iepazīstināt bērnus ar dzīvniekiem, dzīvo dabu, kas ir mums apkārt. Šādai izglītošanai jau agrīnā vecumā ir liela pievienotā vērtība,” tā Gunita par savu darbu kopā ar bērniem. “Organizējam arī labdarības vizināšanās braucienus gan ratos, gan ragavās.”

Viņa stāsta par vēl kādu ieceri: “Netālu no mums atrodas sociālās aprūpes nams “Zemgale” cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Esam padomājuši arī par viņiem, lai saskarsme ar zirgu varbūt palīdzētu psiholoģiskā jomā, taču kovids diemžēl iztraucēja šīs idejas īstenošanu. Varbūt pēc kāda laika to varēsim, jo tikai jau cilvēku dēļ darām to, ar ko nodarbojamies.”

Sadarbība ar citiem zirdziniekiem

“Dārtes zirgu” darbību plaši atspoguļo uzkrātais fotomateriāls, jo ne tikai pašiem patīk bildēt, bet izveidojusies laba sadarbība ar vietējo fotogrāfi Irinu Pimanovu. Īpašu uzmanību piesaista attēls – zirgi brien jūrā. Gunita stāsta: “Jā, tas bija sens sapnis – aizbraukt ar zirgiem pastaigā gar jūru. Jau ilgu laiku sadarbojamies ar Tukuma Jātnieku klubu. Gan saistībā ar iepriekšējos gados aizvadīto ELFLA projektu “Zirgu izmantošanas iespējas šodien un rīt. Equus”, kur braucu līdzi trenerei Mairai Lejai, gan arī piedaloties tukumieku sacensībās, kuras tiek organizētas Jāņa Ramiņa vadībā. Vienmēr, kad iespējams, cenšamies aizbraukt uz sacīkstēm, kas notiek gan iejādē, gan konkūrā. Šogad septembrī nolēmām palikt uz divām dienām, un tad otrajā – aizbraukt pie jūras, kas sasniedzama vien piecpadsmit minūšu attālumā. Jā, pirmie soļi ūdenī bija gan bailes, gan stress, taču baudījums – neaprakstāms.”

Īpašums ar maģisku noslēpumu

“Tam, ka iegādājāmies īpašumu tieši šajā vietā, ir milzīga pievienotā vērtība, jo tā ir mana bērnības māja,” emocijas neslēpj Gunita Berkmane. “Bija jāiegulda ļoti daudz, bet tas ir patīkami. Visu laiku un arvien vairāk cenšos izpētīt šīs apkaimes vēsturi, lai varētu pastāstīt arī apmeklētājiem. Te darbojies augkopības institūts un mūsu apdzīvotajā ēkā kādreiz bijusi pagastmāja. Cenšos iejusties leģendā par kādreizējo muižkundzi Doroteju, kurai, kā runā, pat veltīta pazīstama ziņģe “Pidriķis un Doroteja”. Esam viens no Bauskas tūrisma centra ieteiktajiem apmeklējuma objektiem, un tas uzliek pienākumus. Vēlos iespējami drīz uzstādīt informatīvo stendu, kas stāstītu par Dārtes muižu mūsu saimniecības apmeklētājiem. Jāatzīst, ka tikai neliela daļa tagadējo iecavnieku zin, kas te agrāk bijis. Pie mūsu saimniecības ir arī ļoti skaista ozolu un liepu aleja, par laimi tā netika pavisam izzāģēta, un glabā arī kādu pilnīgi maģisku noslēpumu, kas mūs sargā, liek darboties un glabāt šīs senās vērtības.”

Gunita kopš 2008. gada ir Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas biedrs, regulāri ar ģimeni piedalās kā brīvprātīgā komanda skatēs “Rudens pērle” un “Nacionālais dārgums”, palīdzot dažādos darbos.

Raksts: Dace Millere

Irinas Pimanovas un biedrības arhīva foto

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis”  2021.gada decembra numura.

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290