PSI impērija aizsākās 1974. gadā, kad brāļi Alvins, Pauls un Verners izlēma iegādāties ērzeļus, ko turēt vecākiem piederošajā fermā Mūlenē. Zirgaudzēšana Šokemoles ģimenē allaž ir bijusi tradīcija, pateicoties tēvam Aloizam un vectēvam Alvinam, kuriem jau iepriekš bija piederējuši vaislas ērzeļi.

Pirmā ērzeļu grupa bija sajaukta no dažnedažādākajiem kandidātiem: Oldenburgas šķirnes ērzelis Fanal, franču izcelsmes anglo-arābs Paladin, Beļģijā audzētais Granit un Hanoveras šķirnes ērzelis Fürst Ferdinand. Granit (Goldfalk – Flügel van la Roche) savulaik bija augstas klases konkūra zirgs, ar kuru Pauls startēja, pirms to pārdeva Leonam Melhioram par tolaik rekordlielu summu – vienu miljonu vācu marku.

Fürst Ferdinand vēl kumeļā izvēlējās Pauls un Verners kopā. Viņš savu karjeru iesāka pie Snoeku ģimenes, pēc tam, neilgu laiku pavadījis Mūlenē, viņš tika izīrēts valsts Celles zirgaudzētavai un galu galā kļuva par vienu no pamata ciltstēviem Beļģijas Zangersheide zirgaudzētavā.

1975. gadā Alvins pameta kompāniju, bet ērzeļu kopumam pievienojās tādi vārdi kā Wettstreit (Hanoveras šķirnes ērzelis no Wedekind – Fernruf) un Colorado (anglo-arābs).

Hanoveras šķirnes ērzelis Grundstein I (Graphit – Sermon I – Gotthard) bija ļoti veiksmīga izvēle – universāls ērzelis, kas deva kā iejādes, tā konkūra zirgus, pirms tika pārdots uz ASV.

Verneram ļoti iepatikās viens no Gotthard dēliem – Godehard, kurš 12 gadu laikā apleca daudzas ķēves, bet, lai gan viņa pēcnācējiem bija labs lēciens, tie arī bija loti masīvi pēc uzbūves, un tā viņa ietekme izzuda ar laiku.

Sākumā Šokemoles kolekcija neiekļāva iejādes līnijas, bet tas mainījās 1985. gadā, kad Pauls iegādājās ērzeli Sandro. Sākumā tas deva lieliskus konkursa zirgus, bet kombinācijā ar ķēvēm no Gepard līnijas radās tādi iejādes ciltstēvi kā Sao Paulo, Silvio I un II, kā arī Sandro Song – Sandro Hit tēvs; pats Sandro Hit bija jaunās iejādes zirgu audzēšanas ēras simbols Mūlenē.

Lai gan iejādes ērzeļi pašlaik piesaista daudzas ķēves, Paula Šokemoles pirmā „mīlestība” pieder konkūram. Viņš ir konkūra zirgu audzēšanas biedrības „Springpferdezuchtverband Oldenburg-International (OS)” dibinātājs un arī priekšsēdētājs. Žurnāla Horsemagazine pārstāvim radās iespēja nointervēt Paulu Šokemoli:

Kad intervējām Jūs 1998. gadā, Oldenburgas šķirnes konkūra biedrībai bija apritējuši tikai 12 mēneši – vai esat apmierināts ar to, kā tā attīstījusies pēdējo 16 gadu laikā?

“Es domāju, ka mēs esam jau ceturtā vai piektā lielākā zirgaudzētāju biedrība Vācijā. Zirgaudzēšana ir laikietilpīgs process, sākot no ķēves aplecināšanas līdz Lielās Balvas sacīkstēm Āhenē, bet mūsu biedrībai ir izdevies izaudzēt pāris Lielās Balvas un starptautiskā līmeņa sporta zirgus”.

“Es domāju, ka mūsu biedrības nodibināšana bija nozīmīgs solis, jo zirgaudzētāji, un īpaši zirgaudzētāji Oldenburgā, centās audzēt iejādes zirgus, lecinot ķēves ar konkūra izcelsmēm, un tie visu sajauca. Es uzskatu – ja vēlaties gūt panākumus, jums ir tiešām jāspecializējas, jāizvēlas pareizās ciltslīnijas iejādei un pareizās ciltslīnijas konkūram”.

“Patlaban, man šķiet, Oldenburgas biedrība atrodas ļoti labā situācijā. Rezultāti uzlabojas, iejādē tāpat kā konkurā, un abas ciltsgrāmatas nav apvienotas, bet tās ir vienlīdzīgas savā darbībā – mums ir vadības komiteja, kas sastāv no četriem cilvēkiem – divi no iejādes biedrības un divi no konkūra. Oldenburgas zirgaudzētāju biedrības panākumus lielā mērā izskaidro ērzeļu īpašnieki – visas ķēves jau nav iespējams mainīt, bet parasti jau ērzeļi ir tie, kas nosaka biedrības likteni. Ērzeļi pieder privātpersonām, un tie konkurē viens ar otru, kas savukārt nodrošina ļoti labu ērzeļu atlasi”.

Neticami, bet kopš pēdējās tikšanās reizes daudzas no šīm senajām Oldenburgas ērzeļu stacijām ir izzudušas – Forverks, Seiferts, Katmans, Gronvoldhofs… reāli jau esat palikuši tikai jūs un Sosats?

“Šprēhe arī ir, bet kā jau teicu – ērzeļu īpašnieku starpā valda liela konkurence. Visā visumā mēs esam draugi, bet biznesā mēs esam konkurenti, un tas allaž nodrošina labākus rezultātus. Tā ir mūsu lielākā priekšrocība, salīdzinot ar valsts zirgaudzētavām”.

Bet vai būtu jāsatraucas par to, ka daļa no senajām ērzeļu stacijām ir slēgtas?

“Rodas jaunas arī, viss tagad ir privātās rokās un pakļauts konkurencei. Tas ir normāli. Diemžēl dažas audzētavas ir iznīkušas, bet tām visticamāk nebija pietiekami moderni ērzeļi”.

Visā Eiropā zirgaudzētāji apgalvo, ka lecināto ķēvju skaits krītas, pat par 50%. Vai tas skar arī Jūs?

“Ne tik ļoti, pie mums samazinājums nav bijis lielāks par 5%, jo mēs tiešām cenšamies nodibināt sakarus ar citām audzētavām visām Eiropā. Mēs sadarbojamies ar Ujtertu Holandē, ar Blue Hors zirgaudzētavu Dānijā, pāris ērzeļi mums pieder kopīpašumā ar Linsenhofu ģimeni, un tas nodrošina mums iespēju izmantot tik labus ērzeļus”.

Kuri ērzeļi, Jūsuprāt, patlaban ir topā konkūra zirgu audzēšanā?

“Grūti pateikt. Ja paskatās uz starta sarakstiem jebkurās lielās sacensībās, labākie zirgi ir nākuši no daudziem dažādiem ērzeļiem. Nav vairs kā bija pirms piecpadsmit, divdesmit gadiem, kad visā Vācijā bija viens izcils Landgraf. Tagad mums ir daudz dažādu ciltslīniju, kuras dod labus zirgus. Pašlaik Vestfālē „zvaigzne” ir Cornet Obolensky, Hanoverā tas ir Stakkato, Holšteinā ir vairāki – Landgraf, Cassini, Lord un tā tālāk, savulaik bija arī Caretino, un noteikti arī Casall pašlaik ir popularitātes topā”.

Diarado, kas pieder kopīpašumā Holšteinas zirgaudzētāju biedrībai un Jopam van Ujtertam no Holandes

Vai Diarado piedalīties Grand Prix līmeņa sacensībās?

“Es tā ceru, pašlaik izskatās, ka viss uz to ved. Pagājušajā nedēļā un nedēļu pirms tam mēs organizējām savu ērzeļu prezentācijas, un viņš tiešām labi sevi parādīja lekšanā. Pagājušajā gadā viņš izleca savas pirmās „S” klases sacensības ar ļoti labiem panākumiem”.

Cik svarīgas ir franču „asinis” jūsu programma?

“Ir svarīgi izmantot franču asinis – gan Oldenburgā, gan Holšteinā daudz izmantoja Cor de la Bryère, lai padarītu zirgus smalkākus. Vispārīgi gan ir jāuzmanās ar franču zirgiem, viņi nav tik labi jājami kā vairums vācu zirgu, bet toties ir ļoti drosmīgi, kas ir ļoti noderīga īpašība. Diamant de Sémilly, Diarado tēvs, pats bija sportā ļoti panākumiem bagāts un savulaik pat bija pirmajā reitingu vietā Francijā, tā kā ir labi, ka mums šeit ir ērzelis no viņa līnijas”. 

Cik lielu lomu spēlē tas, ka ērzelis pats ir pierādījis sevi Grand Prix līmenī?

“Nākotnē tam būs ļoti izšķiroša nozīme. Daudzi valstij piederošie ērzeļi netika izmantoti sportā, bet gan tikai vaislā, taču tās dienas nu ir pagājušas. Arvien vairāk un vairāk gan Francijā, gan Holandē, Beļģijā un citur ērzeļus izrāda, ar tiem startiem, un zirgaudzētāji neapšaubāmi izvēlas labāk šos ērzeļus”.

 

Pauls ar Totilas, kas viņam pieder kopīgi ar Linsenhofu/Rātu ģimeni un tika iegādāts par summu, kas pēc nostāstiem svārstās no 10-15 miljoniem eiro.

Vai uzskatāt, ka reiz pienāks diena, kad būs tikai viena vācu zirgaudzētāju biedrība un vienota ciltsgrāmata?

“Zirgaudzētāju biedrībām ir ļoti dažādas struktūras. Es zinu, ka daudz tiek runāts par vienotas Vācu siltasiņu zirgu šķirnes izveidošanos, bet tomēr uzskatu, ka šo strukturālo atšķirību dēļ var paiet ļoti ilgs laiks, līdz biedrības nonāktu pie apvienošanās un vienas ciltsgrāmatas izveides. Oldenburgas biedrības ietvaros esam pārrunājuši šo tēmu, un tur cilvēki domā, ka labāk ir būt neatkarīgiem”.

Daži gan saka, ka jūsu stallis Mūlenē faktiski jau ir Vācu zirgu nacionālā audzētava…

“Tā tas nav. Protams, mums ir daudz ērzeļu, un, par laimi, mums ir arī daži labi zirgaudzētāji, bet mēs neesam vienīgie, un, kā jau teicu, mums ir arī konkurence”.

Vai interneta ērā, kad apkārt tiek dāļāti skaisti katalogi un brošūras, ir viegli „uzražot” ērzeli?

“Nē, es uzskatu, ka mūsdienās iespēja pasūtīt svaigu sēklu no jebkuras vietas Eiropā nāk tikai par labu zirgaudzēšanai, it īpaši tiem zirgaudzētājiem, kas rūpējas par to, lai izvēlētos pareizo un piemērotāko ērzeli savai ķēvei. Zirgaudzētājs, kurš tiešām par to aizdomājas, neies vienkārši uz tuvāko stalli un paņems pirmo pagadījušos ērzeli. Laiki, kad vedām pie sava tuvākā kaimiņu ērzeļa lecināt ķēves, ir pagājuši, jo tie, kuri piekopa šādu praksi, bija arī tie paši, kuriem neizdevās pārdot kumeļus par labu naudu un kuri atmeta ar roku zirgaudzēšanai. Mūsdienās zirgaudzētāji ir krietni izglītotāki un informētāki, zina daudz vairāk par zirgiem. Viņi izmanto internetu un Youtube platformu, lai apskatītos, kādi ērzeļi ir pieejami visā Eiropā, kur labāk ieguldīt savu naudiņu, un tas tiešām nāk par labu”.

Izsolē

Avots: horsemagazine.com

Tulkoja Sigita Eitcena

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290