Pēc Latvijas Republikas dibināšanas 1918. gadā tika uzsākts mērķtiecīgs darbs šķirnes zirgu uzskaitei un mērķtiecīgai audzēšanai.

Pēc 1. pasaules kara Latvijā bija ievērojams zirgu trūkums. 1921. gadā tika uzsākta Latvijas teritorijā vaislai izmantojamo ķēvju un ērzeļu uzskaite. 1921. un 1922. gadā Latvijas zirgaudzētāju kongress nolēma turpināt vezumnieku šķirņu zirgu un vidēji smago siltasiņu audzēšanu. Šim nolūkam šķirnes izkopšanai izmantojami Oldenburgas, Hanoveras un Holšteinas šķirnes zirgi.

Tajā pat 1921. gada tika izveidota pirmā valstij piederošā zirgaudzētava Oktē, kas bija Latvijas braucamo zirgu šķirnes šūpulis. Sākumā zirgaudzētavā izmantoja valstij un karaspēka daļām piederošās labākās ķēves, dažas nezināmas izcelsmes jājamā tipa ķēves, kam pievienoja 1920. gadā no Holandes ievestās Oldenburgas šķirnes ķēves. Vēlāk (1929-1935) no Holandes un Vācijas tika ievestas Oldenburgas tīršķirnes ķēves.

Pirmais Latvijas braucamo zirgu šķirnes ērzelis Oktē bija no Holandes importētais Oldenburgas šķirnes Bajārs (Neidhart). Pārējie Groningenā un Oldenburgā iepirktie ērzeļi lika pamatus Latvijas braucamo zirgu šķirnes galvenajām līnijām – Ammona, Siego, Germino, Demokrāta, Kru Kru, Juveela, Banko, vēlāk arī Gotenfirsta un Spēkoņa.

1925. gadā uzsāka darbu valsts zirgaudzētava Svētciemā. Tur tika izmantotas armijai piederošas sportā pārbaudītas ķēves, no Oktes atvestas Oldenburgas krustojuma ķēves (ar Traķēnes, Tīrasiņu un Arābu šķirnēm), kā arī no Hanoveres un Melkenburgas iepirktas Hanoveres tīršķirnes ķēves. Kā vaislas ērzeļi tika izmantoti no Hanoveras importētie Altmeisters H 11 un Alvīns H 14 (abi no Adeptus XX līnijas). Šie zirgi kļuva par kodolu Latvijas zirgu šķirnes sporta tipa veidošanai.

1923. gadā tika izdoti obligātie noteikumi šķirnes zirgu izlasei, bet 1925. gadā tika izdota Latvijas zirgu ciltsrakstu I nodaļa (IV sējums – 1940. gadā). Valsts ērzeļu skaits 1941. gadā bija 467, no tiem 56 % Latvijas šķirnes. Ar katru ērzeli ik gadu aplecināja ~ 50 ķēves.

Latvijas zirgu šķirne tapa zemnieku saimniecībās, saprātīgi izmantojot importētos zirgus, Oktē un Svētciemā iegūtos, kā arī izmantojot vietējos vaisliniekus.

2. pasaules kara laika zirgu skaits Latvijā samazinājās par apmēram 46 000. Neskatoties uz kara postošo ietekmi uz zirgkopību un Latvijas okupāciju un pievienošanu Padomju Savienībai 1940. gadā, turpinājās darbs Latvijas šķirnes zirgu audzēšanā. 1950. gadā Latvijas šķirnes zirgu īpatsvars Latvijā bija 70-90 %.

Diemžēl 1960-gados pēc Maskavas norādījumiem zirgaudzēšana Latvijā tika samazināta līdz minimumam un turpinājās tikai uz Latvijas zirgaudzētāju entuziasmu. Neskatoties uz to, šajā laikā tika izaudzēti vairāki izcili Latvijas zirgu šķirnes pārstāvji un Latvijas šķirnes zirgi veiksmīgi piedalījās un uzvarēja vairākās.

1965. gadā tika uzsākts Latvijas šķirnes zirgu eksports – 19 zirgi tika eksportēti uz Angliju. Kopš 1972. gada nemitīgi pieauga Latvijas šķirnes sporta zirgu eksports. Diemžēl bieži vien nenovērtēts palika Latvijas zirgkopju ieguldījums šo zirgu audzēšanā, jo kā zirgu īpašnieks vienmēr tika uzrādīta Padomju valsts, un bieži vien zirgu ieguvēji neko neuzzināja par Latvijas zirgu šķirni un tās panākumiem. No šejienes arī radies maldīgais priekšstats Latvijas šķirnes zirgus dēvējot par “kaut kādiem krievu zirgiem”.

Sākot no 70 gadu vidus zirgkopībai pamazām atkal tika pievērsta pienācīgā uzmanība, atjaunojot vairākas zirgaudzēšanas saimniecības, būvējot jaunus staļļus un 1977. gadā uzceļot pirmo ziemas manēžu.

Lai gan 80. gadu beigās un 90. gados zirgu skaits kopumā turpināja samazināties, Latvijas šķirnes sporta zirgu audzēšana turpinājās un zirgu eksports uz ārzemēm pieauga.

To, cik talantīgi un universāli dažādiem sporta veidiem ir Latvijas šķirnes zirgi pierāda šo zirgu panākumi sportā. Pasaules slavenās Ullas Salcgēberes iejādes zirgs Rusty 049 ir Latvijas šķirnes zirgs, kas dzimis Burtnieku zirgaudzētavā kā Rotors (no Rēbuss un Arka). Arī vācu sportistes Helēnas Veinbergas konkūra zirgs Kasting Horses Vento iz Latvijas šķirnes zirgs, kas dzimis Tērvetes zirgaudzētavā kā Vējš (no Vanduss un Erfa). Un tie ir tikai daži populārākie piemēri.

1952. gadā pēc valdības lēmuma visus Latvijas šķirnes zirgus sāka vienoti saukt par Latvijas braucamo zirgu šķirni. Tā kā zirgi bija ne tikai izcili darba un braucamie zirgi, bet arī teicami jājamie un sporta zirgi, 1976. gadā tika nolemts šķirni saukt par Latvijas zirgu šķirni.

Jau no paša sākuma Latvijas zirgu šķirnē tika izkopti 2 tipi smagais braucamais un vieglais braucamais (jājamzirgi). Sākotnēji Latvijas šķirnes smagos braucamos zirgus sāka apzīmēt ar ciltszīmi Lsb, bet vieglo braucamo – Lvb. 1955. gadā abu tipu zirgus sāka apzīmēt ar Lb, bet no 1976. gada visus Latvijas šķirnes zirgus apzīmē ar ciltszīmi L. (Krustojumiem pievienoja burtu k – Lsbk, Lvbk, Lbk, Lk).

Gausais Lsb 257 – Gotenfirsta Lsb 220 līnija

Ja gribat uzzināt ko vairāk par Latvijas zirgu šķirni vai sava zirga izcelsmi, iespējams šī informācija palīdzēs saprast kā zirgi Latvijā ir izveidojušies tādi, kādi tie ir šodien. Sākumā tabulas veidā uzskaitītas populārākās līnijas un to turpinātāji atsevišķi Latvijas šķirnes braucamajam un sporta tipam, pēc tam pēc iespējas sniegts katras līnijas apraksts.

Līniju un to turpinātāju uzskaitījums var nebūt izsmeļošs. Arī tas, ka līnija tiek uzskatīta par beigušu pastāvēt nenozīmē, ka šīs līnijas zirgi vairs nav sastopami.

Ammona līnijai nebija spilgtu vīriešu kārtas turpinātāju un no 1970. gadiem šī līnija tiek turpināta ķēvēs.

Juveela līnija – turpinās divos atšķirīgos zaros. Līnijas pamatlicēja tipu un eleganci saglabā Jumiķa Lsb 233 zara turpinātāji – Jurģis Lb 612, Jupiters Lb 580 un Ungurs Lb 711.

Savukārt Jēpa Lsb 231 zaru veido Pegīns Lb 397 un Pirmais Lb 659, kas ir ar izcilām darbaspējām apveltīti darba zirgi, taču bez pietiekamas elegances, pamaza auguma un parupju konstitūciju.

Banko līniju 1950. gados pārstāvēja izcilais Līgotnis Oldk 110, bet 1970. gados vairs tikai viduvēji vērtētais Fauns Lb 732.

Kru Kru līnija praktiski beigusi pastāvēt 1970. gados.

Zengera līnijas turpinātāji Znots Lb 286 un Gaidis Lsb 264 neatstāja spilgtus vīrieškārtas pēcnācējus, toties lieliskas ķēves, kuras izmantoja eksporta zirgu iegūšanai no Tīrasiņu jājamās šķirnes ērzeļiem.

Germino līnija un Gunāra radniecīgā grupa praktiski beidza pastāvēt 1970. gadu beigās.

Siego līnijā bija maz izcilu ērzeļu, kas varētu turpināt šo līniju. Sausi, dižciltīgi un izcili darbaspējīgi šajā līnijā bija Ugmis Lb 575 un Amors L 802.

Markgrāfa līnija – plaši pārstāvēta un izplatījusies galvenokārt līnijas galvenā turpinātāja Anda Lb 312 mierīgā temperamenta un teicamo darbaspēju dēļ, šīs īpašības manto arī pēcteči. Šīs līnijas zirgi ir vidēja auguma, nedaudz lielāki par Spēkoņa pēctečiem, pareizu eksterjeru – atsevišķos gadījumos paīsu kaklu un pagaru muguru. Izteikti braucamā tipa zirgi ar teicamām vilkšanas spējām. Faktiski šīs līnijas zirgi maz atgādina līnijas ciltstēvu Markgrāfu, jo Andis bija vairāk līdzīgs mātes tēvam Baldūram Old 11, bet Anda pēcteči mantoja viņa eksterjeru.

Goldengela radniecīgā grupa – labākais pārstāvis Gaidis Lb 574, tā pēcteči ir daudzsološi, pēc formāta tuvi sporta tipa zirgam, lieli, pareizu eksterjeru, sausi un eleganti.

Spēkoņa līnija – kā redzams no tabulas, šī līnija Latvijas zirgu šķirnē ir plaši pārstāvēta gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Ērzeļi ir liela auguma, pareizu eksterjeru, perspektīvi, dižciltīgi, sausi un pēc izskata līdzīgi līnijas dibinātājam. Gandrīz visi uzrāda teicamas braucamā zirga spējas. Līnijā vairāki slaveni rekordisti Vissavienības darbaspēju pārbaudēs, piemēram, Stiprais Lb 125.

Māda radniecīgā grupa (no Mādis Lb 164) – šī grupa neizpelnījās līnijas nosaukumu, jo tai nebija turpinātāju, kā tikai PSRS rekordists un divkāršais čempions kravas piegādē rikšos Jurītis Lb 676. Lai arī teicams zirgs, taču Jurītis nav mantojis Māda raksturīgās īpašības – Jurītis bija masīvs un izteikts smagā braucama zirga tips, kas visdrīzāk mantots no mātes, kas bija Spēkoņa Lsb 100 meita.

Mādis savukārt cēlies no Etelberta līnijas, kuras pārstāvji no paaudzes paaudzē bija teicami lecēji, lai gan ne visi vaislinieki šīs spējas nodeva tālāk. Māda tēvs Madi bija vienīgais vaislinieka Meklera dēliem, kas mantojumā deva lekšanas spējas. Mādim bija vairāki lieliski pēcnācēji – jājamā ķēve Maiga, kas krustota ar Vissavienības rekordistu tīrasini Miusu deva vienu no labākajām lecējām šķirnē Montu.

Gotenfirsta līnija – kādreiz strauji attīstījās divi spilgti izteikti šīs līnijas zari – Gausā Lsb 257 un Griķa Lsb 256. 1970. gados līnija sāka panīkt, jo nebija tās augstvērtīgu turpinātāju.

Graufalka radniecīgā grupa – neliela, bet kvalitatīva grupa. Spilgtākais pārstāvis Vissavienības smago braucamo zirgu darbaspēju pārbaudes absolūtais čempions Golfs Lb 615 un tā pēcnācēji.

Redžinalda radniecīgā grupa – spilgts līnijas turpinātājs ir Romāns Lb 454, no piemērotām ķēvēm deva elegantus universālā tipa un sausas konstitūcijas pēcnācējus, kas bija pieprasīti eksportam. Romāna pusbrālis Rolāns bija smagāks, rupjāks un garāku muguru. Redžinalda grupas ķēves deva teicamus pēcnācējus, krustojot tās ar Hanoveres šķirnes Goldšlēgera un Adeptusa līniju ērzeļiem. Šādas kombinācijas rezultāts ir arī viens no darbaspējīgākajiem Latvijas šķirnes ērzeļiem Gandris L 880.

Nekerbolda radniecīgaja grupā 1970. gados bija tikai daži viduvēji vērtēti ērzeļi, turklāt šīs grupas zirgi bieži mantoja mitras lecamās locītavas, tādēļ šī līnija netika īpaši izkopta un turpināta.

Uriana radniecīgā grupa netika izkopta, jo netika atzīta par nozīmīgu Latvijas šķirnes zirgu braucamā tipa izkopšanai

Gintera līnija – faktiski cēlusies no Hanoveras Goldšlēgera līnijas Goldhammera zara. Gintera līnijas ciltstēvs un Leipcigas izstādes trīskārtējs čempions Günter 3082 dzimis Vācijā (VDR) 1951. gadā, pēc tam pārdots Kaļiņingradas zirgaudzētavai*.

Šis zirgs tika ievests Latvijā un izmantots vaislai 3 sezonas. Gintera pēcnācēji ir lieli un masīvi ar pareizu eksterjeru, tāpēc tika pāroti ar tīrasiņu zirgiem, lai koriģētu tipu un nostiprinātu konstitūciju. Lai gan Gintera līnija pieskaitāma sporta tipam – Gintera līnijas pēcnācēji bija arī izcili Vissavienības zirgu darbaspēju pārbaudēs. Gintera līniju turpināja arī Kaļiņingradas zirgaudzētavā dzimušie un Latvijas iegādātie Grenadiers Lb 728 un Grafologs H 121. Grafologs ir dzimis 1971. gadā un nav vairs dzīvs, taču, ja var ticēt Latvijas Zirgaudzētāju biedrības 2002. gada ērzeļu katalogam – vaislai iespējams izmantot šī zirga sasaldētu spermu.

Detektīva līnija – sākotnēji cēlusies no Tīrasiņu jājamā zirga Devil’s Own (dzim. 1922.g.) pēcteča Detektīva, kas tika izmantots, lai piešķirtu Hanoveras zirgu šķirnei vairāk skaistuma, elegances un labākas gaitas. Latvijā tika iepirkti divi šīs līnijas nozīmīgākā turpinātāja Duelanta dēli – Duo 2410 no Kaļiņingradas zirgaudzētavas un Direks H 123 no Vācijas. Šī līnija Latvijā strauji ieguva popularitāti. Šo līniju Latvijā turpina bez jau minētajiem arī Duo dēli Deforžs H 117, Dvinskis H 118 un līnijas tipam neatbilstošais D’Artanjans H 120.

Flagmaņa līnija – no Vācijas importētais Flagmanis Lb 703, kurš pats pieder pie Flingarta līnijas, neizcēlās ne ar attīstību, ne eksterjeru, taču deva teicamus pēcnācējus, viens no kuriem bija izcilais Fināls L 891. Flagmaņa līnijas ērzeļi deva labus pēcnācējus, krustojot ar Gintera līnijas ķēvēm. To raksturo arī Fināla L 891 izcelsme – Fināla māte bija Gintera meita Malva Lb 1193.

Flinga līnijas ērzelis Flīgers savulaik tika atzīts par ļoti perspektīvu līnijas turpinātāju.

Tagora līnija – viens no šīs līnijas izciliem pārstāvjiem Sambo L 969 (dzimis 1974. gadā Lielvārdes Valsts zirgaudzētavā) raksturo vienu no tajā laikā Latvijas zirgu šķirnes uzlabošanai veikto selekcijas virzienu, proti, Latvijas šķirnes smagā tipa ķēves tika krustotas ar Tīrasiņu jājamās šķirnes ērzeļiem, iegūstot t.s. hanterus (no angļu hunter – mednieks) – liela auguma zirgus ar jājamzirga proporcijām un nosvērtu raksturu. Šāda tipa zirgi bija ļoti piemēroti trīscīņas (3-day-event) sacensībām un arī pieprasīti eksportam.

Sambo L 969 ieguva 1. vietu Vissavienības Tautsaimniecības sasniegumu izstādē (1978) un šo zirgu bija noskatījis Romas Olimpisko spēļu čempions iejādē Sergejs Filatovs. Tikai ar Latvijas zirgaudzētāju lielām pūlēm izdevās šo zirgu atvest atpakaļ uz Latviju, kur tas visu savu mūžu tika izmantots kā vaislinieks, atstājot lieliskus pēcnācējus.

Tedija (Tedi) līnija – Tedi līnijas pārstāvis Faktotum pats gan nekad nav bijis Latvijā; šis zirgs ir dzimis Vācijā un eksportēts uz PSRS. Faktotum, pats būdams daudzu sacensību uzvarētājs gludauļošanā un stīplčeisā, devis izcilus pēcnācējus – sporta zirgus gan iejādei, gan konkūram. Faktotum pieder arī tādi tituli kā VDR Derbija ieguvējs, PSRS vaislinieku čempions un labākais eksterjerā Sociālistisko Valstu Kausā.

Latvijā tika iepirkti un uzmantoti Faktotum dēli Referāts un Fants. Referāts bija lielākais un masīvākais no tālaika tīrasiņu vaisliniekiem Latvijā. Referāta mātes Regatas tēvs Raufbolds (Dark Rolanda līnijas ērzelis) bija četrkārtējs PSRS vaislinieku čempions.