Sapnis par jaunu mājvietu zirgiem – Daiga un Valdis Viļņi.

Daiga un Valdis Viļņi dzīvo Dobeles novada Jaunbērzes pagastā, kur pagaidām īrētā senā saimniecības ēkā “Maisiņos” iekārtojuši mājvietu saviem vienpadsmit zirgiem. Tagad tiek izlolota iecere par plašāku stalli, tāpēc mājās pie sienas izvietots paredzamais novietnes plāns, kur būtu vieta 13 zirgu boksiem 230 kvadrātmetru platībā, jo pašreizējie kumeļi pavasarī noteikti būs jāatšķir no mātēm un prasīs vairāk vietas. Domāts arī, lai līdzās nebūtu citu nekontrolēti migloti labības lauki un tiktu sniegts ieguldījums izkoptā Latvijas ainavā.

Valdis, četrus gadus nostrādājis Anglijā celtniecībā, atgriezies mājās ar sapratni – mums jāzina, kur mēs esam un jāprot to novērtēt. Savu namdara zināšanu pielietojumu viņš tagad iepauzē, bet, sekojot sievas aizrautībai ar zirgiem, liek lietā labo saprašanos ar lauksaimniecības tehniku un ir galvenais lopbarības sagatavotājs. Viņš saka: “Ja es to nedarīšu pats, kurš strādās manā vietā. Tagad nu esmu kļuvis par profesionālu “zirgu puisi”, palīdzot īstenot sievas aizraušanos ar zirgiem.” Bet ne jau tikai.

Savukārt Daiga ir sertificēta veterinārārste, strādā netālu esošajā milzīgā cūku kompleksā, bet no tā visu brīvo laiku velta rūpēm par zirgiem. Jeb patiesībā – gandrīz otrādāk.

Pirmā ir ķēve Kalvene

Sākumā bijis viens zirgs – lielā un skaistā ķēve Kalvene. Viņu iegādājoties 2009. gadā divu gadu vecumā (dzimusi 2006. gadā), sākusies saimniekošana. Zirgi ir bara dzīvnieki, bet Kalvene jo īpaši skumusi pēc sabiedrības, nevēloties palikt vismaz bez cilvēka klātbūtnes, un viņai bijis grūti izturēt vientulību. Tāpēc iegādāts vēl vien zirgs, tad otrs… Un tagad jau ir cienījams ganāmpulks ar Kalvenes trīs bērniem, no kuriem viens – Cavalli K – ir  sertificēts vaislas  ērzelis, kurš vieš cerības par turpmāko vaislas darbu, jo ir Latvijas siltasiņu sporta tipa ērzelis. Genofonda braucamā tipa zirga statusu ieguvusi ķēve Sinda un viņas meita Astere, un tāds tas būs arī viņas šogad 1. maijā dzimušajam kumeliņam Etalonam, kurš sola cerīgas izaugsmes iespējas, lai turpinātu šķirni. Arī šogad dzimusī Sindas meita Eseja atbilst braucamā tipa genofonda statusam. Šo abu kumeliņu  tēvs ir Emīrs no Stāmerienas, un visas pazīmes liecina, ka dēls mantos labākās īpašības no tā. Tas ir retums – Etalona visām četrām slaidajām kājām ir baltas “zeķītes”, turklāt gandrīz identiskā proporcijā no naga uz augšu. Arī skaista, balta zīme pierē, kas izceļas uz dūkanbērās pamatkrāsas fona, kā arī neliela balta svītra uz apakšlūpas, kas mantota no mātes senčiem. Saimnieki uzsver, ka piederība Latvijas genofonda zirgiem un saskaņā ar to veiktais ciltsdarbs ir puslīdz droša garantija par gala iznākumu, kā arī tiek saņemtas nelielas valsts subsīdijas darba atbalstam.

Valdis saka, ļoti labi, ka tagad, sertificējot zirgus, tiek veiktas DNS analīzes, jo, ne gan bieži, bet ir dzirdēti atgadījumi, ka, piemēram, ķēvi neveiksmīgi sēklojot, atklājies, ka tai piedāvāts nevis domātais ērzelis, bet pašai radniecīgi tuvs īpatnis.

Galvenais ir izaudzēt veselīgus zirgus

Kad iepazināmies ar Daigu pirms gada LLKC demonstrējumā Ivetas Janelsiņas saimniecībā “Druvas”, viņa sacīja, ka uzzinātais noteikti noderēs turpmākajā darbā, jo tobrīd saimniecībā bija septiņi zirgi, un nolemts nodarboties ar zirgaudzēšanu arī turpmāk, lai izaudzētu perspektīvus kumeļus hobija jāšanai vai sportam, bet, galvenais, – veselīgus, tāpēc viņu īpaši interesēja zirgu pāru izvēle, lai pārmantotu labākās īpašības. Tagad jau darbs turpinās, un līdzās toreizējiem septiņiem zirgiem izauguši četri kumeļi.

Saimniecībā ir arī ponijmeitene Tutsy, tā iegādāta tad, kad jaunākā no trim Daigas meitām Patrīcija (tagad LLU Lauksaimniecības fakultātes trešā kursa studente) vēlējusies nodarboties ar jāšanu, bet lielās ķēves nav varēts savaldīt. Nesen Tutsy  veiksmīgi nofilmējusies Ozolnieku bērnu un jauniešu ansambļa “Nianse” dziesmas “Vēja zirdziņš” videoklipā, ir ļoti draudzīga ar bērniem, bet par visu vairāk gaida savu kādreizējo saimnieci un atpazīst viņu pa gabalu starp citiem cilvēkiem.

Parasti visu dienu zirgi stāv laukā, un tikai vakarā tiek ievesti staļļos, taču šīs vasaras kukaiņu, jo īpaši dunduru uzlidojums, licis ieradumus mainīt, un zirgi tikai agri no rīta un vēlu vakarā tiek pastaigās.

Saimniecība ir Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas biedrs, par ko liecina arī norāde, iegriežoties staļļos. Daiga  aktīvi piedalās organizācijas rīkotajos pasākumos. Pagājušogad ar ķēvēm Sindu un Asteri viņa piedalījās LŠZAA rīkotajā skatē “Nacionālais dārgums”, kas veltīta Latvijai tradicionālu, bet mazskaitlīgu šķirņu audzēšanas attīstībai, un trīsgadīgo zirgu grupā ieguva trešo vietu ar Asteri. Šogad starts izpalika, jo bija gaidāmi kumeļi.

Lai pierod pie cilvēka no mazotnes

Daiga saka: “Savus zirgu bērnus audzinām tā, lai tie pierod pie cilvēkiem jau kopš mazotnes, un būtu draudzīgi, viegli strādājami.” Valdis atgādina sen zirdzinieku atzītu gudrību, ka,  tiklīdz kumeļš pēc piedzimšanas ceļas kājās, tas jācenšas satvert stingi un pacelt, vai, ja nav tik daudz spēka saimniekam, spēcīgi apkampt ap krūtīm un dažas minūtes noturēt, lai uz mūžu paliktu tā atmiņa, ka cilvēks ir draugs, bet viņš ir spēcīgs un būs tava “bara vadonis”. Pārliecinājāmies paši, cik droši bija abi mūsu apskatei izvestie kumeļi. Nevis tramīgi slēpās aiz mātes, bet nāca tuvumā apskatīties, kas tas tāds – fotoaparāts, vai ar purnu iebakstīja mugurā cilvēkam, kurš novērsa uzmanību no ļoti svarīgā iepazīšanās pasākuma un it kā devās prom. Turklāt, kā Valdis teic, jau no agrām dienām zirgam jāpierod, ka to “izčamda” – lai secinātu iespējamās veselības problēmas, tas ir, ne tikai pacelt kājas, bet arī iztaustīt vēderu u. c. Lai gan zirgi šādi tiek audzināti, tomēr, iespējams, ka kaut vai vienā procentā gadījumu var rasties arī problēmas, piebilst audzētāji. Galvenais, ka ir šī cilvēka un dzīvnieka sapratne bez vārdiem, un abpusēji jāpierod pie visa, kopā dzīvojot. Protams, sava hierarhija ir arī pašā zirgu barā, kas vislabāk redzams ganībās. Kalvene nepārprotami ir galvenā – alfa ķēve, otrā ir Sinda, bet tagad ar viņas atļauju dominēt sāk arī Sindas pieaugusī meita Astere, kurai šogad piedzimis pirmais kumeļš. Viņa ir ļoti stingra mamma savam kumeļam, un tā nosacīti turpina saimniecībā ierasto kārtību par labu disciplīnu.

Šeit meklē zirgus labā rakstura dēļ

Lai gan audzētava nav liela, saimnieki atzīst, ka cilvēki labā rakstura dēļ bieži meklē šeit zirgus: “Mums zvana un vaicā, kad būs pieejams kāds jaunzirgs. Prasa pēc jaunām kumeļmātēm, jo mūsu ķēvēm raksturīgas vieglas dzemdības. Vaicā pēc iejūga zirgiem, ņemot vērā mūsu braucamā tipa ievirzi, turklāt zinot, ka iet grožos mūsu zirgi iemācās bez problēmām un ļoti ātri. Latvijā pastāv draivinga disciplīna, kur tādi zirgi var būt noderīgi, kā arī tie iecienīti izmantošanai dažādos publiskos pasākumos, kur visbiežāk tiek izmantoti divjūgi. ”Reiz, nopērkot jaunzirgu, tā īpašniece braukusi atkal, kad pārdošanā bija izlikts tā vienu gadu vecais brālītis. Valdis piebilst: “Mums ir ļoti svarīgi, kādiem cilvēkiem savus zirgus atdodam. Vēlamies jau iepriekš uzzināt ko vairāk par viņu nodarbošanos, saimniekošanu. Aizbraucam arī apciemot, lai pārliecinātos, kā zirdziņiem klājas turpmāk, un liels ir prieks, ka lielākoties viss notiek pozitīvi.”

Iegādājoties Kalveni, Daigai bijis mērķis vairāk par sportu: “Vēlējāmies labus kumeļus, bet iegādāties neizdevās, tāpēc nodomājām, ka audzēsim paši”. Toreiz Daigai sports bija tuvāks, jo pirmos pamatus jāšanā apguvusi jau Vecumnieku novadā, mācoties vidusskolā, bet pēc tam – studējot veterināriju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un trenējoties tās mācību bāzē “Mušķos”, Ozolniekos. Daiga atceras, ka toreiz sportot gribētāju bijis daudz, tāpēc par to, lai nokļūtu zirga mugurā, bijis nopietni jācīnās – ar savu darbu un attieksmi. Lielākoties jaunajiem tikuši jaunie zirgi, ar kuriem vēl nevar jāt, bet tie jāiestrādā, kā arī zirgi ar veselības problēmām. Daigai tāda ir bijusi Harmonija, par kuras veselību bijis daudz jārūpējas, bet viņa arī ar visu sirdi un attieksmi par to atdarījusi.

Prognozējamība audzēšanā ir svarīga

Tagad šīs ambīcijas par sporta zirgiem vairs nepastāv, jo Daiga  jau daudzus gadus sporta gaitas beigusi, kā arī bērnu trenēšana saimniecībā vairs nenotiek, jo tā ir milzīga atbildība un prasa daudz laika – vienmēr stallī kādam jābūt uz vietas. Taču mērķis par labu zirgu audzēšanu saglabājies – par Latvijas braucamā tipa zirgiem, kas ir ļoti universāli un raksturā labdabīgi. Valdis piebilst: “Nekad nevajag jaukt diva tipa zirgus – sporta un braucamo. Jā, zirgi var izmantošanā būt universāli, taču ciltsdarbā šīs lietas jāatšķir, lai būtu labāk prognozējams rezultāts.”

Tāpat Valdis ilustrē to, cik šī prognozējamība ir svarīga, jo viena pārdodama zirga izaudzēšana ir periods līdz četriem gadiem – apsēklošana, 11 mēnešu grūsnība, kumeļa sagatavošana līdz elementārām jaunzirga darba iemaņām. Viss prasa, darbu, laiku un naudu.

Ganību vajag daudz, un tās, ja nav pašu īpašumā, piedāvā nomāt gan pašvaldība, gan līdzās esošie saimnieki – kaut vai ar mērķi nopļaut pļavas, lai īpašnieks par to godīgu apsaimniekošanu varētu saņemt platības maksājumus, bet zirdzinieki – laist zirgus ganībās un sagatavot sienu ziemai. Pašiem īpašumā šādu zemju nav, tikai 8 ha meža, tāpēc draudzīga sadarbība tiek izmantota. Un galvenais, ka skaidrs, kādas kvalitātes siens šis būs, nevis pērkot un nezinot, kādos apstākļos tas ievākts. Valdis saka: “Zirgs ir jutīgs un izvēlīgs, sliktu barību neēdīs. Bet mēs vēlamies, lai zirgiem tā garšotu un būtu pietiekamā daudzumā, nodrošinot to ne tikai stallī bet arī ganībās rituļos, lai nekas labsajūtai nepietrūktu.” Tāpat, domājot par zirgu labturību, ar Valda tehnisko prātu iegādātas dažādas iekārtas svaiga avota ūdens nogādāšanai ganībās, tajā skaitā oriģināla ar akumulatoru darbināma liela izmēra ķerra nelielu cisternu pārvadāšanai, kā arī relikts eksemplārs – pārvadājama padomju laika kvasa muca.

Katru sezonu siena tiek gatavots daudz, ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, – pērn bijis ap 500 ruļļiem, šogad būs vairāk. Valdis teic: “Zirgam ir jāēd nepārtraukti, un to nevar nodrošināt siens tīkliņā. Vasarā ir citādi, kad barība tiek patērēta mazāk, bet ziemā zirgi ēdot sasildās, lai varētu dzīvot ārā. Turklāt, ja barības nebūs pietiekami, spēcīgākie dzīvnieki vājākos pastums malā, un tie var atpalikt savā attīstībā. Tāpēc darām visu, lai barības pietiktu augu gadu. Ja pašiem kas paliek pāri, draudzīgi dažus siena ruļļus arī pārdodu vai uzdāvinu saimniekiem, kuriem to pietrūkst.”

Ekonomika nav par labu šai nozarei

Par saimniecības ekonomiku Daiga runā ar objektīvu pieredzi, –  pat ja tu kaut ko izaudzē un pārdod, process ir “pa nullēm”, jo uzturēšanas izmaksas ir dārgas. Jāaizrit daudziem gadiem un jāsasniedz īpaši izcili rezultāti, lai ar zirgaudzēšanu varētu pelnīt. Bet mērķis ir, jo zirgu vērtētāji sakot, ka joprojām trūkst labu zirgu par atbilstošu cenu, īpaši vidējā segmentā.

Runājot par iecerēto jauno mājvietu zirgiem, Valdis saka, ka noskatīta sena saimniecības ēka, kas tradicionāli Latvijas trīsdesmito gadu celtniecības paradumiem ir 8 metru platumā un šī – 25 metru garumā. Neskaitot zirgiem paredzētās novietnes, tur būšot arī tehniskais mezgls, lai visu saimniekošanu varētu nodrošināt. Pagaidām tie būs pašu zirgi, kas tur mitināsies. Iespējams kādreiz domāt arī par pansijas izmitināšanu, bet tā, salīdzinot ar ieņēmumu par stāvvietu, ir atkal ļoti liela atbildība, un nevar jau zināt, kā audzināts un cik vesels zirgs tiks atvests, lai nerastos apdraudējums pārējam ganāmpulkam.

 

Raksta autore: DACE MILLERE, Gunta Brencāna foto

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis”  2021.gada augusta numura.

Abonē un lasi: https://saite.lv/GxXqT
Reizi mēnesī – tavā pastkastē konsultantu padomi un ieteikumi, saimnieku pieredzes stāsti, intervijas, jaunumi Latvijā un pasaulē, aprēķini efektīvai saimniekošanai, analīze par procesiem lauksaimniecībā. Izklaidei – arī mazliet anekdotes, receptes, padomi veselībai un pareizai valodas lietošanai

 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums