Jātnieku sporta kluba “Eridana” staļļu komplekss patīkami pārsteidz ne tikai ar savu vērienu, bet arī kārtību. Jumpravas pagasta “Dzelmēs” pirms vairākiem gadiem tapis “vecais” stallis, bet pagājušogad pabeigts jaunais ar plašu palīgtelpu siena uzglabāšanai un tehnikas novietošanai. Te saimnieko Inese Lipska un Vadims Blažēvičs, kuri darbu šeit sāka 2013. gadā, par savu izvēloties zirgu izmitināšanas un sagatavošanas pakalpojumu jāšanas interesentiem.

Izrādot jauno stalli, Vadims sāk ar virtuvi zirgiem – barības sagatavošanas vietu, kur katram staļļa iemītniekam ir savs barības spainītis, plašs recepšu izejvielu klāsts un pie sienas – saraksts ar informāciju, kāda barība katram zirgam ik dienu jāpiedāvā. Tad tiekam iepazīstināti ar plašajos steliņģos esošajiem zirgiem, bet lielākā daļa dienas vidū atrodas tuvāk un tālāk esošajos pastaigu laukumos (vasarā tos dēvētu par ganībām). Tie atrodas ļoti ainaviski skaistā, paugurainā vidē. Saimnieks parāda arī seglu uzglabāšanas telpas un atpūtas istabu jātniekiem – ar nelielu, bet komfortablu virtuvīti staļļa apmeklētājiem. Ir atsevišķs nodalījums ar iespēju lietot atsaites zirgu kopšanai. Bet īsti milzīga ir angāra piebūve, kur tiek uzglabāts siens, kā arī Vadima hobija biedri – motocikli, jo viņš trenējas un piedalās arī šāda veida sacensībās, ne tikai ar zirgiem konkūrā. Tomēr, stāstot par paveikto darbu ar lepnumu, saimnieks atzīst arī kļūdas, kuras pēc pirmās ziemas pārbaudes jaunajā stallī jālabo – nav precīzi aprēķināta ventilācija, uz jumta krājas sniegs un iekšpusē – kondensāts.

Barība – būtiski zirga labsajūtai

Par barības sagatavošanu, kas ir ļoti būtisks zirgu uzturēšanas nosacījums, Inese saka: “Barības devas tiek veidotas pēc pašu ilggadīgas pieredzes un klientu vēlmēm katram zirgam individuāli. Ir tādi, kas vēlas tikai auzas un sienu, bet citi – arī dažādas barības piedevas. Galvenais ir šīs vēlmes uzklausīt, bet pieņemt tādu lēmumu, kas nenodarītu pāri zirgam. Lai barība būtu droša, auzas un miežus pērkam no vietējā Jumpravas pagasta saimnieka, bet, tā kā graudaugi mūsu apstākļos ir grūti uzglabājami, vienojamies par nelielām partijām, kuras saņemam, kad iepriekšējais daudzums beidzies. Šim saimniekam ir speciāla barības novietne, kur nepastāv riski ietekmēt graudu kvalitāti.” Vadims iestarpina: “Sienu gatavojam paši, taču varētu vēlēties augstākā kvalitātē, bet tas nav pagaidām iespējams, jo nav atbilstošas tehnikas – strādāju ar veco, kas pārmantota no vecāku saimniecības, un pļaujmašīnas darba platums ir tikai 10,5 metri, un kāds tur kvalitatīvs darbs, ja dienā man jānopļauj līdz pārdesmit hektāru.”

Tad apskatām “veco” stalli, kurā manēža zināmā veidā ir īpaša – tā iekārtota apmēram pusmetru zem kopējā zemes līmeņa, tāpēc pat aukstākajā ziemā klājums nesasalst un ir iespēja trenēties bez problēmām. Arī te ir kluba servisa telpa, kur pasēdēt, uzvārīt siltu dzērienu. Pagājušogad uz Ziemassvētkiem Vadims ar draugiem pārsteidzis visus staļļa apmeklētājus –, no trim vertikāli kopā saslietiem motocikliem izveidota “eglīte”, kas, pušķota ar gaismiņām, radījusi nekur neredzētu skatu.

Vecajā stallī ir plaši boksi 13 zirgiem, bet jaunajā – 16. No 17 zirgiem, kuri patlaban mitinās abos staļļos, divi ir saimnieku īpašumā – Silvers un Lugano. Silvers  šurp ieradies no Vadima vecāku saimniecības Rēzeknes novada Audriņu pagastā, kur nelielā apjomā tiek audzēti piena lopi. Deviņus gadus vecais braucamā tipa zirgs iemācījies visus lauku darbus – gan arklā, gan ecēšās iet. Bet tad projektu ietvaros iegādāta mūsdienīga traktortehnika, un zirga pielietojuma saimniecībā vairs nebija, jo ar pajūgu nekur vairs nebrauksi. Tāpēc Silvers tagad ar savu mīlīgo dabu priecē apmeklētājus, ir viens no retajiem, kas pieejams izjādēm.

Vadims sacensībās startējis lielākoties jaunzirgu maršrutos, jo ir zirgu treneris, un arī tagad lielākās cerības saista ar 6 gadus veco ķēvi Ligretu, kas nesen iejāta, un, lai gan ir ar sarežģītu raksturu, bet sniedz sportiskas cerības. Ja tiks saņemta tās saimnieces piekrišana, tad jau pavisam drīz varētu notikt starti sacīkstēs – pagaidām ar 110 cm augstiem šķēršļiem, kādam no jaunajiem staļļa jātniekiem ļaujot izmēģināt līdz 80 cm augstus maršrutus.

Sacīkstes ir stimuls un mērķis, kam strādāt

Vadims: “Ļoti gaidu, kad atsāksies sacensības. Neesmu gan augstas klases jātnieks, jo līdz šim lielākais, ko esmu paveicis, ir maršruti ar 125 cm augstiem šķēršļiem, galvenokārt jaunzirgu maršrutos. Sacensības – tas ir stimuls, virzība uz priekšu, bez kuras nevaru. Ja nav sacensību, ir grūti saņemties, nav īsti redzams mērķis, kam strādāt. Tajās vari paskatīties, ko citi dara, un uzlabot kaut ko savā sniegumā un zirgu trenēšanā. Atceros, ka pirms pāris gadiem pabiju kā skatītājs sacensībās Polijā, atbraucu mājās un ar savu ērzeli Kaligulu veicu tāda augstuma maršrutus, kādi iepriekš nebija padevušies.”

Klienti uz stalli brauc gan no Rīgas, gan Skrīveriem, Ogres un Aizkraukles, pat no Jēkabpils un Daugavpils. Lielākoties attālums ir 30 līdz 40 kilometri, izņemot tālākos minētos punktus. Vaicājam, kā klientiem tas paveicams. Inese atbild: “Piemēram no Rīgas klienti brauc trīs, četras reizes nedēļā, jo nokļūt pie mums pa labu šoseju ir ātrāk nekā galvaspilsētā no Juglas līdz Kleistiem. Ir meitenes, kuras no tuvākām pilsētām gabalu veic ar vilcienu, ņem līdzi velosipēdu un sešus kilometrus no stacijas mēro ar tiem. Tas ir attieksmes jautājums – tu vēlies nodarboties vai nē.”

Mainās cilvēku vēlmes

Vai pēdējos gados mainījušies klientu ieradumi un vēlmes? Vadims secina: “Tagad modernāk ir kļuvis uzreiz iegādāties savu zirgu. Kādreiz bija tā, ka iesācēji vēlējās doties uz stalli un pārbaudīt savus spēkus ar saimnieka zirgiem. Tagad, pat ja tā notiek, šis brīdis līdz sava zirga iegādei ir kļuvis īsāks.”

Izvēloties par savas darbības veidu zirgu turēšanu (pansiju) un jaunzirgu apmācību, ļoti svarīga ir sadarbība ar zirgu īpašniekiem. Inese teic: “Attiecības ar klientiem ir viens no interesantākajiem jautājumiem mūsu darbā. Jāsaprot, ka visiem labs nebūsi, pat ja dari darbu pēc vislabākās sirdsapziņas. Kad no staļļa aizgāja pirmie klienti, bija ļoti smagi, uzskatīju to par personisku neveiksmi. Mūsu, zirdzinieku, vidū ir tādi klaiņotāji – atnāk, kaut kas nepatīk, domā, ka citur būs labāk. Bet daļa pēc tam atgriežas. Šī sadarbība ir filigrāns darbs, un mēs akceptējam to, ka katrs saimnieks uzskata – viņa zirgs ir vislabākais. Bet visi šī mehānisma zobrati jāsaslēdz tā, lai nenodarītu nevienam pāri, un īpaši – zirgam.”

Katrs klients vēlas būt īpašs

Vadims papildina: “Cilvēki vēlas būt īpaši, un katrs saņemt maksimāli lielu uzmanību. Jātnieks varbūt atnācis uz stalli, kad te bija mazāk cilvēku, tad piepulcējas citi, un pirmajam šķiet, ka nesaprotamu iemeslu dēļ viņam tiek veltīts mazāk uzmanības. Taču tas ir tikai laiks, ko varam sadalīt starp viņiem visiem nevis nevēlēšanās sadarboties. Turklāt ir vēl viens aspekts – daudzi vēlas kļūt par tādiem kā ģimenes locekļiem, jo dzīvojam šeit uz vietas un esam pieejami visu diennakti. Bet ir nepieciešama personiska distancēšanās nosacīti brīvajos brīžos, un daudzi to nesaprot.”

Kā, atstājot stalli, cilvēki skaidro savus iemeslus? Vadims, loģiski analizējot savu darbu, saliek visu “pa plauktiņiem”: “Vispirms tehniskie iemesli – āra konkūra laukums nav pietiekami labā kvalitātē, un viens no pirmajiem nākotnes plāniem ir to uzlabot, nomainot segumu. Bet tas nebūs viegli, jo Latvijā nevar iegādāties labas kvarca smiltis. Manēžā jānomaina apmales, kas cietušas gadu gaitā. Jāizveido zirgu treniņu karuselis un jāuzliek nožogojums āra laukumam. Tik daudz jādara, bet patiesībā nezinu, kur tam ņemt naudu. Taču par to nedomāju, jo dzīvē tā gadās –, ja tā nauda tev labam mērķim vajadzīga, tā uzrodas pati no sevis,” nosmaida Vadims.

Zirgi vienmēr vilinājuši

Ar zirgiem katrs iepazinies atšķirīgi – Inese nekad nav nodarbojusies ar jāšanu, savukārt Vadims jau no bērnības bijis pazīstams ar zirgiem vecāku saimniecībā. Izmācījies par automehāniķi, tomēr šis darbs nav vilinājis. Strādājis par zirgkopi un grūmu Vācijā un Lietuvā, vēlāk atgriezies par grūmu “Lielceros” un  zirgu treneri Zilupē. Tad dažus gadus abi kopā ar Inesi strādājuši šeit netālu esošajā stallī “Cepļi”. Kad darbs tur pabeigts, gadu mēģinājuši mitināties dzīvoklī Ogrē, bet   sapratuši, ka tas nav viņiem piemērots – bez plašuma, dabas un zirgiem. Tā sākta saimniekošana šajos staļļos, kas pakāpeniski no kādreizējās liellopu fermas pārveidota par mūsdienīgu un komfortablu zirgu novietni.

Par netipiskajiem – draudzīgajiem latviešiem

Šis stāsts apgāž labi zināmos sakāmvārdus par skaudīgajiem un nenovīdīgajiem latviešiem. Jau no paša sākuma. Kāds uzņēmējs iegādājies liellopu fermu, bet tā īsti nav zinājis, ko ar to iesākt. Viņam tomēr bija svarīgi, lai šī vieta dzīvo, tāpēc piedāvājis Vadimam te sākt saimniekot, zinot par viņa saistību ar zirgiem, vienlaikus arī finansiāli piepalīdzot. Sākumā maksāti tikai komunālie maksājumi, tagad arī īres maksa. Gadu gaitā vairāki kaimiņi atvēlējuši par simbolisku maksu nomai savas zemes, lai būtu pietiekami daudz aploku ganībām, un tagad kopējais apjoms sasniedz 70 hektārus. Lai gan sienu gatavo paši, to piedāvā arī kaimiņi – tāpat no lauka vai, paši sagatavojot ruļļos, kā nu kurš. Kāds kaimiņš, kurš lielās platībās audzē upenes, periodiski “atbrīvo” saimniecību no zirgu mēsliem, un par tiem arī tiek prasīta pavisam neliela nauda. Manēža, kas ir 18,5 x 58  metru platībā, nav piemērota sacensību rīkošanai, taču bez pašu treniņiem tā laprāt tiek izīrēta citu klubu jātnieku grupām par simbolisku – elektrības patēriņa – maksu. Arī citi kaimiņi ir sasniedzami viena telefona zvana attālumā, ja nepieciešama jebkāda veida palīdzība, un notiek dažāda veida sadarbība.

Inese saka: “Mums apkārt ir cilvēki, kuri strādā un viņiem izdodas, un tāpēc saprot arī mūsu vēlmi strādāt pēc vislabākās sirdsapziņas.” Līdzās atrodas arī liels dīķis, kas tiek mākslīgi paplašināts, un uzlabota apkārtējā infrastruktūra, veidojot atpūtas kompleksu makšķerniekiem. Sadarbība notiek, taču nav tā, ka būtu aicinājums arī turienes viesiem doties uz izjādēm, jo tās šeit praktiski nenotiek.

Zirgaudzēšanu neizvēlas

Vadims skaidro darbības virzienu ar zirgiem: “Zirgaudzēšana ir ļoti sarežīta, tāpēc to neizvēlējāmies – ķēvei grūsnība rit 11 mēnešus, tad jāgaida četri, pieci gadi, kamēr kumeļu varēs apmācīt un iejāt, bet nav zināms, kas no tā iznāks. Nepieciešamas arī zināšanas zootehnikā, regulāra sadarbība ar dažādiem speciālistiem. Tāpēc esam izvēlējušies citu sadarbības formu ar zirgaudzētājiem. Vienu no savām ķēvēm, oficiāli pārreģistrējot,  nodevām kādas saimniecības rīcībā Latgalē ar vienošanos, ka pirmais tās kumeļš būs mūsu, bet uz pārējiem – pirmpirkuma tiesības. Turklāt arī finansiālas dabas jautājums – ja sava zirga uzturēšana, nerēķinot darbaspēku un citas izmaksas, ir no 50 līdz 70 eiro mēnesī, tad cik šī zirga pašizmaksa jau ir piecos gados. Vēl minimums 500 eiro par apsēklošanu, ja pašiem nav sava kvalitatīva ērzeļa, veterinārās izmaksas, kalšana. Jā, cilvēki vēlas pirkt zirgu, bet par mazu naudu, sagatavotu un vēl veselu. Vēlas par zirgu maksāt 3000 eiro, un tad vēl čīkst, ka dārgi. Ja kādu zirgu paši arī izaudzējam un pārdodam, tad praktiski esam pa nullēm”.

Inese piebilst: “Tāpēc līdzās minētajam piemēram sadarbībā ar Latgales saimniecību, varu minēt citu sadarbības formu, ko saucam par “zirgu krājkasīti”. Piemēram, no audzētāja paņemam turēšanai un apmācībai zirgu, par kura sākumcenu nosakām 4000 eiro. Tad šo zirgu turpinām audzēt un apmācīt, un pārdošanas starpība, pēc vienošanās, ir mūsu. Neko daudz neiegūstam, bet uzturēšanai iztērētā nauda ir uzkrājusies, un tā pie mums atgriežas.”

Ar saimniecības ikdienas darbiem tiek galā paši – Inese un Vadims, piepalīdzot “staļļa bērniem”, kuri šeit periodiski mainās, bet lielākoties pastāvīgi darbojas trīs. Lai nodrošinātu pilnvērtīgu zirgu apkopi, Vadims kādreiz pats arī tos kalis, tomēr atzīst: “Ja tu to dari katru dienu, tev ir pastāvīgas iemaņas, bet, ja kaļu divus, trīs zirgus ik pēc sešām nedēļām, tas jau pārvēršas par nogurdinošu darbu. Tāpēc šo jomu labāk atstājam speciālistiem. Tāpat kā veterināro apkopi. Ja nepieciešama vakcinācija vai sīkākas manipulācijas, aicinām vietējos veterinārārstus. Ja vajadzīgs kas nopietnāks, vēršamies pie Jāņa Bušera un Naura Laizāna, kuri ir lieliski speciālisti, turklāt paši bijuši arī jātnieki.”

Cilvēks ar “zirga izjūtu”

Vadims regulāri piedalās arī LŠZAA (Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācija) pasākumos. Aija Luse, asociācijas valdes priekšsēdētāja vietniece: “Vadims vienmēr ir atsaucīgs, punktuāls, ar profesionālu pieeju darbam, jau vairākus gadus ir LŠZAA rīkoto pasākumu laukuma komandas dalībnieks, kas ir svarīga sastāvdaļa skatēs, lai pasākums izdotos. Laukuma komanda darbojas kā zirgu demonstrēšanas palīgi manēžā, palīdzot īpašniekam un zirgam parādīt viņa labāko sniegumu. Tam ir vajadzīgi cilvēki ar “zirga izjūtu”,  un Vadims pilnīgi noteikti ir viens no viņiem.”

DACE MILLERE, Gunta Brencāna foto

Raksts no žurnāla “Latvijas lopkopis” 2021.gada marta numura

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290