LIGIJA BITENIECE ir speciāliste ar augstāko izglītību lopkopībā, kā arī ieguvusi apliecinājumu par zootehniķa profesijas ieguvi jau tehnikumā. Ligija daudz darījusi pajūgu braukšanas attīstībā Latvijā, bet tagad liek lietā savu enerģiju, lai organizētu zirgu skates sadarbībā ar Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociāciju (LŠZAA).

Svarīgi sadalīt savus spēkus

– Jau daudzus gadus, apkopojot informāciju par LŠZAA rīkotajām zirgu skatēm, organizatoru komandā redzams jūsu vārds. Kāds ir šīs sabiedriskā amata “tituls” un kādi reālie pienākumi?

– Mans “tituls” ir projekta vadītāja asistente. “Tituli” man pašai nekad nav bijuši īsti svarīgi, un diezgan ilgi mācījos pieņemt, ka ne visiem ir šāda uztvere, bet kādam tas varētu būt svarīgi, un ar to ir jārēķinās! Pienākumi – kopā ar Aiju Lusi īstenojam šos  pasākumus. Aijas darbs pie nākamās skates sākas jau tagad – nosakot nākamā gada skates datumu un piesaistot pasākuma finansējumu. Manā pārziņā ir vairāk ar skates norisi praktiski saistītās lietas. Neesam tā īpaši atrunājušas, ko katra darīs, tas ir tā vairāk automātiski sadalījies.

Lai pati skates diena būtu izdevusies un visiem būtu gandarījums par pasākumu, ir ļoti daudz mazu lietiņu un nianšu, kas jāparedz un jāuzrauga. Ja visā sagatavošanās periodā vairāk darbojamies divatā, tad pasākuma dienā jau ir ap 30 iesaistīto personu. Svarīgi ir arī sadalīt savu enerģiju un spēku, lai to visu jau neesi iztērējis sagatavošanās periodā un uz pasākuma dienu (Grand Finale) vairs nav spēka pat priecāties par rezultātu.

Ideja parādīt zirgus pilsētniekiem

– Kāpēc izvēlējāties sevi tagad realizēt tieši šādā jomā?

– Līdz šādam pasākumam ir iets tādiem maziem solīšiem, un kā viens no tiem bija sešu gadu dalība Rīgas svētkos ar pasākumu ”Zirgi senāk un tagad”. Lai zirgi tiktu pilsētā, bija jāpiedalās Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta izsludinātajos konkursos. Šis bija man sirdij tuvs un izlolots pasākums, un ļoti patika. Tā bija iespēja parādīt pilsētas iedzīvotājiem, tās viesiem zirgu, zirgu pilsētvidē – tuvu, pat ļaujot tam pieskarties. Zirgi tika demonstrēti dažādās izpausmēs un pielietojumā. Sports, atpūta, hobiji, terapija, draugs, skaistumkonkurss, pat izveidots, cik es zinu, pirmais Latvijā uzvedums ar zirgiem.

Šajā laikā arī sapazināmies ar Aiju Lusi, jo, lai piedalītos konkursā, bija nepieciešama organizācija ar jau aktīvu darbību un realizētiem pasākumiem. Tā LŠZAA kļuva par tādu, kā smejoties saku, “jumtu”.

Organizējot šo pasākumu, iepazinos ar interesantiem un spēcīgiem cilvēkiem no dažādām jomām – režisoru Agri  Rožukalnu, aktrisi Ievu Aleksandrovu-Ekloni, tēlnieku Edvīnu Krūmiņu, skaitumkonkursu veidotāju Kristīni Lindenblati. Arī viņus šis pasākuma koncepts ļoti aizrāva. Viņi palīdzēja un daudz iemācīja, kā pasākumu veidot vēl spēcīgāku, profesionālāku. Ar laiku izveidojās spēcīga un interesanta komanda. Tā veidojās mana iekšējā sajūta, ka patīk veidot pasākumus, patīk tas satraukums pirms pasākuma un nogurums pēc, gandarījums, ja viss ir izdevies kā iecerēts.

Apzināties zirgu kvalitāti un nebaidīties

– Kas zirgaudzētājiem jāņem vērā, gatavojoties šādām skatēm?

– Apzināties savu zirgu kvalitāti un nebaidīties pieteikt savus zirgus. Saprast, uz kurieni tu dodies, kam piesakies. Svarīgi painteresēties par pasākuma konceptu, norisi un atlases kritērijiem. Vajadzētu iepazīties ar visu no mūsu puses sniegto informāciju par skates norisi – nolikumu un vadlīnijām, kuras izstrādājam plaši un rūpīgi. Dalībniekiem piedāvājam  palīgmateriālus un cenšamies sniegt detalizētu informāciju, lai viss būtu saprotams. Svarīgi apzināties, pie kā vēl ir jāstrādā, lai maksimāli labi spētu parādīt sava zirga iespējas šajā īsajā demonstrējuma laikā. Neatstāt zirga sagatavošanu uz “pēdējo brīdi” un atcerēties, ka šādos pasākumos zirga izskatam jāatbilst “izstāžu kondīcijai”. Ļoti pozitīvi vērtēju šogad organizētās “Rudens pērles” priekšatlases, kur, demonstrējot zirgu, jau katrs varēja redzēt un izvērtēt sava zirga reakciju un uzvedību svešā vietā.

Uzlabojusies zirgu prezentācijas prasme

– Kā pati ar savu pieredzi vērtējat mūsu audzētāju sniegumu pēdējo gadu skatēs, kas būtu jāuzlabo (gan dalībniekiem, gan organizatoriem)? Kurai no skatēm (līdzdalībai tajā) ir lielāks attīstības potenciāls – “Nacionālais dārgums”, “Rudens pērle” vai šogad pirmoreiz notikusī kumeļu skate?

– Esot šajā, organizatoriskajā pusē, redzu, kā šo gadu laikā mainās dalībnieku attieksme pret pasākumiem un ir uzlabojusies zirgu sagatavošana, to prezentācijas prasme. Par uzlabojumiem – tad jārunā par katru konkursu atsevišķi, jo šī gada Kumeļu skate notika pirmo reizi un vairāk vērtējams kā eksperiments –  vai tāds pasākums būtu nepieciešams, vai būs atsaucība no audzētājiem un tehniski kāda ir piemērotākā infrastruktūra, kur to organizēt. Katru gadu cenšamies uzlabot skates norisi un ieviest kādas jaunas nianses, lai katra gada pasākums būtu īpašs.

Ir grūti salīdzināt šos pasākumus, jo tomēr katram ir sava mērķauditorija, un tādēļ nebūtu korekti noteikt attīstības potenciālu. Noteikti gribētos, lai visi šie pasākumi ir nepieciešami, bet tas jau ir atkarīgs arī no zirgaudzētāju un zirgu īpašnieku aktivitātes.

Līdzdalība meikatonā “AgriTech”

– 2022. gadā piedalījāties kopā ar Laini Orbidāni un Agnesi Bērziņu LLKC sadarbībā ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju organizētajā meikatonā “AgriTech” Jelgavā ar jaunu ideju par zirgu mēslu apsaimniekošanu. Sakiet, vai vairāk nekā gada laikā ideja nokļuvusi tuvāk savai īstenošanai? Kāpēc jūs piedalījāties šajā pasākumā?

– Ideja par dalību meikatonā “AgriTech” pieder Agnesei Bērziņai, un arī tas, ka zirgu kūtsmēslu utilizēšanas problēmu vajadzētu risināt videi draudzīgā veidā un no šiem kūtsmēsliem radīt produktu ar pievienoto vērtību. Vienmēr ir interesanti uzzināt ko jaunu, gūt jaunu pieredzi, jo nekad īsti nezini, kur tas var aizvest tālāk. Piedalījos, jo šī problēma tiešām ir aktuāla un pasākums šķita ļoti vērtīgs, kurā ar zinošu mentoru palīdzību un tehnisko nodrošinājumu cerējām gūt atbildes uz daudziem neskaidrajiem jautājumiem.

Jā, arī šobrīd turpinām darboties šajā jomā. Patlaban notiek sadarbība ar Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes pētniekiem, kuri  veic padziļinātu pētniecisko darbu saistībā ar izejvielu, šiem zirgu kūtsmēsliem, Tiek pētīts vai tie būtu vērtīgi kā mēslojums, cik pilnvērtīgi dažādiem kūltūraugiem. Vai šāds mēslojums uzlabotu augsnes sastāvu.

Šajā gadā ir izveidojusies ļoti laba sadarbība ar LLKC projektu vadītāju/konsultanti Terēzi Riekstiņu, kura mums palīdz ar padomiem un noturēt pareizu “kursu”  šajos procesos.

Atkarībā no pētījumu rezultātiem tad arī varēsim domāt par tālāko nākotni, vai ir vērts mēģināt ideju ieviest dzīvē, jo arī tehnoloģiskais process, lai no kūtsmēsliem nonāktu līdz granulai ir sarežģīts un diezgan “kaprīzs”.

Nepārtraukti jāmācās

 – Kāda ir jūsu pamatizglītība un vai tā noderēja projekta tapšanas procesā jeb tas bija tikai entuziasms?

– Esmu beigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti, iegūstot  bakalaura grādu lauksaimniecības specialitātē, bet pirms tam –  Paula Lejiņa Saulaines sovhoztehnikumu specialitātē zootehniķis. Projektā, protams, noder zināšanas par lauksaimniecību un izpratne par procesiem tajā, bet, ja vērtē  kopumā, tad šajā laikā kopš studijām viss ir attīstījies un mainījies. Ja gribam domāt nākotnē par šādām biznesa iespējām, tad vēl ir ļoti daudz jomu, kas jāapgūst: uzņēmējdarbība, grāmatvedība, mārketings – jo bez pamatzināšanām neiztikt. Protams, var piesaistīt profesionālus speciālistus šajās jomās, bet izpratnei jābūt, lai kaut vai apjaustu iespējas. Man šķiet, ka tagad jau ir jāmācās un zināšanas jāpapildina visas dzīves garumā, īpaši zirgkopības jomā. Un sajūtas ir – jo dziļāk tu esi kādā jomā,  jo vairāk gribas uzzināt. Tajā pat laikā iegūstot aizvien plašākas un dziļākas zināšanas, saproti, ka vēl aizvien vienmēr ir iespēja sevi pilnveidot un padziļināt izpratni par interesējošām tēmām.

Kādreiz Tīraines pļavās ganījās ap simts zirgu

– Kāds bijis pašas pirmsākums saistībā ar jāšanas sportu – kur un pie kā, kādā disciplīnā trenējāties?

– Mani tādi apzinātie pirmsākumi ir kādreizējā Siguldas valsts ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijas Tīraines filiāle. Pirmā tikšanās – avīzē (“Pionieris”, laikam ), kurā bija raksts par jāšanas sportu un ka šāda sekcija ir minētajā saimniecībā. Tā pēc diezgan lielas mammas pierunāšanas un pārliecināšanas tikām ar manu draudzeni Andu Pelēku aizvestas uz Tīraini. Saimniecības zootehniķe Pērle Strauta gan mums strikti noteica, ka tādas sekcijas šeit nav un audzēkņi netiek pieņemti. Īsti nezinu, kas lika viņai mainīt savu viedokli (mūsu sejās laikam bija tāds izmisums). Viņa atļāva nākt, un pirmās treneres bija Ilona Trukšāne un viņas kursabiedrene Elita, kuras tika nozīmētas zirgkopības praksē no Apguldes sovhoztehnikuma. Tā sakās pirmie soļi zirgu pasaulē. Sākumā darbojāmies tikai ar rikšotājiem, tad mainījās saimniecības koncepts – rikšotāji tika pārdoti un ieviesti Latvijas siltasiņu šķirnes zirgi. Jāsaka milzīgs paldies zootehniķei Pērle Strautai un veterinārārstam Jānim Ligerim. Viņi bija kā mana otra ģimene, gandrīz vecāki, un ar viņiem saistās siltas atmiņas. Pērle bija ļoti stingra un kādreiz arī dabūjām brāzienu, dažkārt arī ne savas vainas pēc. Noteikti bija arī tā, ka kāda asara nobira, bet šie brīži nav īpaši palikuši atmiņā. Šī bija arī pirmā oficiālā darba vieta skolas brīvlaikos – dzīvojām uz vietas un saņēmām arī pirmo algu, kura tajos laikos bija gandrīz tik liela kā tētim.

Paldies maniem vecākiem, kuri ļāva un dažkārt arī veda uz treniņiem. Jo tajos laikos nokļūt no Ķekavas pēc stundām līdz Rīgai, tad Tīrainei un pēc tam atpakaļ uz mājām bija diezgan liels izaicinājums. Tagad, braucot cauri šai vietai, redzu, cik strauji viss ir manījies, kopš tiem laikiem, kad Tīraines pļavās ganījās vairāk nekā 100 zirgu. Tālāk jau vairāk turpināju sportot un meklēt iespējas darboties un trenēties pie dažādiem treneriem.

Pajūgu braukšana kā izaicinājums

– Ilgus gadus jūs bijāt viena no cilvēkiem, kuri kopā ar Daci Štrausu un citiem entuziastiem virzījāt pajūgu braukšanas disciplīnas aktivitātes Latvijā. Vai tagad joprojām sadarbojaties ar pajūgu braucējiem?

– Jā, Dace Štrausa tajā laikā veidoja izdevumu “Zirgu Pasts” un sekoja līdzi aktualitātēm Eiropā un pasaulē, un šī bija viņas ideja, ka Latvijā arī varētu būt šāds sporta veids. Pirmās atmiņas ir, kā lasu starptautiskos pajūgu braukšanas noteikumus (krievu valodā, jo tikai tādi bija atrodami) un veidoju īsu noteikumu izvilkumu, jo esam iecerējušas pirmās sacensības šajā disciplīnā (ja nemaldos tas bija 2009. gads). Kad uzradās pirmie sportot gribētāji, kontaktējamies ar kaimiņvalstīm par kopīgu kustību un sacensībām. Tā tika izveidota Baltijas pajūgu braukšanas līga, kurā kā dalībvalstis bija Latvija, Lietuva Igaunija un Somija, kas arī aktīvi darbojās vairākus gadus. Latvijas Jātnieku federācijā  tika izveidota pajūgu braukšanas sekcija. Tas bija skaists un aizraujošs laiks.

Visus gadus esmu darbojusies kā sacensību tiesnesis šajā disciplīnā. Pašai gan nav sanācis braukt, bet visu jau nevar! Pajūgu braukšana kā sporta veids ir sarežģīts un ļoti darbietilpīgs, sastāv no trijām disciplīnām – manēžas braukšanas, maratona un konusu braukšanas. Sacensības lielāko daļu norisinās trīs dienas. Aizbraukšana uz sacensībām vien jau nav joka lieta. Jābūt speciālam transportam, ar ko transportēt vienus vai divus ratus (atkarībā no rocības un sacensību statusa) zirgus un inventāru. Katrā ziņā šis ir komandas sporta veids, kur piedalās ne tikai pats braucējs, bet arī viņa palīgs, kā arī pats zirgs. Par palīga pienākumiem varu teikt, ka viņa loma ir nozīmīga, it īpaši maratonā, kur viņa vistiešākā atbildība ir nodrošināt drošību, lai ekipāža, braucot šķēršļotu distanci uz ātrumu, neapgāztos! Tas ir milzīgs izaicinājums, pakārtot tam savu dzīvi. Ļoti jāpatīk šim sporta veidam, lai to visu varētu spēt.

– Vai jums pašai ir savs zirgs?

– Jā. Pēc ilgiem laikiem man ir arī savs zirgs, lielais ponijs – cēlā vārdā Marķīze De Laruš. Dzirdēts tāds teiciens – kā kuģi nosauksi tā arī peldēs. Šī zirgu dāma savā raksturā ir ļoti atbilstoša savam vārdam – ikdienas gaitās cēli nes savu titulu, izkārtojot savu vietu zirgu kolektīva hierarhijas augšgalā. Tajā pat laikā ir pacietīga un uzticama jāšanas nodarbībās, kur viņas darbiņš ir mācīt jaunos jātniekus.

Uzticams darbinieks

Aija Luse, LŠZAA valdes priekšsēdētāja: “Pirms vairāk nekā sešiem gadiem Dace Štrausa man ieteica asociācijas pasākumu organizēšanā piesaistīt Ligiju Bitenieci. Līdz tam viņu pazinu, taču ne īsti labi. Izrādījās, ka Ligija ir ļoti nosvērta, punktuāla un mobilizēta darbam, un pat tad, kad man pašai pazūd darāmo darbu “pavediens”, viņa spēj visu atrisināt. Bez komandas – tādiem cilvēkiem kā Ligija, kuriem var uzticēties un uz kuriem var paļauties par 100 un 200 procentiem – mūsu darbs nebūtu iespējams. Tagad ir tā, ka pat nespēju iedomāties mūsu kopējo darbu bez viņas.”

 

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” novembra numura.

DACE MILLERE, foto no Ligijas Bitenieces personīgā arhīva

Lai nepalaistu garām aktuālo informāciju, lopkopjiem noderēs “Latvijas Lopkopis” abonements. ‼️Abonē: https://saite.lv/QGFz

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums