„Lidojošie” rikši? Piebremzējam, pirms paceļamies!
Pajautājat sev, kāpēc katru gadu arvien vairāk un vairāk iejādes zirgu, sevišķi amatieru līmenī, iziet no ierindas? No kurienes šiem zirgiem rodas tik daudz dažādu problēmu? Liekas taču, ka iejāde kā sporta veids nemaz nav tik traumatisks.
Cēlonis šai problēmai ir tas, ka ne visi jātnieki zirga sagatavošanu procesu balsta uz zināšanām par zirga biomehāniku.
Pirms sāku mācīties par veterinārārstu, nodarbojos ar iejādi. Lidojošie rikši – tas ir sapnis… Arī es, tāpat kā citi jātnieki, panācu no sava zirga šos rikšus un uzskatīju, ka visu daru pareizi. Un arī tagad, kļūstot par veterinārārstu, es nevainoju jātniekus par viņu nezināšanu. Es vainoju tiesnešus un tos, kuri stāv aiz viņiem. Tiesnesis neliks labu atzīmi par slikti izpildītu elementu. Tad kur te būtu jātnieka vaina?
Nelaime slēpjas tajā, ka jātnieki, paši nezinot, traumē savus zirgus. Simts gadu atpakaļ treneri būtu teikuši – esat uzmanīgi ar „lidojošiem” rikšiem, jūs varat nodarīt pāri zirgam. Tagad visi ir stāvā sajūsmā par šādu gaitu. Tikai mēs aizmirstam vienu – ka spēcīga un pārāk augsta zirga kustība ar plecu ne vienmēr sakrīt ar pareizu pakaļkāju sakopojumu.
Atcerēsimies Totilas – viņš rikšojot tik skaisti un augstu izmeta priekškājas, ka pēkšņi visi nolēma kultivēt tādu gaitu. Tagad to sauc par lidojošiem rikšiem. Un tiesneši par šādu gaitu liek 10 balles. Tās ir šausmas!
Pēc pirmajām sacensībām, kur startēja Totilas, uzreiz radās jautājums par zirga neparasto gaitu. Bet nav jāizgudro nekas jauns, vienkārši ir jāzina, kādai ir jābūt fizioloģiskai un dabīgai zirga kustībai.
Zirgs ir kā tilts, kas balstās uz četriem balstiem. Tilta arku veido mugurkaula krūšu un jostas daļas, kas patiesībā ir ļoti plānas. Ne biezākas par sievietes delnu. Zirga svars ir ap 500 kg. Klāt nāk vēl jātnieka svars. Kopumā sanāk ap 300 kg, kas spiež uz zirga mugurkaulu un liec to lejup. Kā zirgs var panest tādu svaru, nesalaužot muguru?
Daudzi teiks, ka mēs jau nejājam uz kauliem, bet uz zirga, kuram ir vēl spēcīga muguras un vēdera muskulatūra, kas tad arī nes šo jātnieka svaru. Bet mēs nepadomājam, ka muguras un vēdera muskuļi ir domāti dzīvnieka kustībai, nevis svara pārnešanai.
Ko tad dara šie muskuļi, ja nenes svaru? Viss ir saistīts ar zirga galvas un kakla asīm. Lai paceltu muguras muskuļus, mums jāizveido izstiepta pretestības līnija no priekškājām līdz pakaļkājām caur muguru.
Sākot apmācību, jaunzirgs mācās nest jātnieka svaru. Viņš stiepj galvu un kaklu uz leju – no skausta uz zemi. Tas liek priekšējam ratam griezties pret pulksteņa rādītāju virzienu, līdz ar to zirgs izstiepjas caur muguru no priekškājām uz pakaļkājām.
Apmēram pēc mēneša ilga treniņa, kad zirgs kustoties veic pārejas un pagriezienus, viņš iemācās pārnest savu svaru uz pakaļkājām. Zirga pakaļējais ritenis sāk griezties pulksteņa rādītāja virzienā un pretstatā priekšējam ritenim izstiepj zirga krustus un pakaļkājas, paceļot muguru. Nostiprinoties zirga krustiem un pakaļkājām, izveidojās līdzsvars starp priekšējo un „pakaļējo” riteni. Tas ir ļoti svarīgi, jo līdz ar šādu līdzsvaru pleci tiek pacelti un atslogoti. Zirgs sāk uzņemt trenzi, kakls, galva, žokļi kļūst elastīgi, nesaspringti. Un tikai tad mēs varam ķerties klāt pamatapmācībai: ritmam, kontaktam, elastībai. Jātniekam ar „mīkstām” rokām, zirgs sāk meklēt kontaktu ar trenzi.
Nekur nav teikts, ka jātniekam ir jāvelk ar pavadu zirga mute un jāsasprindzina viņam mugura, lai zirgs rikšos ar priekškājām skartu ausis. Jātnieks velk pavadu, zirgs sasprindzina muguru, jātnieks zaudē kontaktu ar pakaļkājām, un kas ir rezultātā? Mūsu rati sāk griezties, cīnoties vienam ar otru.
Šajā bildē mēs redzam ideālu lidojošo rikšu mehāniku. Zirga kustība iet caur muguru. Priekšējais rats griežas pret pulksteņa rādītāju, pakaļējais rats – pulksteņa rādītāja virzienā. Tāda kustība rada līdzsvaru, kas savieno visu zirgu. Īpaši pievēršat uzmanību priekškāju un pakaļkāju līnijām – tā ir paralēlas. Zirga gaita ir līdzsvarota, elastīga, ritmiska – klasiski iejādes rikši! Zirgs ir sabalansēts, labi sakopots un tai pat brīdī izskatās dabīgi un nesaspringti.
Šajā bildē var redzēt zirgu, kura kustība iet nevis caur muguru, bet tikai ar kājām. Tā nav dabīga zirga gaita! Zirgs ir saspringts, viņš cīnās, diagonālā kustība ir izjaukta. Priekšējais un pakaļējais ritenis griežas pret pulksteņa rādītāja virzienu. Tas izjauc saikni starp muguras un kakla muskuļiem. Zirgs stiepjas uz leju, pakaļkājas atvirzītas atpakaļ, krusti pacelti. Pievēršat uzmanību sarkanajām līnijām, kuras rāda priekškāju un pakaļkāju augstumu – tās nav paralēlas. Tas nav pareizi! Un galvenais – tas ir kaitīgi zirga veselībai. Tie ir šova rikši, kam nav nekāda sakara ar klasisko iejādi, jo rikši balstās tikai uz priekškāju augstu iznešanu bez pakaļkāju sakopojuma.
Šādi rikši ir cēlonis kāju traumatismam, sevišķi jaunzirgiem. Šādā veidā trenējot zirgu, jūs viņu sagraujat ne tikai fiziski, jūs iznīcināt viņa apziņu un garu.
Tagad paskatīsimies uz Totilas. Šeit abi riteņi griežas pret pulksteņa rādītāja virzienu. Nav taisnās pretestības līnijas, nav sakara starp priekškājām, muguru un pakaļkājām, nav paralēlo kāju augstuma kustības. Šāda gaita sagrauj zirga veselību.
Mēs nedrīkstam zaudēt vienu no skaistākiem Eiropas kultūras mantojumiem – klasisko iejādes skolu. Ir jāatzīst, ka mūsu pašreizējai treniņu sistēmai ir maz kā kopīga ar klasiskās iejādes koncepcijām. Mums ir jāpārdomā un jāatgriežas pie mūsu saknēm, – jānomierinās un jāpārlādē sistēma.
Mums nav jācenšas strādāt ar varu. Iejādei ir jābūt tik vieglai, cik mēs to esam spējīgi iedomāties. Mums ir jābūt iekšēji mierīgiem un jāieklausās zirga kustībās. Izturaties ar cieņu pret zirgu un tad darbs ar viņu būs viegls un saprotams.
Eksperti grib mūs piespiest domāt, ka tas ir sarežģīti. Bet tā nav. Ir viegli izprast zirga biomehāniku, ja nesteidzās. Ja mēs nevis vienkārši izpildām darbu, bet mēģinām būt viens vesels ar zirgu. Kas tiešām ir sarežģīti, tad tā ir cīņa ar zirgu.
Jātniekiem ir jāsaprot, cik īstenībā tas ir vienkārši. Jāparāda, cik daudz problēmu rada nepareizs darbs ar zirgu. Tas viņiem palīdzēs nesteigties, piebremzēt un pārnest darbu no elementa tehniskās izpildes uz izjūtām. Kad jātnieks pārstās pārāk daudz domāt par elementa atzīmi un mēģinās izjust un saprast zirga ķermeni un psiholoģiju, tad pozitīvais rezultāts iestāsies daudz ātrāk un būs efektīvāks, ne kā tas, ko iegūstam cīnoties ar zirgu.
Viss sākas ar jaunzirga psiholoģijas izpratni. Iedomājaties, kā jūtas jūsu ķermenis nākošajā dienā pēc smaga treniņa? Muskuļi sāp, pieliekties nevarat, stīvums visā ķermenī. Esat kā koka gabals. Tieši to pašu izjūt jaunzirgs pēc treniņa.
Daba zirgu ir radījusi brīvām kustībām, nevis smaguma pārnešanai. Kad jūs sākat jāt jaunzirgu, jūs ienesat izmaiņas zirga muskulatūrā, stiegrās un saitēs. To pašu diskomfortu un sāpes ko jūtat jūs pēc treniņa, to pašu izjūt arī zirgs.
Kad jūs sākat cīnīties ar zirgu, kurš ir stīvs un neelastīgs pēc iepriekšējā treniņa, jūs zaudējat zirgu. Nav kontakta, zirga mugura un kakls stīvi. Necīnieties – labāk paņemiet pārtraukumu. Cik ilgu? Tas ir atkarīgs no tā, ko jūs darāt. Jums ir jājūt un jāsaprot, ko izjūt jūsu zirgs. Zirgs nestāv boksā ar domu – šodien es būšu stīvs uz labo pusi. Ja treniņā jūs jūtat pretestību, tad tam ir iemesls. Un ja jūs cīnieties ar stīvumu treniņā, jūs padarāt situāciju vēl sliktāku.
Nekad iepriekš zirgi nav bijuši tik skaisti un graciozi kā šodien. Un nekad zirgus nav apkalpojuši tik daudz dakteru, kā šodien: fizioterapeiti, veterinārārsti, osteopāti, hiropraktiķi, stomatologi… Un cik bieži viņiem ir jārisina problēmas, ko zirgiem radījuši jātnieki…Un tikai ļoti nedaudzi jātnieki uzdod sev jautājumu – vai tik es pats neesmu vainīgs pie mana zirga sasirgšanas.
Daudzi jātnieki vienkārši meklē problēmas risinājumu tā, it kā zirgs būtu vienkārši mašīna. Zirgs neliecas uz labo pusi? Zvanīšu manuālam terapeitam. Ja tas nenostrādās, aicināšu veterinārārstu, lai apskata zirgam muguru. Ja zirgs sāk slikti lēkt, viņam obligāti ir problēmas ar pakaļkājām – saucam nākošo dakteri…
Jā, mūsu zirgiem ir daudz dažādu problēmu. Jā, mums ir jāpievērš tām uzmanību. Bet mums vienmēr ir jāuzdod sev jautājumu – kā tās ir radušās un kas ir to iemesls. Kamēr mēs meklēsim problēmas risinājumu neiedziļinoties, kas ir tā cēlonis, mēs stāvēsim uz vietas. 90% problēmu ir kā sekas nemākulīgai jāšanai un sliktai zirga sagatavošanai.
Mums ir jāiemācās gaidīt un izjust, nevis tikai daudz domāt.
Raksta autors: veterinārārsts Gerd Hauchman
Sameklēja un iztulkoja: Irina Dietlava
Sekot Mums
