Dodoties no Tukuma pa Sēmes ceļu, jānogriežas pavisam neizteiksmīgā meža celiņā. Tad slaids nobrauciens, un atklājas necerēti brīnišķīga vieta – zemnieku saimniecība “Lejnieki”. Pauguri un nogāzes, pļavas un mežs, pamatīgs  stallis un dīķi, jāšanas laukumi un ganības. Saimniecības īpašnieks ir harismātisks kungs Ivars Amoliņš, kurš lielākoties audzē aitas un kopj dīķus, bet jauna enerģija te atgriezusies, kad jātnieku sporta klubu ar šādu pat nosaukumu pirms trim gadiem sākusi vadīt Aija Freidenfelde, rodot apliecinājumu zirgaudzēšanas nozares attīstībai saimniecībā.

Z/s “Lejnieki” – vizītkarte

* Īpašnieks Ivars Amoliņš.

* Atrodas Sēmes pagastā.

* Apsaimnieko 67 hektārus zemes, tajā skaitā ir 27 ha mežu, 30 ha aramzemes, dīķu kopplatība ap 5 ha.

* Aitu mātes kopā ar jēriem – aptuveni 100.

* Tiek turēti 27 zirgi, tajā skaitā 3 sertificēti ērzeļi (viens no tiem ponijs) un 7 ražojošas kumeļmātes. Īpašnieki – gan Ivars Amoliņš, gan Aija Freidenfelde.

* Izveidots Jātnieku sporta klubs “Lejnieki”, kura vadītāja un trenere ir Aija Freidenfelde.

* Iekārtoti trīs jāšanas laukumi – treniņiem un viens sacensībām.

Saimniecība sākta veidot pirms 30 gadiem, pārņemot īpašumā radinieku zemi. Te kādreiz bijis govju komplekss, bet kūts ātri pārveidota par stalli un ierīkotas mītnes aitām. Restaurēta dzīvojamā ēka, tai piešķirot pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu turīgu saimnieku īpašuma veidolu – ar verandu, skaistu fasādi.

Dīķos zivis tiek audzētas savam priekam – karpas un līņi. Tā nav nejaušība, jo Ivars Amoliņš 1996. un 1997. gadā bijis Latvijas zvejniecības valsts ministrs Andra Šķēles valdībā. Tātad nozare pazīstama. Bet ilgi gadi pagājuši, vadot visdažādākos uzņēmumus un īstenojot tajos vispārdrošākās idejas, kas rezultājušās gan ar panākumiem, gan neveiksmēm. Pēdējās lielākoties skaidrojamas ar cilvēku nevēlēšanos strādāt,  vēlmes trūkumu būt godīgiem un uzņemties atbildību. Šie apstākļi traucējot arī šodien, jo ideju ir daudz, bet trūkst palīgu, kuri tās īstenotu.

Gan pacelts kolhozs “Nākotne” Smārdes pagastā, tajā  piensaimniecības nozare izaugusi no 3000 līdz 5000 kg izslaukumam gadā, tikai pareizi menedžējot un mainot barībai paredzēto sējumu struktūru. Pēc pieredzes brauciena uz Holandi veiktas inovācijas Tukuma gaļas kombinātā, strādāts SIA “Selga” par priekšsēdētāja vietnieku, izveidota ūdeļu ferma, iekārtots viesu nams, iepirkti 70 sporta zirgi agrofirmai  “Valgunde” –, no gūtās peļņas pēc veiksmīgas saldētu dārzeņu un ogu fasēšanas uzsākšanas. Jā, mīlestība uz zirgiem sākusies tur. Paša izvēlēts ir arī izaicinājums – veicot šos darbus, iestāties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un pabeigt tur vadībzinātņu kursu. Tas palīdz, arī darbojoties ar zirgiem.

Kooperācija ir uzticēšanās

Tagad daudz runājam par kooperāciju. Ivars saka: “Vēlējos jau pirms daudziem gadiem ieviest kooperāciju zirgaudzēšanas nozarē. Lai nav tā, ka ārzemnieki ierodas Latvijā, braukā pa mazajiem staļļiem un par nieka naudu nopērk salīdzinoši labus zirgus. Mans piedāvājums bija – lai audzētāji vai īpašnieki saved zirgus “Lejniekos”, tur pāris dienas viņus paturam, patrenējam, un tad aicinām pircējus, vairākus kopā – nosakot ne jau mazāko cenu, piedāvājot salīdzināt un izvēlēties labāko. Doma bija arī tāda, lai pērkot zirgu, viss būtu skaidrs – kas ir viņa tēvs un māte, kur audzis, kā uzturēts. Taču zirdzinieki neatsaucās šai idejai.”

Tagad par to atkal tiek runāts, bet vai kāds būs ne tikai vārdos, bet darbos gatavs sākt šādas kooperācijas idejas īstenošanu? Tas ir jautājums, uz kuru nav reālas atbildes, bet, piemēram, teorētiski pārspriedumi bija dzirdami pagājušogad Ķekavā notikušajā zirgaudzētāju forumā, ko organizēja Latvijas šķirnes audzētāju asociācija.

Ivars smej: “2003. gadā jau faktiski biju miljonārs, bet gūtā prakse man liek domāt citādi par pašreizējo situāciju Latvijā. Sakām – brauciet atpakaļ no ārzemēm. Bet ko valdība var piedāvāt? Tikai teorētiskas atbalsta programmas. Svarīgi būtu, piemēram, piešķirt 25 ha zemes ar izpirkšanas tiesībām, lai cilvēki sāk strādāt, ražot lauksaimniecības produkciju. Tad būs dzīvi lauki, dzims bērni, atjaunosies saimniekošana nelielos apjomos, kas ir ļoti būtiski. Savulaik kolhozos bija pajas, kad veiksmes gadījumā katrs saņēma kaut ko par ieguldīto. Tagad, ja cilvēks nav saimnieks, bet strādā laukos, viņš lielākoties ir algots melnstrādnieks. Tad stimulu ir maz.”

Tāpēc tagad savā saimniecībā, saviem spēkiem, tikai epizodiski piesaistot strādniekus, visu var darīt pa savam prātam un priecāties par rezultātu.

Pēc darba Zviedrijā atgriežas trenere

Aija Freidenfelde te trenējusies jāšanas sportā kopš 1996. gada, viņas pirmā trenere ir Astrīda Leone. Pēc pieciem darba gadiem Zviedrijā viņa atgriezusies Latvijā, un tagad te strādā jau ceturto gadu.

“Zviedrijā strādāju par jaunzirgu treneri,” – stāsta Aija. “Dienā jāju ar astoņiem zirgiem, un tas ir liels darbs. Ja nebūtu guvusi traumu, iespējams, tik ātri nebūtu atgriezusies Latvijā. Taču to nenožēloju, jo te ir interesants darbs, pateicoties šīs saimniecības īpašniekam Ivaram Amoliņam. Galvenie uzdevumi? Tagad mums kopā ir jāaudzē kumeļi, lai tos pārdotu un varētu izdzīvot.”

Ja agrāk, pirms gadiem diviem, šis uzstādījums nav bijis tik svarīgs, tad tagad, attīstoties jātnieku kluba aktivitātēm, tas kļuvis nozīmīgs, un, šķiet, ka izdodas. Iepriekšējos divos gados tā īsti nav skaitīti staļļa jaunpienācēji un nav domāts par kumeļu audzēšanu, bet iepirktas ķēves, lai vaislas darbu tagad turpinātu. Saprasts, ka saimniecībā esošajām ķēvēm un ērzelim Goldvejam ir visai tuva radniecība, ar ko nedrīkst riskēt, tāpēc pēdējā laikā iepirktas gan ķēves, gan vaislas ērzelis Rubelhali no Ivetas Janelsiņas saimniecības Allažos, lai droši un kvalitatīvi varētu papildināt ganāmpulku.

Aizvadītais gads stallī ražīgs

Aizvadītais gads stallī bijis ļoti ražīgs: Kalvai piedzima meitiņa Hennesy, poniji Poga un Pongo kļuva par vecākiem Paiperai. Kaligrāfija dāvāja Goldvejam pirmdzimto dēlu Goldwey King, bet California – pirmo meitiņu.

Ķēve Kalva ar fotografēšanas brīdī piecas dienas veco kumeļmeitiņu, kurai vēl nav dots vārds

Dienu pirms tam, kad viesojāmies saimniecībā, te ieradusies jauna ķēvīte Kadriļja no Vānes – ļoti jauka un komunikabla. Pirms neilga laika piepulcējušies divi brīnišķīgi plankumaini poniji, kuri dzimuši Monako, atvesti uz Latviju kāda atpūtas centra apmeklētāju izklaidēšanai. Bet, kad tā saimnieks miris, īpašums tika izpārdots, un “Lejnieki” nodomāja nopirkt ponijmeiteni. Taču izrādījās, ka viņas brālītis ir gandrīz neredzīgs un bez māsiņas palīdzības nespēj orientēties vidē. Tāpēc šurp brauca abi, viņi tagad priecē saimniecības cilvēkus un viesus – Farbenfrohs Furst Famos (Eklers) un Farbenfrohs Showtime.

Goldvejs – īpašs stāsts

Īpašs stāsts ir par saimniecības ērzeli Goldveju. Tas dzimis 2000. gada 5. maijā, ir slavenās Kaļiņingradas zirgaudzētavā augušās Vidumkas dēls, kura atradās Tērvetē un kuras tēvs ir ļoti īpašais ērzelis Vaļeriks (šo zirdzinieku aprindās mēdz saukt par “zelta krustojumu”). Savukārt Goldveja tēvs ir Tērvetes ērzelis Grāds (no Kocēnu saimniecības ērzeļa Guido).

Saimniecības lepnums – ērzelis Goldvejs, fotogrāfija no “Ērzeļu kataloga 2021”

No “Lejniekiem” Goldvejs tika nopirkts, strādāja, mitinājās Kleistos, tad Piņķos. Kā jaunzirgs lēca konkūra maršrutus ar 110 cm augstiem šķēršļiem, bet pēc tam ar savu jauno īpašnieci Oksanu Žgunu startēja iejādē līdz Mazās balvas līmenim un Vidējās balvas I brīvās izvēles programmai. Taču viņam radās veselības problēmas, un sportā zirgs vairs nebija izmantojams. Saimniece lēma, ka Goldvejam jāatgriežas savās mājās “Lejniekos”, kur viņš dzimis un uzaudzis. Atbrauca, tika godam aprūpēts un 18 gadu vecumā, izpildot skates prasības, tika sertificēts kā vaislas ērzelis. Tad arī pirmoreiz veica šo darbu. Ivars un Aija uzskata, ka šī ērzeļa asinslīnija ir tik vērtīga, ka visiem spēkiem tā jācenšas saglabāt kā Latvijas zirgu genofonda bagātība. Tāpēc tagad, nu jau trim no Goldveja dzimušajiem bērniem vārda salikumā iekļauts arī viņa vārds.

Sporta klubs darbojas arvien aktīvāk

Sporta klubā “Lejnieki” terenējas aptuveni 12 bērni, no tiem astoņi – regulāri. Taču skaits ir mainīgs, jo ģimenēs mainās apstākļi, un vecāki ved atkal jaunus bērnus, vai citi vairs nespēj  atgādāt atvases uz treniņiem. Taču interese ir liela. Aija Freidenfelde katru dienu ir saimniecībā un gatava palīdzēt treniņbērniem apgūt jāšanas prasmes. Un tā nav skola tikai hobija vai iesācēju līmenī, jo Aijas pieredze ir pietiekama, lai pareizi gatavotu bērnus sacensībām.

Viņa saka: “Zviedrijā gūtā pieredze ir milzīga, un to tagad varu izmantot savā darbā šeit. Neapstājos tikai pie savām zināšanām, bet “Lejniekos” rīkojam arī seminārus, uz kuriem par lektoriem  uzaicinām pazīstamus trenerus, sportistus, veterinārārstus, lai jātniekiem sniegtu iespējami plašas zināšanas par sadarbību ar zirgiem. Braucam arī uz citiem jāšanas sporta klubiem – gan vietējām sacensībām, gan uz Kleistiem, lai vairāk mācītos.”

Aija cieši sadarbojas ar Ivetu Pāžu Valdeķos, ar kuru iepazinusies, mācoties Kandavas lauksaimniecības tehnikumā tūrisma nozarē un braucot uz Ivetas stalli praksē. Kopā abas dāmas tagad rīko sacensības, piemēram, pagājušogad notikusi  Ziemeļvidzemes kausa izcīņa, kas bija arī Latvijas Jātnieku federācijas ieskaites sacensības. Aija piebilst: “Lielākoties jau rīkojam sacīkstes, lai tās būtu mūsu pašu audzēkņu priekam un pieredzei. Tāpēc maršruti parasti nepārsniedz 110 cm augstumu, un obligāti ir vadības maršruti, lai bērni mācītos. Šī gada kalendārā mūsu sacensības paredzētas 20. jūnijā, taču nezinu, vai tās notiks – ko paredzēs drošības pasākumi.” Taču saimniecībā notiek ne tikai treniņi un sacīkstes – kolektīva saliedēšanai ir dažādi svētki un pasākumi, piemēram, Helovīna vakars, kad maskās tērpti ne tikai bērni, bet arī zirgi.

Lielākās kluba sportistes pagājušajā sezonā cītīgi strādājušas treniņos un parādījušas labus rezultātus arī sacensībās, tai skaitā Aleksa Laura Kļaviņa, Paula Vitauska, Elīna Pilmane un Alise Ritene. Bet ērzelis Rubelhali lieliski startēja zirgu skatē “Rudens Pērle 2020” un ieguva trešo vietu trīsgadīgo ērzeļu klasē.

Īstenots LEADER projekts

Domājot par kluba darbības attīstību, nesen īstenots pirmais  LEADER projekts, iegādājoties komfortablu zirgu pārvadājamo piekabi. Tā palīdz zirgus vest ērti ne tikai uz sacīkstēm, bet arī uz jūrmalu Milzkalnē, kas atrodas tikai desmit minūšu brauciena attālumā, un ir laba skola jāšanai pa smilšu segumu, kā arī izklaide sportistiem.

Piepulcējušies arī jauni jātnieki – Nikola, Dženifera, Elza, Elizabete,  Šarlote, Līna, Inese un Felicita. Tikai žēl, ka nav neviena puiša, kurš vēlētos sevi apliecināt šajā sarežģītajā sporta veidā. Aija ar nožēlu saka, ka pēdējolaik vairākkārt saskārusies ar vecāku un pat skolotāju viedokli, ka jāšana nav vīriešu sporta veids. Pasaules pieredze gan pierāda pretējo, un būs laiks, kad mums pie tā būs jānonāk jeb, pareizāk sakot, jāatgriežas, atceroties, kuri bijuši mūsu visu laiku labākie jātnieki.

Aijai pašai ir divas meitas: 16 gadus vecā Aleksa Laura un septiņus gadus vecā Ance. Vēlējusies, lai, it īpaši vecākā, nodarbotos ar vieglatlētiku vai basketbolu, kas pašai tuvi. Taču meitas teikušas – tikai zirgi. Abas sākušas mācīties ar poniju Tvisteru, kurš izaudzinājis ne vienu vien jātnieku paaudzi. Aija saprot: “Šī izvēle ir pamatota – zirgs taču ir dzīvs, kaut kas tik mīļš. Tā priecājos, ka meitas īsteno manas pašas bērnības sapni par savu zirgu. Un, ja vēl ir tāds cilvēks, kas šajā darbā palīdz, kā Ivars Amoliņš, tad nevar iedomāties ko labāku.”

Darbs nav viegls. Katru dienu jāceļas agri, lai pabarotu aitas un zirgus, tie pēc pulksten astoņiem dodas āra ganību aplokos un tikai vakarā atgriežas mājās. Tā ir arī ziemā, kad laikapstākļi varbūt nav tik labvēlīgi, un jādomā, kā zirgiem nodrošināt nesasalušu ūdeni un izvest uz lauka siena ruļļus. Tas ir ikdienas darbs, bet jādomā par nāktoni, jo, turpinot līdzšinējo izaugsmi,  šeit būs arvien vairāk zirgu un būs nepieciešamas papildu vietas staļļos.

Runājot par aitkopības un zirgaudzēšanas saskarsmi, Ivars un Aija spriež, ka no aitu ādiņām varētu ražot vairākus saudzējošus zirgu ekipējuma elementus, ko daudzi par dārgu naudu pērk no ārzemēm – kājsargu uzliktņu apmales, vēderjostu uzmavas, purna sargus u. c. Taču šobrīd trūkst speciālistu, kuri Latvijā varētu atbilstošā kvalitātē ģērēt aitu ādas vai tās sašūt izvēlētā  inventāra vajadzībām.

Taču nelielās bažas par dažu jautājumu risināšanu saimniecībā ir nebūtiskas pretstatā tam, kas šeit tiek veikts – strādāts, audzētas aitas un  zirgi, apmācīti sportisti, izveidota un kopta lieliska ainava, kas vienā zemes stūrītī bagātina mūsu laukus.

Raksta autore DACE MILLERE

Gunta Brencāna foto

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” maija numura

Abonē un lasi: https://abone.lv/…/latvijas…/zurnali/2044/2021_gads/

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290