JĀNIS RUSKULIS no Dagdas saka: “Zirgi – tas ir mans hobijs un neizārstējama “slimība””. Šķietami daudzkārt dzirdēti šādi vārdi no cilvēkiem, kuri aizrautīgi dara savu darbu, bet laikam precīzāk to arī nepateikt. Viņš zirgus iepazinis septiņu gadu vecumā un tagad tos, gan nelielā apjomā, ar prieku un mīlestību audzē un apmāca savā piemājas saimniecībā. Un ir patiess Latgales patriots.

Vizītkarte

JĀNIS RUSKULIS

* Piemājas saimniecības “Jāņsētas” īpašnieks Dagdas pagastā.

* 37 gadus vecs.

* Apsaimnieko 21 hektārus paša īpašumā esošu zemi un papildu nomas platības, nodrošinot visas zirgiem nepieciešamās barības audzēšanu.

* Stallī astoņas vietas: ir viens vaislas ērzelis, trīs vaislas ķēves, pārējie – kumeļi un jaunzirgi.

* Apguvis profesiju “būvgaldnieks” Dagdas arodvidusskolā, bet visu savu dzīvi saista ar zirgiem.

Lielākais LSB zirgu audzētājs Latgalē

Aija Luse, Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes  priekšsēdētāja: “Jānis Ruskulis ir lielākais Latvijas braucamā tipa zirgu (LSB) audzētājs Latgalē, Dagdā. Jauns vīrietis, ar labām iemaņām darbā, iebraucot zirgus. Jānis regulāri piedalās arī mūsu asociācijas pasākumos ar LSB zirgiem – gan skatē “Nacionālais dārgums”, gan citos ar LSB zirgu popularizēšanu saistītos notikumos.”

Jānis apbalvošanas ceremonijā “Nacionālā dārguma” 2020. gada pasākumā kopā ar organizētājām (no kreisās): Ligija Biteniece, Aija Luse un Laine Orbidāne

Patiesībā ar Jāni sazinājāmies pēc tam, kad pastāvīgais “Latvijas Lopkopja” lasītājs Kārlis S. zvanīja un vaicāja, vai Latvijā iespējams iegādāties vienkāršu, bet labu darba zirgu. Tā arī radās vēlme žurnālā pastāstīt par cilvēku, kurš šādus zirgus audzē.

Lepojas, ka palicis Dagdā

Jānis Dagdā dzimis un audzis, un lepojas ar to, ka nav nekur devies projām, bet saglabājis šeit savu aizraušanos ar zirgiem. Viņš stāsta, ka zirgi ienākuši ģimenē 1993. gadā, kad tēvs, likvidējoties vietējam kolhozam, par “pajām” iegādājies grūsnu ķēvi. Nākamajā gadā piedzimis kumeliņš, un sācies viss zirgaudzēšanas stāsts. Kumeliņš pieauga, ieguva vārdu “Gerojs” (no krievu valodas – varonis) un nodzīvoja saimniecībā līdz 28 gadu vecumam. Jānis piebilst: “Ik pa laikam mums bija arī citi zirgi, bet Gerojs – vislieliskākais. Kādu nopirkām, kādu iemainījām, bet par Geroju labāka nebija neviena – viņš prata visus lauksaimniecības darbus, ja tādi būtu jāveic: art, ecēt, sienu grābt. Lielisks zirgs.”

Ja, sākot saskarsmi ar zirgiem septiņu gadu vecumā, tā bija paglaudīšana un kāda kāruma iedošana, tad, Jānis atceras, ka desmit, divpadsmit gadu vecumā viņš jau palīdzējis veikt gandrīz visus saimniecībā nepieciešamos darbus.

Patlaban Jāņa Ruskuļa saimniecībā ir stallis astoņām vietām, kur mitinās viens vaislas ērzelis un trīs vaislas ķēves, kuri visi atzīti par Latvijas genofonda dzīvniekiem. Pārējie ir kumeļi un jaunzirgi, kuri tiek iejāti un apmācīti, kas prasa daudz darba. Gadā izdodas pārdot vienu, labi – ja divus zirgus, bet, kā jau saprotams no iepriekš teiktā, šī nodarbe saimniekam nav prioritāra kā peļņas avots. Tāpēc Jānis strādā arī algotu darbu netālu esošajā graudkopības saimniecībā “Vaičuļeva” par traktortehnikas vadītāju.

Panākumi skatē “Nacionālais dārgums”

Šogad Latvijas vietējo apdraudēto zirgu šķirņu skatē “Nacionālais dārgums”, kurā galvenokārt notiek Latvijas siltasiņu zirgu šķirnes braucamā tipa (LSB) zirgu vērtēšana, abi Jāņa atvestie zirgi ieguva godalgas – trešo vietu ērzeļu klasē izcīnīja Starts (kurš ir 15 gadus vecs) un otro vietu ķēvju konkurencē Valtra. “Tas ir tas gandarījums par padarīto, turklāt varu piebilst, ka ķēvju klasē to uzskatu par īpaši lielu panākumu, jo startējām 16 dalībnieku konkurencē.”

Jānis Ruskulis ar ērzeli Starts, saņemot balvu 2023. gada skatē “Nacionālais dārgums”

Jānis saka: “Braucu uz skatēm un citiem pasākumiem, lai pierādītu, ka arī mēs, Latgalē, varam labi strādāt un daudz ko paveikt. Dzīvoju tālu no lielāko notikumu vietām – pašā pierobežā, 30 kilometrus no Baltkrievijas robežas. Vēl lielāks prieks, ja varam ne tikai sevi parādīt, bet arī iegūt kādu godalgotu vietu. Taču tas ir ne tikai prieks par padarīto, bet arī mūsu darba reklāma. Skatē “Nacionālais dārgums” tāpēc piedalījos jau piekto gadu pēc kārtas. Grūti, taču jābrauc, pat ja palieku mīnusos, jo izmaksas ir lielas. Paldies organizatoriem – Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijai, kura šādus pasākumus rīko.” Tā kā saimniecībā zirgu skaits nav liels, arī transportēšanai pietiek ar saimniecības rīcībā esošo divvietīgo furgonu, lai kādu no zirgiem aizvestu uz pasākumu, bet pārbrauciens ir garš un finansiālā ziņā prasīgs…

Jānis demonstrē ērzeli Fejs grožos, “Nacionālais dārgums”, 20121. gads

Jāpiebilst, ka šogad skate “Nacionālais dārgums” notika jūlijā Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes (LBTU) Zirgkopības centrā Mušķos vienā dienā ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) demonstrējuma “Dažādu līniju Latvijas siltasiņu šķirnes braucamā tipa ērzeļu pēcnācēju kvalitātes salīdzinājums selekcijas efektivitātes noteikšanai” lauka dienu. Tā ir laba prakse, jo cilvēkiem, kuri nolēmuši noteikti apmeklēt vienu konkrēto pasākumu, ir iespēja un interese epizodiski ielūkoties arī otra norisē, gūstot papildu zināšanas un informāciju.

Lieli, spēcīgi, bet miermīlīgi zirgi

“Jāņsētās” ir visa tās profilam nepieciešamā lauksaimniecības tehnika un tai nepieciešamie agregāti. Bet arī zirgi tiek jūgti iejūgā, lai viņiem iemācītu galvenos lauku darbus – art, grābt, ecēt un citu; ja jaunais saimnieks to vēlas, lai zirgi no šādiem darbiem un ekipējuma nenobītos.

Jānis atzīst, ka LSB patlaban nebūt nav populāra un pieprasīta zirgu šķirne, tomēr viņš tās attīstīšanai pieķēries nopietni, tā īsti – kopš 2014. gada, kad nopirkta kvalitatīva vaislas ķēve.

Skatē “Nacionālais dārgums” ar zirgiem Fanta un Sarseda

“Man patīk šie zirgi – tie ir liela auguma, masīvi, bet pēc rakstura ļoti miermīlīgi un pēc prasībām – piemēroti mūsu klimatam. Viņi nav izvēlīgi, ēd visu, kas tiek piedāvāts. Neesmu liels jāšanas sporta treniņu “spečuks”, bet šķiet, ka braucamā tipa zirgs ir arī ļoti piemērots iesācēju apmācībai sava draudzīgā rakstura un darbaspēju dēļ,” pārliecināts ir Jānis Ruskulis. “Ļoti patīkami ir tas, ja cilvēki, no manis nopirkuši kādu zirdziņu, pēc gada, diviem piezvana vai atsūta fotogrāfiju un pasaka paldies, ka ir apmierināti ar savu sadarbības partneri.”

Lielākoties zirgu barībā tiek dotas placinātas auzas un siens, bet par aprūpējamo dzīvnieku veselību saimnieks var tikai priecāties, ārzemju papildbarības neizvēloties.

Braucēja karjerai jau pielikts punkts

Vēl pirms gadiem pieciem Jānis bija viens no labākajiem rikšošanas disciplīnas pārstāvjiem Latvijā, taču tagad pienākumi saimniecībā prasa pārāk daudz laika un enerģijas, tāpēc sportam to pāri vairs nepaliek. Par braucēju viņš kļuva 2005. gadā, startēdams vispirms pajūgu braukšanas sacensībās ar Latvijas darba zirgiem, bet vēlāk parādījās arī rikšotāji. Par savu lielāko panākumu Jānis Ruskulis uzskata 2014. gadā izcīnīto sudraba medaļu starptautiskajās sacensībās Lietuvā “Sartai” hipodromā. Un piebilst: “Tā bija nozīmīga cīņa ar lietuviešiem un igauņiem. Ne tikai pirmā vieta mēdz būt uzvara, bet reizēm arī sīvā cīņā iegūts sudrabs, ko nav nācies viegli iegūt, ir ļoti nozīmīgs.”

Rikšošanas sacensībās Ukmergē, Lietuvā ar zirgu Hipnozas 2014. gadā

Septiņus gadus Jānis nostrādājis par trenera palīgu Tallinas hipodromā, kas darbojas joprojām un par daudziem gadiem pārdzīvoja šādu pašu Rīgā esošu sporta un, būsim godīgi, arī izklaides bāzi, kur tiek rīkotas zirgu skriešanās sacīkstes un darbojas totalizators. (Jāteic, ka šis ir vēl viens no stāstiem, kad zaudējam igauņiem.)

Protams, būtu jau vēlme zirgu audzēšanu paplašināt, bet to neļauj ne finanses, ne arī lielā laika un darba ietilpība: “Zirgu, lai ar cik labu nodomu iegādātu, nevar pamest kā dārgu mašīnu pie sētas. Viņš jāapkopj, jābaro, jāseko līdzi veselības stāvoklim. Vismaz divas reizes dienā jāaiziet apskatīties, un vienalga – tu esi slims vai vesels, noguris vai sliktā garastāvoklī. Jā, tas ir hobijs un neizārstējama “slimība”, bet man tas patīk, lai gan vienlaikus tas ir smags darbs.”

Jānim ir prieks, ka par viņa saimniecību interesējas arī ģimene – radi, māsa un brāļi brauc gan uz nedēļu, gan uz mēnesi un pat visu vasaru. Lai palīdzētu un arī atpūstos. Te, šķiet, ir kāda ar zirgu klātbūtni saistīta iedvesmojoša aura.

DACE MILLERE, foto no LŠZAA un Jāņa Ruskuļa arhīva

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” decembra numura 2023

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290