Jolanta Dukaļska kopā ar savu vīru Mareku Dukaļski vada saimniecību “JD Horses” Siguldas novadā, kuras darbība galvenokārt ir vērsta uz sporta un hobija zirgu sagatavošanu un pārdošanu vietējā un ārvalstu tirgū. Viņu īpašumā esošās ķēves gan pagājušogad, gan šogad guvušas labus rezultātus  jau populārajā jaunzirgu skatē “Rudens pērle”, kā arī Jolantai ir citas darbības nozares, kurās īstenot savas ieceres.

“JD Horses” darbojas Siguldas novadā

– Lūdzu, pastāstiet plašāk par saimniecību, kurā darbojaties?

Jolanta Dukaļska: – Sākām darboties ar zirgiem individuāli, un SIA “JD Horses” tika izveidota pavisam nesen. No viena man uzdāvinātā zirga tagad esam “apauguši” jau ar 20 zirgiem. Pirmo zirgu sauca Lekonta – ruda ķēve. No tā laika nejauši tie rudie ir palikuši sirdij tuvāki.

Saimniecības “JD Horses” darbība galvenokārt vērsta uz sporta un hobija zirgu sagatavošanu un pārdošanu vietējā un ārvalstu tirgū. Šajā ziņā ļoti liela loma ir reklāmai un izpratnei par biznesa īpatnībām zirgkopībā. Jo vairāk tāpēc, ka realizējam ne tikai pašu izaudzētus zirgus, bet darbojamies arī kā starpnieks starp citiem zirgu īpašniekiem Latvijā un ārvalstu pircējiem.

Ja runājām par saimniecību tādā visiem ierastā izpratnē, tad teikšu, ka patlaban mums īpašumā nav pašiem savas saimniecības. Dzīvojam Siguldā, bet savus jaunzirgus un kumeļmammas turam Siguldas novada Jūdažos – māsas Līgas Proškinas (Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes Ekonomikas un reģionālās attīstības institūta docente – red.) lauku īpašumā, septiņu hektāru platībā, kas atrodas aptuveni septiņus kilometrus no mūsu mājvietas. Savukārt lielākā daļa no mūsu sporta zirgiem tiek sagatavoti tā saucamajos pansijas staļļos, kur tiek maksāts par zirga uzturēšanas pakalpojumu. Līdz ar to prasība pēc savas saimniecības nav tik liela. Bet vai tas ir ērti un rentabli? Teikšu, ka patlaban drīzāk nē, jo cenas par zirga uzturēšanu strauji aug. Pēdējās tendences rāda, ka, sadārdzinoties pakalpojumu cenām, būtu jāapsver iespēja iegādāties savu saimniecību, kur attīstīt zirgu audzēšanu un realizāciju.

Nav viegli konkurēt ar lielajiem audzētājiem

– Jūsu zirgi sasniedza labus rezultātus šī gada jaunzirgu skatē “Rudens pērle”. Demilla Royal izcīnīja uzvaru trīsgadīgo ķēvju grupā, bet Diarada ieguva trešo vietu četrgadīgo ķēvju klasē. Pastāstiet vairāk – par šo ķēvju izcelsmi, audzēšanu, raksturu.

– Man ir patiesi liels prieks par rezultātiem, īpaši tāpēc, ka no tik maza iegūto kumeļu skaita ir izdevies izaudzēt “Rudens pērlei” atbilstošus zirgus. Nebūt nav viegli konkurēt ar lielajiem zirgaudzētājiem, kuriem iegūto kumeļu skaits gadā ir vairāki desmiti.

Diarada

Diarada 2018. gadā ir vienīgais iegūtais kumeļš, bet 2019. gadā iegūti tikai divi kumeļi, no kuriem viens Royal Red (Don Royal x Royaldik) tika pārdots jau gada vecumā kā perspektīvs kumeļš (starp citu, Demillas pusbrālis), bet otrs iegūtais kumeļš bija šī gada trīsgadīgo ķēvju klases uzvarētāja Demilla Royal.

 

Demilla Royal

Protams, zirgi tika gatavoti skatei un labais rezultāts nav nejaušība. Tomēr ir skaidrs, ka ar vidēja līmeņa labi sagatavotu zirgu nepietiek. Kvalitāte ir noteicošais faktors.

Abas “Rudens pērles” ķēves ir iegūtas mākslīgās apsēklošanas rezultātā. Un te liels paldies Annai Veidemanei, kura ar to nodarbojas un, pateicoties viņai, mums šīs “pērles” ir sadzimušas.

– Kā katru no šī gada laureātēm ķēvēm varat raksturot?

– Ar Diaradu ir ļoti viegli strādāt, viņai ir lieliska vēlme sadarboties ar cilvēku. Tāpat vērojama laba ķermeņa elastība, kas tika parādīta skatē un vērojama ikdienas darbā. Viņa visu jauno apgūst ātri, iejādei svarīgās sānkustības  apguva mēneša, divu laikā. Diarada sākusi sporta gaitas. Veiksmīgi piedalījusies divās iejādes sacensībās četrus gadus veco zirgu klasē, iegūstot pirmo un trešo vietu. Labā iejādes izcelsme nodrošinājusi šādu ķēves izaugsmi.

Demilla ir ugunīga un vēl nav iejāta, turpinās apmācību process. Taču jau tagad izskatās, ka viņa nebūs amatieru līmeņa zirgs, tāpēc jāskatās, lai mēs jau sākotnējā sagatavošanā nepieļautu kļūdas, un potenciālais nākamais jātnieks bez problēmām varētu strādāt. Bieži vien talants nāk kopā arī ar sarežģītu raksturu, bet ar to ir  jārēķinās. Zirgi treniņu gaitā mainās, un ar lielāku pieredzi parasti kļūst citādi.

Skate kļuvusi par kvalitātes rādītāju

– Kāpēc jūs piedalāties šajā skatē, tātad tā kaut ko dod zirgaudzētājam (tās ir papildu pūles, transportēšana un citi izdevumi).

– (Jokojot.) Jūtos gandrīz kā “Rudens pērles” audžumamma. Es biju šī skanīgā nosaukuma autors pirms pāris gadiem un tāpēc jūtos piederīga šim, zirgu audzētājiem tik nozīmīgajam pasākumam. Bet, ja nopietni, mūsu saimnieciskā darbība ir vērsta uz zirgu pārdošanu, un man ir svarīga reklāma. Uzskatu, ka šī skate nav tikai jaunzirgu novērtēšana. “Rudens pērle”   kļuvusi par tādu kā kvalitātes rādītāju, gaidītu un apmeklētu pasākumu. Ļoti iespējams, vēl pēc pāris gadiem šis būs zirgaudzētāju prestiža jautājums – kvalificēties un uzvarēt skatē. Skatei ir izveidojusies pievienotā vērtība, – šī ir lieliska platforma Latvijā, kur parādīt savus zirgus.

Jā, tas ir darbs un pūles – sagatavot un sakopt, transportēt un parādīt zirgu, bet es neteiktu, ka tās ir “papildu” pūles. Uzskatu, ka trīs, četrus gadus veciem jaunzirgiem jau katrā saimniecībā ir jābūt sagatavotiem un pienācīgi prezentētiem. Mēs esam citā gadu desmitā, kur pārdot var kvalitatīvi audzētus un gatavotus zirgus. Īsti nevienu vairs neinteresē “nenoķerami” jaunzirgi. Zirga sagatavošana maksā – tas ir mūsu laiks un ieguldītie līdzekļi.

Arī neveiksmes palīdz atrast jaunus risinājumus

– Cik ilgi jau nodarbojaties ar zirgaudzēšanu, un kā tas sākās?

– Zirgi mums ir jau kopš 2008. gada. Es gan sevi nesauktu par zirgaudzētāju. Mēs drīzāk tādi hobija audzētāji vien esam. Mums vienkārši patīk mazi kumeliņi (Smaida). Ar zirgu audzēšanu, godīgi sakot, sākām nodarboties pavisam nejauši, vai drīzāk pat neveiksmes pēc. Pastāstīšu sīkāk: viens no pirmajiem kumeļiem bija Kardello (2014. g.) no ķēves Deila (Disko) un Crēzs (Colibri). Nu jau eksportēts. Deila satraumējās un paredzētajam mērķim – pārdošanai – kā veiksmīgs sporta zirgs īsti nederēja. Lai šis pirkums nebūtu “mīnusos”, ķēve tika aplecināta. Sākotnējās neveiksmes rezultātā ieguvām ļoti labu kumeļu, kas vēlāk ir ticis eksportēts.

Jolanta ar savu pirmo zirgu Lekonta

Nākamie kumeļi jau tika ieplānoti un iegūti no jaunajām, trīs gadus vecajām ķēvēm, kuras vēlāk paredzētas realizācijai kā sporta zirgi. Pirmkārt, tādēļ, lai saglabātu sev kādu pēcnācēju no labajām ķēvēm; otrkārt, lai iegūtu lielāku materiālo labumu no tā viena pārdodamā zirga. Un gadās, ka kumeļi ir tik labi, ka žēl ķēvi pārdot. Pēc šī plāna pāris ķēves palikušas mūsu ganāmpulkā kā vērtīgas kumeļmātes. Piemēram, Rafaella (Reilijs x Lobby-B) un Milēdija (Madrepors x Concord). Starp citu, šīs abas ir mammas ķēvēm, kas bija “Rudens pērlē”.

Rafaella ar savu otro pēcnācēju –  ķēvīti White Heart

Dažādu likumsakarību pēc, vēlāk mums bija iespēja papildināt savu ķēvju ganāmpulku ar pāris labām no Vācijas ievestām ķēvēm. Ganāmpulkā vaislas sastāvā palika Rotkapchen (Royaldik x Montezuma) un viņas meita Dom-Roschen (Domherr x Royaldik). Abas ķēves “atnes” ar abām gaitām apveltītus iejādes zirgus. Lielākoties viņu pēcnācēji ir pārdoti līdz jaunzirga vecumam.

Lielā mērā – arī laimes spēle

– Kādi ir jūsu galvenie principi zirgaudzēšanā?

– Nav noslēpums, ka veiksmīgu sporta zirgu izaudzēšana ir visai sarežģīts uzdevums, un tā lielā mērā ir arī laimes spēle. Mēs vidēji iegūstam divus, trīs kumeļus gadā (šogad vairāk), tāpēc es nepretendēju uz zirgaudzēšanas speciālista lomu. Lielākoties pieturos un ieklausos nozares speciālistu vadlīnijās un ieteikumos. Piekrītu, ka liela loma zirgaudzēšanā ir ķēves kvalitātei. Man ir būtiski, lai ķēvei ir tādas īpašības, ko gribas “pavairot”, un svarīgi, lai ķēves pēcnācēji pārmanto šīs īpašības, kā arī, lai pēcnācēji ir labāki par pašu ķēvi. Tas, protams, ir laikietilpīgs darbs, un rezultāti ir redzami tikai pēc pāris gadiem, novērtējot vairākus ķēves pēcnācējus.

– Vai patlaban Latvijā ir jūsu audzēti zirgi, kuri veiksmīgi  tagad ar citiem īpašniekiem un sportistiem sadarbojas sacensībās?

– Nē, nav. Vecākie mūsu audzētie zirgi tikai šobrīd sāk trenēties un uzsāk sporta gaitas. Grūti spriest, vai šie zirgi būs redzami Latvijā vēlāk. Drīzāk pieļauju, ka brīdī, kad zirgi būs gatavi tirgum, tie tiks pārdoti ārvalstīs. Jā, Latvijas tirgus ir kļuvis labāks, bet, nenoliedzami, ārvalstu tirgus ir galvenais peļņas avots.

Bērnības aizraušanās – darbs un hobijs

– Vai jums pašai bijusi saistība ar jāšanas sportu, kas ir viens no zirgaudzēšanas galamērķiem?

–  Jā, esmu jājusi. Manai māsai bija zirgi. Jāsaka, ka tieši māsa man agrā bērnībā “iepotēja” mīlestību pret zirgiem un iemācīja jāt, un tā šī bērnības aizraušanās ir kļuvusi mana galvenā nodarbe un hobijs. Laikam ritot, nenopietnā līmenī bērnībā esmu jājusi Siguldas puses staļļos. Vēlāk jāju Smiltenes tehnikumā un startēju maršrutos līdz 120 cm augstiem šķēršļiem ar pieredzējušiem tehnikuma zirgiem. 2008. gadā mans vīrs Mareks Dukaļskis nopirka manu pirmo zirgu. Un tad arī sāku trenēties nopietnāk Smiltenē pie Modra Manfelda, bet vēlāk periodiski ar saviem zirgiem nedaudz patrenējos pie Mairas Lejas un startēju maršrutos ar 110 cm augstiem šķēršļiem  amatieru līmenī.

Mareks mani vienmēr ir atbalstījis. Pašam viņa nebija saistība ar zirgiem, ja vien tik, cik bērnībā visi bērni vizinājās ar zirgiem. Vēlāk kļuva par lielāko līdzjutēju sacensībās un arī palīgu treniņa laukumā (šķēršļi jānes, šķēršļi jāceļ, zirgs jāpietur, jāpalīdz sasegloties, jāfilmē, jāfotografē utt.) Bet tagad, pēc tik daudziem gadiem, viņš ir iemīlējis zirgus tāpat kā es. Un nemaz nevaram iedomāties, ko mēs darītu, ja vienu dienu pārdotu visus zirgus. Kaut gan viņam tāpat vēl ir nedaudz bail, tomēr viņš palīdz visur, kur vien vajag un  spēj. Galvenais šoferis, pārvedot zirgus. Saimniecībā visi vīrišķie darbi: celtniecība, remonti, traktors un cita tehnika. Viņš nav lauku speciālists, bet visu laika gaitā ir iemācījies. Cilvēks ar “zelta rokām” un loģisku, strukturētu domāšanu. Esam kā katliņš ar vāciņu.

Par savu treneri uzskatu Modri Manfeldu, kurš man daudz iemācīja – ne tikai jāt un lēkt, bet arī iedeva tādu vispārēju sapratni par sporta zirgu sagatavošanu un turēšanu. Man nekad nav bijušas lielas sporta ambīcijas. Ir bijis vairāku gadu pārtraukums pēc smaga kritiena. Tomēr ceru savam priekam vēl palēkt amatieru līmenī.

Kamēr pirms vairākiem gadiem turēju zirgus un trenējos Smiltenē, paspēju arī noorganizēt vairākas konkūra sacensības “Vīžumu kauss”. Pati pārkrāsoju šķēršļus, veicu organizācijas darbus, aicināju dalībniekus.

Nākotne ir – mācīties

– Kādu redzat savas saimniecības un izvēlētās nozares nākotni tuvākajos gados?                                                        

– Nozarei ir vēl, kur augt.  Bet ir vērojamas pozitīvas tendences attīstības virzienā. Savas saimniecības attīstībai mums ar vīru ir vairāki mērķi izvēlēti. Tomēr nelielas māņticības pēc tagad  negribu to apspriest. Varbūt nākamajā gadā varēsim vēlreiz tikties un jau atrādīt saimniecību…

Es aizstāvēju bakalaura darbu tiesību zinātnēs 2018. gadā, tomēr patlaban neesmu saistīta ar šo nozari. Drīzāk sevi saistītu ar reklāmu (mārketingu) un biznesa vadību. Šajā sakarā arī plānoju turpināt studijas 2023. gadā. Manuprāt, zirgkopības nozarē trūkst atbilstošu un konkurētspējīgu speciālistu ar izpratni par mārketinga un tirdzniecības darbībām. Lai augtu, ir jāpilnveidojas. Un izglītība, viennozīmīgi, palielina konkurētspēju manis izvēlētajā nodarbošanās veidā.

– Ja jums kāds vaicātu, vai, sākot visu no jauna, izvēlētos šādu pat sarežģītu nodarbi ar zirgiem?

– Es daudz nelauzītu galvu. Vienkārši mēs esam tur, kur izvēlējāmies būt. Un, izdarot vienu izvēli, citas atkrīt pašas no sevis. Tāpēc nevajag velti lauzīt galvu, kā būtu, ja būtu. Ir jāattīsta iesāktais. Kaut arī vīrs palīdz saimniecībā, viņam ir arī pamatdarbs. Un bez palīdzīgām rokām mēs netiktu galā. Turpat Jūdažos, netālajās kaimiņu mājās, dzīvo viens no lielākajiem palīgiem mūsu saimniecībā – Irēna Sirko. Visu savu mūžu Irēna   bijusi saistīta ar zirgiem. Bez viņas nepiedzimst neviens kumeliņš. Palīdz gan staļļa darbos, gan zirgu ikdienas aprūpē. Ir ieinteresēta sportā – kopā braucam atbalstīt mūsu zirgus sacensībās. Lielākais līdzjutējs. Starp citu, ķēvi Rafaellu gada vecumā nopirku tieši no viņas.

– Vēl jums ir kāds citu atzīts hobijs?

– (Smejas.) Man patīk adīt zeķes, bet tādai sēdēšanai šūpuļkrēslā pie kamīna neatliek laika. Jau trešo gadu gatavojam “Laimes pakavu” suvenīrus. Šis mazais rokdarbu hobijs ir pāraudzis par nelielu papildus nodarbošanos ar pastāvīgiem ienākumiem. Cilvēkiem patīk. Arī LŠZAA pasākumos balviņās ir redzami mūsu “Laimes pakavi”, kurus gatavojam otro gadu. Paldies par sadarbību LŠZAA! Arī vairāki citi zirdzinieki individuāli izvēlējušies šos suvenīrus pasniegšanai dažādos gadījumos – pat atgādājuši konkrētu zirgu pakavus, lai tos noformētu līdzīgā veidā.

Viedoklis no malas..

Aija Luse, Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāja: “Jolanta ar zirgu audzēšanu darbojas mērķtiecīgi, un no maza zirgu daudzuma katru gadu (pāris kumeļi gadā), ir jau izaudzējusi kvalitatīvus zirgus. Viņa arī mērķtiecīgi izvēlas vaislas ķēves, izvērtējot pēc darbaspējām, tām attiecīgi piemeklējot vaislas materiālu, pēdējos gados tieši importēto biomateriālu no pasaulē atzītiem vaisliniekiem, izmantojot mākslīgās sēklošanas iespējas. Vēl varu atzīmēt, ka Jolanta vienmēr ar savām idejām atbalstījusi un iedvesmojusi asociācijas darbību, viņa arī ir jau par atpazīstamu zīmolu kļuvušā pasākuma nosaukuma “Rudens pērle” idejas autore.  Jolanta ļoti veiksmīgi darbojas ar zirgu pārdošanas mārketingu, veidojot kvalitatīvu reklāmas materiālu ar sakoptiem zirgiem, profesionālu inventāru, rādot piemēru pārējiem, uz ko tiekties.”

 

Raksta autore DACE MILLERE, foto no Jolantas Dukaļskas personīgā arhīva

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” 2022.gada decembra izdevuma.

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290