Dzimta dod spēku – Liepiņu ģimene

Daiga un Normunds Liepiņi saimnieko Dikļos – saimniecībā ar patlaban 19 zirgiem, kuras stallis izveidots bijušās sivēnmāšu fermas vietā. Viņi ir priecīgi gan paši būt kopā, gan saņemt savu trīs bērnu un deviņu mazbērnu atbalstu, lai nodarbotos ar iemīļoto nodarbi – zirgkopību.

Uzziņai

Daigas un Normunda Liepiņu zirgaudzēšanas saimniecība

Atrodas: Valmieras novada Dikļos.

Tura: 16 līdz 20 zirgus.

Gadā iegūst vidēji divus, trīs kumeļus.

Apsaimnieko: ap 50 ha zemes, no kuriem 20 ha ir pašu īpašumā, pārējā – nomāta, un ir arī nedaudz meža.

Ilggadēji LŠZAA biedri.

Kad zvanu Daigai Liepiņai, lai vienotos par plašāku sarunu, skan spirgta un godīga atbilde: “Rīt noteikti nerunāšu, šonakt paredzams, ka nāks pasaulē kumeliņš, un pēc tam tad ilgi gulēšu…” Tāda nu ir tā zirdzinieku dzīve – nevis pakļauta dienas stundu režīmam, bet rūpēm par zirgiem. Kad zvanu nākamreiz, Daiga priecīga: kumeliņš piedzimis sprauns un veselīgs, turklāt nevis naktī, kā tas lielākoties notiek, bet apmēram stundu pēc mūsu sarunas – dienā, pasaudzējot mājiniekus. Vaicāju, vai puikam jau ir savs vārds. Nē, saimniece saka, ir trīs varianti, kas jāapspriež kuplās ģimenes pulkā. Daiga un Normunds ar savu dzimtu lepojas – ir trīs bērni un jau deviņi mazbērni. Tas dod spēku un pēctecības sajūtu. Daiga piebilst: “Tas ir tāds trejdeviņu spēks… Par bērniem runājot, viņi visi ir pabijuši zirga mugurā, bet paradokss ir tas, ka tad, kad viņi vēlējās nodarboties ar jāšanu, es nevarēju atļauties turēt piemērotu zirgu saviem bērniem. Kā zirgs bija iejāts, tā viņš tika pārdots, lai varētu dzīvot un izskolot bērnus. Tagad es varu atļauties turēt zirgu bērniem, bet viņi ir jau savās dzīvēs, un ir citas intereses. Lielas cerības lieku uz mazbērniem. Un ir jau cerība, ka zirdzinieku gēni nav nekur zuduši, jo mazmeita Alise apgūst jāšanas prasmes Valmiermuižas stallī pie Reiņa un Rufinas Jurašiem. Dzīvē daudz kas notiek – gan labs, gan slikts, bet tieši ģimene sniedz atbalstu.” Ķēvju dzemdību laikā drošības sajūtu dod stallī uzstādītā videokameru sistēma, ko izveidojis dēls Gatis un kas ļauj istabā vērot notiekošo, tāpēc stallī ierasties tikai nepieciešamajā brīdī.

Ķēve Persikora ar minēto kumeliņu, kuram tiks dots vārds Apreksims

Šis ir bijis jau 107. kumeļš, kuru pieņēmusi Daiga. Sākumā strādājot cita zirgaudzētāja saimniecībā, kā arī sagaidot nomas ķēvju kumeliņus. Pirmo personīgo zirgu ģimene iegādājusies 1996. gadā – Dauriju. Viņa ir tās ķēves meita, ar kuru Daigas mamma kādreiz startējusi pajūgu braukšanas sacensībās. Arī ķēvītes mazmeita Belinga atrodas stallī, un tiek gaidīts kumeļš. No astoņiem līdz šim dzimušajiem viņai septiņi bijuši puikas, tāpēc audzētāja ļoti cer, ka tagad ganāmpulku varētu papildināt meitiņa, lai to saglabātu saimniecībā kā vaislas ķēvi un turpinātu zirgu ģimenes sievišķo līniju.

Prieks, ka atraduši viens otru

Daiga stāsta: “Vispirms tika izveidota piemājas saimniecība “Vaivariņi”, tad iegādāta ferma “Staļļi”, kas kādreiz bija kolhoza kūts. Tagad esam tikuši arī pie savām mājām, kam dots nosaukums “Lauvas”. Tas – pēc Zodiaka zīmēm, jo abi ar vīru esam dzimuši šajā zvaigznājā. Esam kopā jau kopš 1987. gada, un esam priecīgi, ka esam atraduši viens otru, un kopā darbojamies ar zirgiem, kuri tad, kad vajag, velk ārā no depresijas. Tagad tos redzu pa mājas logu ganāmies aplokā, un tas nomierina. Zirgi ir ļoti emocionāli un gudri dzīvnieki.”

Lielākais un optimālais zirgu skaits stallī esot ap 20, ko pašiem savas ģimenes spēkiem iespējams uzturēt. Pagājušogad stallī bijis lielākais zirgu skaits saimniecības vēsturē – 26, bet tas kopā arī ar pansijā nodotajiem zirgiem. Tiek apsaimniekoti ap 50 hektāriem zemes, no kuriem 20 ir pašu īpašumā, bet pārējie tiek nomāti no tuvējiem saimniekiem. Katru gadu saimniecībā vidēji piedzimst divi, trīs kumeļi, un tas ir tik, cik Daiga spēj sagatavot. Viņa teic: “Zirgu izaudzēt nav tikai pabarot trīs reizes dienā, ar viņu ir jāstrādā garas stundas. Ir jābūt tādam kā zirgu psihologam, jo katrs kumeļš ir ar savu raksturu, un ir jāmāk atrast tā pieeja katram, lai izaudzinātu labu zirgu. Galvenā zirga īpašība ir ne eksterjers vai darba spējas (protams, tās arī ir svarīgas), bet spēja sadarboties ar cilvēku. Ja zirgs būs kā bilde un lēks divus metrus vai vēl augstāk, bet viņam nebūs vēlmes sadarboties, tad viņš būs tikai ļoti skaists “mauriņpļāvējs”. Un tas nu ir mans darbs – parādīt kumeļam, ka no cilvēka nav jābaidās, bet ir jānorāda, ka cilvēka un zirga attiecībās galvenais noteicējs tomēr ir cilvēks. Man vislielākā atzinība ir nevis tie augstie sasniegumi sacensībās, bet, kad tev pazvana un pasaka, ka ar maniem zirgiem ir viegli strādāt. Tā pagājušajos Ziemassvētkos saņēmu apsveikumu un pateicību par labi izaudzinātu zirgu no Kleistiem. Un tas silda sirdi, ļoti. Iespēju robežās sekoju līdz savu zirgu gaitām, par to jāpateicas internetam. Tā, burtiski pirms nedēļas, saņēmu ziņu no saimnieces Zviedrijā ar video, kur viņa dodas izjādē ar manu otro sagaidīto kumeļu Velsu, kurai šopavasar paliks 26 gadi.”

Zirgi aizceļojuši uz vairākām Eiropas valstīm

Jā, ir bijis tā, ka tikai viens kumeļš, bet citu gadu – pieci. Taču tā, ka nav neviena, nav bijis. Lielākoties zirgi tiek realizēti tepat Latvijā, kā arī ar Burtnieku zirgaudzētavas starpniecību – tālāk, tai skaitā Krievijā, Somijā, Zviedrijā un citās Eiropas valstīs. Ja nodarbotos tikai ar zirgaudzēšanu, tas neatmaksātos. Bet ir iegādāta visa nepieciešamā tehnika, tiek audzētas auzas, gatavots siens. Par saimniecības siena kvalitāti zina daudzi gan tuvākā, gan tālākā apkārtnē. Daiga piebilst: “Tā nu nākas arī diezgan daudz izpalīdzēt apkārtējiem lopkopjiem ar barību, un tas ļauj izdzīvot. Īpašumā arī nedaudz meža, un tad, kad ir pavisam knapi ar finansēm, nākas tur iebraukt. Mežs arī palīdzēja pabeigt mājas būvniecību. Vēl gan priekšā ir viss sarežģītais nodošanas process, ļoti nepatīk darbi ar papīriem, bet bez tā neiztikt. Ja padomju gados man šķita, ka ir liela birokrātija, tad šie laiki pārspēj visu.”

Patlaban saimniecībā ir četras vaislas ķēves un viens sertificēts vaislas ērzelis Akvellynus, kurš 2018. gadā uzvarēja skates “Rudens pērle” četrgadīgo puišu grupā. Viņa dēls un meita savukārt pagājušogad piedalījās trīsgadnieku konkurencē, un, lai gan godalgas netika gūtas, nozīmīga bija pati līdzdalība, jo par to vajadzēja sacensties nopietnā konkurencē iepriekšējā vērtēšanā. Patlaban sertificēšanai tiek gatavots arī otrs ērzelis.

Paši labiekārto fermu

Kolhoza cūku fermu ģimene pārņēmusi 2006. gadā, paši pārbūvējuši, labiekārtojuši. Saviem spēkiem radījuši pašiem un zirgiem tīkamu vidi. Skatoties tālaika bildes ar fermu, – nezāles pāri galvai, ferma ieaugusi krūmos, ka pat īsti redzēt nevarēja. Varbūt šodienas apstākļos rokas nolaistos, lai kaut ko tādu sāktu, bet toreiz bija spēks un ideja par nākotni.

Visa uzmanība – zirgaudzēšanai

Daiga Liepiņa pati nav bijusi lielajā sporta arēnā, tāpēc arī neuzņemas treneres pienākumus, lai saimniecībā pulcētu bērnus, bet visu uzmanību velta zirgaudzēšanai. Jā, novadā saimniecība ir populāra – brauc ciemos bērnudārza grupiņas, mazāko klašu skolēni, lai iepazītu zirgus.

Pirmā saskare ar sportu Daigai patiesībā bijusi peldēšanā – pie pazīstamajiem Valmieras treneriem Ilzes un Aleksandra Butiniem, kuri ielikuši ļoti labus vispārējās sagatavotības pamatus un dzīvei noderīgas prasmes. Peldēšana iemācīja to, ka ar neatlaidīgu darbu var sasniegt daudz. Tāpat disciplīnu, kas ir noderējusi visai tālākai dzīvei. Un tieši disciplīna ir ļoti vajadzīga, lai nodarbotos ar zirgu audzēšanu. Jo šis darbs ir bez atvaļinājuma, brīvdienām, un svētku dienām. Jebkuros laika apstākļos, un jebkurā slimībā ir jāceļas un jāiet. Zirgi grib ēst katru dienu, un nevar no rītiem pacelt galvu no spilvena, un nodomāt: ai, šodien negribas celties. No peldēšanas aizgājusi, jau izpildot sporta meistara kandidāta normatīvu, kas tam laikam bija visai augstu vērtējams panākums.

Kopš bērnības sapņots par zirgiem

Taču kopš bērnības sapņots par zirgiem. Abas mammas māsas strādājušas par zirgkopējām, arī mamma turpat vien bijusi, un tā kopš mazām dienām augts kopā ar zirgiem, un smilšu kastē nevis būvētas pilis, bet staļļi zirgiem. “Zirgaudzēšana ir tas, ko es māku, un vēlos darīt,” saka Daiga. Kad uz Dikļiem atbraukusi jāšanas sporta trenere, meitene bikli sēdējusi maliņā un skatījusies, bet apmēram septītajā klasē pati arī sākusi jāt un strādāt ar zirgiem, dodot atvaļinājumu savai krustmātei Līvijai Adlerei, kura iemācījusi pirmās iemaņas darbā ar zirgiem, kas joprojām ir svētīgā atmiņā. Daiga teic: “Vēl tagad stallī pie sienas ir manām rokām izšūts audekls par godu krustmātei, un to, katru dienu ejot pie zirgiem, apskatos un atceros.” Bet, runājot par tagadējo darbu, viņa piebilst: “Zirgaudzēšanā kaut ko var sasniegt tikai cilvēks, kam tas ir dzīvesstils un arī “diagnoze”, ko neārstē nevienā slimnīcā. Te nav svarīgi – vai diena, vai nakts, ja vajag – jādara.” Ja savulaik Daigas mamma Dzidra Skrastiņa no Dikļiem devusies uz pilsētu, tad meita pārcēlusies atpakaļ uz dzimto pusi.

Nevis jāšanas sports, bet zināšanas, kas noder

Pāris gadus startējusi jāšanas sportā, Daiga metusi tam mieru, jo aizgājusi mācīties uz Smiltenes tehnikumu par veterinārārsta palīgu, tāpēc tagad ir priecīga, ka pirmos un galvenos darbus zirgu apkopē var veikt pati. Viņa labprāt papildina savas zināšanas, iegūst jaunu informāciju, piedaloties gandrīz visās Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas sapulcēs, semināros, nesen aizvadītajā forumā un citos pasākumos.

Jau teikts, ka liels morāls atspaids zirgaudzēšanas darbos ir kuplā ģimene. Trīs bērni – Signe, Gatis un Artis. Labi zināms, ka, liekot zirgam vārdu, tam jāsākas ar tēva vārda pirmo burtu un pa vidu jābūt arī mātes vārda pirmajam burtam. Tā nu sagadījies, ka, izpildot šīs prasības, vienam no kumeļiem dots vārds, kas veidots arī no pašas bērnu vārdu pirmajām zilbēm – Argasi.

Par kopīgo darbu ar vīru Normundu Daiga saka – tā ir vislieliskākā sadarbība: “Es par zirgiem, bet vīrs ir profesionāls lauksaimniecības tehnikas pārzinātājs, un spēj visu pārējo ar prasmi un atbildību padarīt. Jā, ir uzkāpis arī zirga mugurā, bet tā nav viņa stihija. Taču tikai abi kopā varam paveikt to, ko daudzus gadus un tagad darām.”

Jau vairāk nekā 15 gadus saimniecībai pastāv sadarbība ar Dikļu pili, kuras pasākumi tiek kuplināti ar zirgiem, tajā skaitā, vizināti jaunie pāri kāzās, kuru skaitu nupat laikam nav iespējams saskaitīt. Lai labāk saprastos ar cieminiekiem, Daiga apzinājusi Dikļu un šīs pils vēsturi, un var par to pastāstīt. Sākot no pirmajiem Dziesmusvētkiem līdz citiem nozīmīgiem faktiem. Kovidlaiks gan šādai satiksmei ar cilvēkiem pārvilcis svītru, bet pamazām viss atjaunojas. Kopā ar zirgiem Daiga filmējusies seriālā “Neprāta cena”, piedalījusies izrādē “Uz Tobago”, vizinājusi pasākumā aktieri Juri Hiršu ar savu balto Dikļu zirgu Donavelu (atsaucās uz vārdu Sirmais), tāpat kāziniekus, pat ierodoties naktī uz mičošanas ceremoniju. Viņa piebilst, ka zirgs, kurš spēj tā sevi pierādīt – braukt droškā vai kamanās – ir elitārs zirgs, ne katrs to spēj iemācīties.

Daiga paspēj visu!

Ar Ilonu Jurašu, tagadējo Burtnieku zirgaudzētavas saimnieci, kopā abas mācījušās jāt, bet tagad pastāv sadarbība zirgu realizācijas jomā. Viņa saka: “Par Daigu man pateikt dažos teikumos ir grūti. Esam pazīstamas jau ļoti sen. Gājām vienā stallī Dikļos pie zirgiem, viņa bija “lielā meitene”, es tajā laikā – sīkā. Tā pagāja daudz gadu, un tajā pašā stallī kopā strādājām. Nezinu pa kuru laiku, bet Daiga paspēja visu! Izaudzināt trīs bērnus, uzcelt māju un piepildīt savu stalli ar zirgiem. Liels atbalsts jau ir Daigas vīrs Normunds Liepiņš, kurš visā šajā ir bijis blakus, vienmēr un visai zirgu padarīšanai noticējis, un viņiem kopā viss izdodas lieliski. Lai veicās arī turpmāk un nebeidzas enerģija, kuras viņiem ir daudz!

 

DACE MILLERE, Liepiņu ģimenes arhīva foto

 

 

 

 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums