Daudz darba, pacietības un mīlestības – Inta Caune

Lai nokļūtu pie Intas Caunes un viņas zirgiem, jābrauc cauri īstam pasaku mežam, un tā ielokā atrodas saimniecība “Rubeņi” un sporta kluba mītne. Nelielā paugurainē izvietoti vairāki ganību aploki, kuros rāmi staigā daļa no zirgiem, faktiski pagalmā radot pavisam nereālu un mājīgu noskaņu. Ir stallis un maza, bet komfortabla mājiņa seglu telpai un apmeklētāju ērtībai. Saimniecību ieskauj Jāņupīte, kas turpat līdzās radījusi palieņu pļavu. It kā idille, bet tā prasījusi daudz darba, pacietības un mīlestības, lai šeit būtu tā, kā ir.

Z/s “Rubeņi”

* Atrodas: Tukuma novada Zentenes pagastā;

* Apsaimnieko: 20 ha zemes, pamatnodarbošanās ir augļu un ogu audzēšana (galvenokārt zemenes) gan uz lauka, gan siltumnīcās;

* Uzturas: vairāk nekā 20 zirgi, tajā skaitā patlaban trīs maijā dzimuši kumeļi;

* Darbojas sporta klubs “Morfijs”: piedāvā izjādes mežā un apvidū, vizināšanos zirga vai ponija mugurā, ziemā – zirga vilktās kamanās, apmācību jāšanas sportā – konkūrā un garo distanču disciplīnās, vingrošanu zirga mugurā jeb voltizēšanu.

 

Inta Caune ar zirgiem nopietni nodarbojas kopš 2006. gada, kad tika iegādāts viņas pirmais privātais zirgs – Ilma. Bet 2016. gada 7. oktobrī te nodibināts sporta klubs “Morfijs”, kas nosaukts kāda zirga vārdā, pieņemot to, ka Morfijs (Morfejs) ir ne tikai miega, bet arī sapņu dievs, kas varbūt palīdzējis īstenot Intas ieceri par darbošanos ar zirgiem.

Zirgus iepazīst vectēva saimniecībā

Par sākumu Inta stāsta: “Aizraušanās ar zirgiem sākās jau tad, kad vectēva lauku mājās ar tiem iepazinos. Sporta izpratnē sāku jāt 11 gadu vecumā “Jura staļļos” pie Liepājas. Taču līdz startiem sacensībās, tā arī nenokļuvu, jo trenējos lielākoties ziemā, kad sacīkstes tuvākā apkaimē nenotika, bet vasarā bija jābrauc uz ģimenes lauku saimniecību. Mācoties Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē, šī interese saglabājās. Tad aizbraucu strādāt uz Norvēģiju citā darbā – rožu audzēšanas saimniecībā. Atvestie stādi vēl tagad te zied, bet galvenais bija tas, ka sapelnīju naudu, lai varētu iegādāties savus pirmos zirgus un attīstīt saimniecībā šo nozari. Taču zirgaudzēšana kā tāda nav manas nodarbes galvenā ideja, lai gan tiek iegūti arī kumeļi, bet gan zirgu izmitināšana, jauno jātnieku apmācība, izjādes un citi ar zirgiem saistīti pakalpojumi.”

Saimniecībā ir septiņas kumeļmātes, kas tiek izmantotas vaislā,  un divi sertificēti ērzeļi – Simbols un Kiborgs, kas iekļauti arī Latvijas vaislas ērzeļu katalogā. Pagājušajā gadā tika iegūts viens kumeļš, bet šogad – trīs, un vairāku gadu gaitā te pasaulē ierodas vidēji divi kumeļbērni. Lielākais skaits bijis divus gadus – pa četriem jaundzimušajiem. Saimniece saka: “Man patīk, ka zirgs aug kopā ar zirgu, tāpēc vaislas darbu plānoju tā, lai pavasarī atnestos vismaz pa divas ķēves. Tagad trīs ķēves ir grūsnas, vēl trīs jālecina.”

Kiborgs

Maijā noticis arī šeit nebijis gadījums – atskrējuši dvīņi, kā Latvijā tas notiek varbūt reizi gadā. Taču ne pašu ķēvei, bet citam cilvēkam piederošai. Saimniecībā tā izmitināta, jo Inta konstatējusi problēmas grūsnībā. Tā arī bijis, un viens no dvīnīšiem aizgājis. Labi, ka izdevies glābt pašu ķēvi un vienu no kumeliņiem. Jāpiebilst, ka šopavasar arī Popē dzimuši kumeļu dvīnīši, bet tur, par laimi, abi  veselīgi. Lai izvairītos no šādām problēmām, Inta savām ķēvēm grūsnības laikā mērķtiecīgi un laikus veic sonogrāfiju.

Turpina veterinārārsta praksi

Joprojām Inta Caune turpina darboties veterinārmedicīnā, viņai ir prakse dzimtajā novadā – Alsungā, bet turp daktere dodas reizi nedēļā, pārējo laiku konsultējot pa telefonu. Viņas pacienti  ir suņi, kaķi, govis, kazas, taču zirgi – nē. Viņa saka, ka, protams, saviem zirgiem var veikt nepieciešamās injekcijas un sīkākas manipulācijas, arī pieņemt dzemdības, bet tad, kad nepieciešama nopietnāka ārstēšana, viņa lūdz palīdzību pieredzējušam zirgu veterinārijas speciālistam un iesaka to darīt arī saviem klientiem.

Saimniekošana notiek Intas drauga Viļņa Pīra vecāku saimniecībā “Rubeņi”, ko vada Alfrēds un Irīna Pīri. Tikai kopdarbībā ir iespējama veiksmīga saimniekošana, jo zirgi nav tie, kas nes peļņu, bet – dod prieku. Par jaunajiem saimniekiem aug Intas bērni – piecus gadus vecā Letīcija un desmit gadu vecais Olivers, kurš droši mūs pavadīja uz tālākajiem aplokiem, arī pastāstot par saimniecību.

Starp saimniecības zvēriņiem ir kaza Made, kura pirmā Latvijā ar savu pienu tieši no pupa izbarojusi kumeļbērnu, kad konstatēta mātes un kumeļa nesaderība, lai risku neradītu šīs ķēves piena izmantošana. Vismaz informācijas par citiem šādiem gadījumiem nav.

Īpaša – garo distanču jāšana

Interesants ir stāsts par Intas nodarbi garo distanču jāšanā, kas Latvijā ir visai reti piekopta disciplīna, kas pa spēkam tikai dažiem entuziastiem. Pirms gadiem sešiem, septiņiem viņa visai cītīgi trenējusies un arī piedalījusies sacensībās Lietuvā, kur tādas tika rīkotas. Sportiste stāsta, ka bijis jāveic 35 kilometru gara distance lauku apvidū, tajā skaitā mežā, kur jāsastopas arī ar dabiskajiem šķēršļiem – kritušiem zariem, peļķēm, zemes reljefa īpatnībām.

Inta: “Trenējos garo distanču jāšanā jeb endurance ar Ilmu. Nopirku viņu divarpusgadu vecumā no čigāna. Izrādījās, ka ķēve pilnīgi nav valdāma, viņai nevarēja pieiet, kur nu vēl apseglot. Tika sasperti aploki un salauzti metāla režģi.” Taču saimnieces mīlestība un jauniegūto māju sajūta darīja savu, un Ilma jau pēc gada kļuva par uzticamu un klausīgu zirgu, bet  tagad, 17 gadu vecumā, ir labākais palīgs jauno jātnieku apmācībā un bērnu draugs.

Jā, arī treniņi palīdzēja zirga rakstura stabilizēšanā. Inta garo distanču jāšanas apmācības metodiku apguvusi patstāvīgi, jo mums šādu treneru nav. Daudz lasījusi, meklējusi materiālus internetā, un ar šo disciplīnu intensīvi nodarbojusies gadus četrus. Jāapgūst bijis daudz – galvenais, kā pie nopietnas slodzes noturēt optimālu zirga sirdsdarbību. No sacensību aprites Inta aizgājusi: “Mūsu laikā nebija tādu ļoti striktu sacensību noteikumu, un tad pazūd arī tas sportiskais godīguma princips, kura dēļ sacenšamies.” Taču veterinārās uzraudzības noteikumi jau tad bijuši stingri – zirga veselības pārbaude pirms starta, pēc finiša un arī vienu, divas reizes distances laikā.

“Mani nodarboties ar garo distanču jāšanu iedrošināja Madara Laumane no Kuldīgas,” saka Inta. “Tas ir interesanti, bet arī milzīgs darbs. Labi, ka man apkārt ir mežs, kur varēju jāt, trenēties un saprast, kas šī ir par disciplīnu. Aktīvajā periodā strādāju sešas dienas nedēļā: pa četrām, piecām stundām divas dienas nedēļā, veicot ap 40 km garu distanci; nākamās divas dienas tika jāts pa 10 km uz ātrumu; atlikušās divas dienas bija smagās, kad pārvarējām kalnus, lejas un devāmis ūdenī. Pēc tam – atpūta. Patiesībā 45 dienu laikā  satrenēju Ilmu tā, ka viņa varēja piedalīties sacensībās. Kļuva droša, iemācījās nebaidīties no dabiskajiem šķēršļiem. Nācās apgūt arī dažus iejādes elementus, jo šādās distancēs zirgam jāmāk saīsināt un paplašināt soļus. Apgūts ir daudz, tāpēc ziemā varam nodarboties arī ar skijoringu, braucot aiz zirga ar slēpēm vai snovošanas dēļiem.”

Zirgi noteikti runā ar mums

Inta ar saviem zirgiem piedalās daudzos un dažādos pasākumos. Kad zvanīju, lai vienotos par tikšanos, viņa atradās rakstniekam Ernestam Birzniekam-Upītim veltītajā Pastariņa muzejā “Bisniekos” pasākumā “Atvērtās dienas laukos”. Vizinājuši apmeklētājus atbilstoši drošības noteikumiem, bet mazā Letīcija demonstrējusi konkūra elementus, lēcot pāri dabiskiem šķēršļiem, kas tuvāki senlaiku lauku ikdienai – garajiem soliem. Izpalika pēc pilnas ieceres paredzētais Pieguļnieku vakars, taču cilvēkiem bija dota iespēja tuvāk iepazīt zirgus. Kuplināti pilsētas svētku un dažādi citi sarīkojumi. Reiz kādā izrādē ar zirgu bijis jānostaigā pa eju starp skatuvi un skatītājiem, bet negaidīti kāda sieviete ar bērnu ratiņiem  strauji sākusi ceļu pretējā virzienā un burtiski pabraukusi tieši ķēvei zem vēdera. Inta saka, ka pārņemušas bailes, bet Ilma stāvējusi tik mierīgi un vien nogrozījusi galvu: “Sak, ja jau tā jābūt, es pacietīšos un pagaidīšu…” Saimniece to stāsta ar tādu intonāciju un sejas izteiksmi, kas šķiet kā apliecinājums – zirgi mūs saprot un runā ar mums, un ne tikai Ziemassvētku naktī.

Saimniecība ir arī Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas biedrs, kuras pasākumos piedalās, tajā skaitā uz sporta zirgu nozares aizsākšanas desmit gadu jubileju “Rubeņos” rīkoja atvērto durvju dienas.

Dalībnieku kļūst vairāk

Ja pirms gada pusotra uz sporta klubu “Morfijs” brauca trenēties apmēram desmit bērnu, tad šovasar šis skaitlis jau pārsniedz 40. Saimniece to skaidro ar Covid ierobežojumiem – daudziem tie nākuši par skādi, bet vecākus mudinājuši meklēt bērniem nodarbes svaigā gaisā bez īpaši tiešas kontaktēšanās iespējas ar citiem cilvēkiem. Ja sporta kluba darbība paplašinās, tad jādomā arī par izaugsmi un plašākām komforta iespējām. Tāpēc nesen treniņu laukumam atvēlētajā vietā veikta drenāža, uzstādītas sešas laternas ar led gaismām un videonovērošanas kamerām. Tikko pabeigti arī zemes darbi: pamats nolīdzināts, uzvestas smiltis un izveidots zirgiem drošs segums. Viss galvenokārt darīts pašu spēkiem, bez projektiem, jo saimniecības situācijā tas ir finansiāli izdevīgāk un saprotamāk. Laukuma izmēri ir 35×55 metri, un tas būs labs ieguldījums sporta nodarbību attīstībai. Inta smej: “Visu covidlaiku saņemto naudu par nodarbībām liku “cūciņā”. Veiksmīgi iznāca, ka varējām sakrāt laukuma aprīkojuma iegādei un izveides darbiem, kurus nevarējām veikt paši.”

Lai varētu nodarboties ar bērnu trenēšanu, Inta beigusi divus kursus un ieguvusi trenera sertifikātu gan Latvijas Lauksaimniecības universitātes tālākizglītības programmā, gan Latvijas Sporta izglītības aģentūrā. Pilnveidojusi konkūra apmācības prasmes pie Daiņa Līvmaņa, Sarmītes Bartes, Daigas Podēnas, kā arī noklausījusies lekcijas par darbu ar bērniem, kuriem ir psiholoģiskas problēmas, un kā tās risināt ar zirgu palīdzību. Vienreiz gadā viņa ar saviem aktīvākajiem audzēkņiem dodas pie pazīstamā konkūra trenera un sacensību tiesneša Daiņa Līvmaņa, kurš strādā jātnieku sporta klubā  “Atvases” Durbē, un tur pavada jauku nedēļu strādājot un mācoties.

“Jā, viss notiek, strādājam treniņos, dzimst kumeļi, un pieprasījums pēc mierīgiem, labiem jaunzirgiem ir liels. Cilvēki zvana, prasa, bet mūsu jauda ir tikai tāda, kāda tā ir. Bet mani zirgi lielākoties nav sportisti, taču mīļi un mierīgi, tā cenšos viņus audzināt.”

Saimniecībā, neskatoties uz to, ka tai nav īpaši augstu mērķu zirgaudzēšanā, ir pulcējušies ļoti labas asinības zirgi. Un dažādu iemeslu dēļ. Jau minētais ērzelis Kiborgs ir ar vācu izcelsmi, dzimis Tērvetē. Ir labas ķēves: Alpija no vācu izcelsmes ērzeļa Antonio HN, Candy no Calano II HL, Svinga no Serrano HL.  Svinga jau startējusi sacensībās ar 120 cm augstiem šķēršļiem sešgadīgo zirgu vecuma grupā ar jātnieci Sarmīti Barti no Talsu Jātnieku skolas.

Ganāmpulkā ir arī leģendārā Latvijas šķirnes zirga Fināla (Seulas olimpisko spēļu dalībnieks, miris 2007. gadā 29 gadu vecumā) meita Flēra, kurai tagad ir 23 gadi. Nesen tā sašvakojusies, ka domāts par likvidēšanu. Bet treniņu meitenes lūgušas, vai nevarot par viņu pašas īpaši parūpēties un patrenēt. Tā nu atkal rūpes un mīlestība darījušas savu, turklāt uz ķēvi tagad ir prieks skatīties. Inta: “Saņēmu viņu kā pilnīgi traku ķēvi. Laikam ejot, vecums darīja savu – viņa strauji zaudēja spēkus, bet tad, pateicoties meitenēm, atguvās, salabojām Flērai zobus, sastādījām barošanas un treniņu grafiku. Tā viņa tagad var veikt trīs, četrus treniņus nedēļā un mācīt bērnus. Flēra ir izcili elastīga un draudzīga, ļoti labi iet iejādi, kas audzēkņiem svarīgi, arī mācoties konkūru.”

Turpinot par labo ģenētiku, Inta stāsta, ka bijušas arī citas situācijas, kad zirgi saimniecībā nokļuvuši dažādu veselības vai saskarsmes problēmu dēļ ar iepriekšējiem saimniekiem, tos iegādājoties par simbolisku naudu. Tā šeit nokļuvis slavenā ērzeļa Cornet Obolensky mazmazdēls Captein Jack: “Kliboja uz trim kājām, gandrīz nekustējās… Tā nu tas notiek, ka paņemu te viņus fiziski vai psiholoģiski slimus, tad “izceļu”, un man par to ir prieks. Tagad Džeks mierīgi pārvar šķēršļus pāri metram.”

Zirgi dzīvo savu zirgu dzīvi

Zirgi saimniecībā visu diennakti pavada ārā. Stallis ar 15 boksiem ir tāds kā “stacionārs”, kur atpūsties pēc smagākiem treniņiem naktī vai ķēvēm uz dzemdību laiku. Saimniece pārliecinājusies, ka, turot zirgus ārā, tiem nav elpošanas problēmu, turklāt tie socializējas, kļūst draudzīgāki un sadarbībai atvērtāki. Protams, vienmēr jābūt pieejamam sienam un ūdenim. Lopbarību saimniecība pati neaudzē, jo nav tādu platību, taču laipni izlīdz kaimiņi ar savām pļavām.

Smejamies, ja zirgi te ir kā ģimenes locekļi, vai ar tiem nav dažkārt uz veikalu aizjāts. Inta saka, nē. Taču bijuši daži  gadījumi, kad, redzot, ka pavisam maz laika palicis līdz skolas autobusa atnākšanai, lai ietu kājām sagaidīt Oliveru, pretī devušās abas ar Ilmu, turklāt viņai tīri labi patīkot vest divus jātniekus, kas daudziem zirgiem rada pretenzijas.

Interesanti, ka zirgi atkarojuši no bebriem palieņu pļavu pie Jāņupītes, doties tur pastaigās. Patiesībā upīte teritoriju ieskauj tā, ka zirgiem, pat, ja gribētu, nav, kur aizmukt, ja nu vienīgi uz draudzīgā kaimiņa sētu, kas atrodas kilometra attālumā. Inta saka: “Man prieks, ka mūsu saimniecībā zirgi dzīvo savu zirga dzīvi, savā nodabā atpūšas, un tad paši nāk klāt cilvēkam, lai kopā pastrādātu.”

DACE MILLERE, Gunta Brencāna un Intas Caunes arhīva foto

Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” jūlija numura

Abonē un lasi: https://abone.lv/…/latvijas…/zurnali/2044/2021_gads/

 

 

Facebooktwitterredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums