SERGEJS BERTAITIS saimnieko Lēdmanes novada “Ceplīšos”, kur pirms gadiem desmit iegādājies plašu zirgu stalli. Tagad viņš nolēmis, ka visi spēki tiks veltīti tikai zirgaudzēšanai, saglabājot sadarbību ar labiem Latvijas sportistiem, taču izjāžu un treniņu piedāvājums no Rīgas 55 kilometru attālajā stallī šobrīd nav aktuāls. Taču zirgaudzēšanas jomā viņam jau daudz ko izdevies paveikt, un redzama arī perspektīva.

STALLIS “CEPLĪŠI”

• Apsaimnieko 18 ha zemes;
• pieejamas novietnes 50 zirgiem, tajā skaitā dubultie boksi ķēvēm ar kumeļiem;
• pašlaik atrodas 36 zirgi;
• izmantojama slēgtā manēža 20×44 m.

“Ceplīši” atrodas gleznainā vietā pie Aviekstes upes, un te ir viss nepieciešamais, lai labi justos gan cilvēki, gan zirgi. Sergejs atzīst, ka tieši relaksējošā sajūta, ko dod darbs ar zirgiem dabā, bijusi tā, kas pirms gadiem pieciem pilnībā pārliecinājusi pamest būvnieka darbu. Kopš 16 gadu vecuma viņš strādājis celtniecībā, ilgu laiku – jau kā būvdarbu vadītājs, gandrīz visās Latvijas pilsētās veicot pazemes komunikāciju izbūvi.

Ar zirgiem – vairāk nekā desmit gadu

Taču zirgi Sergeja dzīvē ienākuši vairāk nekā pirms desmit gadiem. Sergejs stāsta par pašu sākumu: “Vienkārši iegādājos zemi, saimniecību ar diviem, trim zirgiem. Man iepatikās, tad sāku sadarboties ar Aldu Šuvcāni Iecavā, vēloties nodarboties ar zirgaudzēšanu, nopirku viņas aptuveni 20 zirgu lielo ganāmpulku, un bija jādomā, kur to izvietot – turpat tuvumā, jau lielākā saimniecībā, vai citviet. Iepatikās šī vieta Lēdmanē, kuru kāds ārzemnieks, neīstenojis iecerētos mērķus saimniekošanā, pārdeva.”

Sergejs dzīvo attālāk no saimniecības, tāpēc to ikdienā uzrauga kaimiņi – Ilze un Guntis Kārkliņi, rūpējoties arī par zirgiem, kā arī strādā viens zirgkopējs.

Sergejs Bertaitis kā zirgaudzētājs privāti darbojas Latvijas Zirgaudzētāju biedrībā, tajā reģistrējot sev piederošos ērzeļus. Savukārt paša dibinātā SIA “IES” iestājusies Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijā, reģistrējot ķēves. Ne reti “Ceplīšos” notikušas ērzeļu vērtēšanas skates, kurās piedalās abu biedrību audzētāji un speciālisti. SIA “IES” ir arī viena no 79 Latvijas Jātnieku federācijas biedriem.

Lepojas ar labiem ērzeļiem

Viens no Sergeja īpašumā esošajiem vaislas ērzeļiem ir Andras Šteinbergas audzētais Latvijas siltasiņu šķirnes zirgs Catalino (tēvs – Calliano, HL – Holšteinas, dzimis 1991. gadā Vācijā), kurš ir viens no vadošajiem vaislas ērzeļiem pēc pēcnācēju kvalitātes, kurš veiksmīgi startējis gan iejādē, gan konkūra maršrutos ar 140 cm augstiem šķēršļiem (kā teikts “Latvijas vaislas ērzeļu katalogā 2017”), tajā skaitā Kristapa Neretnieka vadībā.  Savukārt licencētais ērzelis Cairos (tēvs – Centyro, dzimis 1991. g. Vācijā) iegādāts “Zviedru birzes zirgos” no Rūtas Rasiņas, un ir šobrīd viens no Latvijas labākajiem sporta zirgiem – KS Coradina pusbrālis, ar ko startē Andis Vārna maršrutos līdz 160 cm. Tagad ar Cairos strādā perspektīvā jātniece Terēze Zalte, un zirgs atrodas viņas treniņu vietā Kocēnos. Par ļoti perspektīviem saimnieks uzskata arī jaunos ērzeļus – Kalimandžaro un Rio.

Savukārt ar Sergejam Bertaitim piederošo zirgu Coppeli, kas iegādāts “3 Vītolu staļļos” (tēvs – Corall, HL, dzimis 1998. g. Vācijā), veiksmīgi sacensībās startējusi Laura Luīze Leinerte, kas izcīnījusi divas pirmās vietas Latvijas Jātnieku federācijas kausa izcīņas šāgada posmos zirgiem līdz piecu gadu vecumam.

Sergejs saka, ka pašā sākumā ar jāšanas sportu te sākusi nodarboties Tija Alise Jurjāne, tad tika turpināta sadarbība ar citiem jātniekiem, savus audzētos zirgus bez minētajiem sportistiem nododot arī Vladimira Blaževiča un Aleksandra Šakurova aprūpē, lai tie varētu uzturēties citos staļļos, tiktu atbilstoši sagatavoti un startētu sacensībās.

Aleksandrs Šakurovs, viens no labākajiem Latvijas konkūristiem, par sadarbību ar Sergeju Bertaiti stāsta: “Sergejs, pirmkārt, ir labs cilvēks… Ar viņu ir patīkami komunicēt, un sadarbībā viss ir lieliski. Saimnieks netraucē sportistam jāt, kā tas bieži gadās ar atsevišķiem zirgu īpašniekiem, kuri nemitīgi vēlas sniegt savus padomus. Sergejs piedāvā darbu ar kvalitatīviem zirgiem. Sākumā mums kopīgi piederēja zirgi Goldfinger B un Alter Ego, bet nupat esmu tos pilnībā atpircis. Bet sadarbība turpinās.”

Uzdevums izveidot labu vaislas ganāmpulku

“Par savu uzdevumu uzskatu izveidot labu vaislas ganāmpulku ar 15–16 kumeļmātēm, lai strādātu augstākā līmenī. Šobrīd to ir piecas, sešas. Ciltsdarba iekopšanas jomā man ļoti palīdzējis Latvijas Zirgaudzētāju biedrības priekšsēdētājs Edgars Treibergs, kurš atvēlēja savu ērzeli, ļoti labu vaislinieku Consensus (tēvs – Camax L, BWP, dzimis 2006. g. Vācijā) ciltsdarba turpināšanai. Uzskatu, ka šī palīdzība deva iespēju labākai ciltsdarba turpināšanai,” atzīst Sergejs. “Ļoti labi bērni ir arī Goldfinger B, kuru nopirku no Aleksandra Vasiļjeva. Bija arī licencēts ērzelis Kvartets. Šogad izmantoju Catalino (tēvs – Calliano, HL, dzimis 1997. g. Vācijā), un tieši šo Calliano līniju vēlos savā ganāmpulkā turpināt.” Tā kā Latvijā dzimuši, visi kumeļi tiek reģistrēti kā Latvijas siltasiņu šķirnes zirgi, bet ciltsdarba pamatā ir Holšteinas un Hannoveres zirgu asinis.

Cerības ir, kā nu bez tām…

Jautāts, kādas ir perspektīvas zirgaudzēšanai Latvijā, Sergejs vīrišķīgi lakoniski attrauc: “Cerības ir, kā nu strādāt bez tām…” Un turpina: “Rezultāti ir, nelieli, bet ir. Arī kopumā Latvijā zirgu kvalitāte uzlabojas, tiek gan audzēti, gan ievesti labi zirgi. Bet galvenais – trūkst sportistu, kuri varētu sagatavot zirgus uz 130 un 140 cm augstiem šķēršļiem, kad sākas īstais sports. Tad katras kļūdas svars ir ļoti liels un pat bīstams, tāpēc nepieciešama īpaši prasmīga apmācība. Pieredzējušiem sportistiem jātrenē pašu zirgi, un saimniekiem savās mājās grūti cerēt uz palīdzību, tad nu izveidojies tāds modelis kā man, ka četri no labākajiem zirgiem atrodas staļļos, kur strādā jātnieki. Diemžēl ir arī tā: tu jūti, ka zirgs ir labs, vajadzētu to gatavot, ieguldīt naudu. Taču tas jāpārdod, lai varētu uzturēt citus.”

Saimniecībā šosezon piedzimuši divi kumeliņi – divas ķēvītes – no Kapitola, kas turpina Cornet Obolensky līniju, un no Catalino. Gaidāmi vēl vairāki, diemžēl divi arī abortējušies. Veterinārārsti izteikuši minējumu par kādu nenosakāmu infekcijas slimību, tāpēc, konsultējoties ar citiem kolēģiem Lietuvā, ķēves turpmāk nolemts vakcinēt.

“Zirgu pircēju nav daudz,” atgādina saimnieks. “Tāpēc ļoti rūpīgi jādomā, cik kumeļu katru gadu atražot un vai būs iespēja tos pārdot. Jātnieki un zirgi dara daudz, lai šīs nodarbes popularizētu. Malači ir “Burtnieki”, kuri ar pilnu jaudu atjaunojuši zirgaudzēšanu, interesants stallis “Dzelmes” izveidojies Jumpravā pie Vladimira Blaževiča – viens no jaunākajiem, kur, manuprāt, pareizi ieguldīta nauda.”

Lai vairāk attīstītu jāšanas sportu un arī zirgaudzēšanu, Sergejs uzskata, ka labvēlīgākiem vajadzētu būt noteikumiem par nodokļu atlaidēm lielajiem uzņēmumiem, kuri kļūst par sponsoriem, lai varētu veidoties Latvijā sava sponsorēšanas kultūra un tradīcijas, kā tas ir vairākās jāšanas sporta lielvalstīs.

Ar kumeļiem jāstrādā kopš bērnības

Šādam zirgu skaitam jau tagad 18 ha saimniecības zemes ir par maz, – lai pietiktu ganībām un lopbarībai, jārēķina hektārs uz zirgu. Taču tikpat kā nav iespēju paplašināties, jo apkārtnē ir labi iekopta lauksaimniecības zeme. Tāpēc siens tiek iepirkts no tuvējiem zemniekiem, kā arī papildbarības atved uzticams piegādātājs, ar kuru ir ilgstoša sadarbība.

Viesojoties saimniecībā, ar patiku vērojam, cik drošs ir ganāmpulks, pat nesen dzimušie kumeliņi ar mammām, kuri patlaban mitinās atsevišķā aplokā. Sergejs atzīst labāko zirgaudzētāju sen aprobēto patiesību: “Mana ikdienas filozofija ir tāda, ka ar katru kumeliņu jāstrādā kopš bērnības, lai viņš pierod pie cilvēka, uzticas, viegli kontaktējas. Tad arī vēlāk sportā var sasniegt labus rezultātus, ja jātniekam un zirgam ir labs kontakts. Un vispareizākais ir dabisks audzēšanas veids – lai zirgi ganās barā, komunicē cits ar citu, vecākie pamāca jaunos, un, kopā sanākot, arī pārvar bailes, ja rodas kāds šķietams apdraudējums. Tāpat ēdināšanā nav nekā labāka par dabīgo – labu zāli un tīru ūdeni.”

Sergejs atzīst, ka viņam jau agrā bērnībā bijis labs kontakts ar dzīvniekiem, viņš dresējis vilku suņus. Laikam tāpēc izvēlējies zirgaudzēšanu. Daudzpusīgas intereses un labi panākumi bijuši arī sportā – futbols, basketbols, novuss, ūdenstūrisms. Laikam tāpēc izvēlējies būt jāšanas sportā. Te tas viss ir kopā – gan dzīvnieki, gan sacensība.

Galvenais ir saglabāt labas attiecības

“Tā kā pats neesmu nekad bijis jātnieks,” nosmej Sergejs, “nākas ar sportistiem arī pastrīdēties, jo reizēm iesaku ko tādu, ko viņi neuzskata par labu. Taču vienmēr saglabājam labas attiecības, labprāt braucu līdzi sportistiem ar saviem zirgiem uz sacensībām tuvākajās valstīs – Lietuvā, Igaunijā, Polijā. Un, protams, cenšos apmeklēt visas sacensības konkūrā Latvijā, un stundām ilgi varu vērot startus. Ar zirgiem labi ir arī tas, ka tu vari darboties kopā līdz mūža beigām…”

Klausoties Sergejā un vērojot viņu darbā, rodas tieša asociācija ar mūsu zemes ļaudīm piedēvēto sīkstumu. Un tikai sarunas beigās atklājas, ka arī viņa ģimeni nav saudzējuši vislielākie pārbaudījumi. Izrādās, ka Sergejs dzimis Krasnojarskā, kurp viņa vecmāmiņa kopā ar tēvu – mazu puisēnu – bija spiesta doties izsūtījumā. Tikai 1965. gadā ģimene atgriezusies, un gan vecākiem, gan Sergejam bija jāsāk iedzīvošanās latviskā vidē. Un zirgaudzēšana, pie kuras pavisam nesen nonācis Sergejs ar jau nobrieduša vīra prātu, tam ir labs turpinājums.

Raksta autore DACE MILLERE, Māra Millera foto.

Raksts no LLKC izdevuma “Latvijas Lopkopis” 2018. gada jūnija numura.

Žurnālu iespējams abonēts “Latvijas Pastā”, abonēšanas indekss 2044.

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290