Rikši ir zirga visskaistākā un efektīgākā gaita. Izvēloties  zirgus  iejādei bieži uzmanību, pirmkārt, pievērš tieši rikšu plašumam un efektīvai, augstai priekškāju iznešanai. Iejādes zirga plašie rikši ir viņa „ vizītkarte ” sportā.

Gadās, ka jaunzirgam ar dabīgiem plašiem, augstiem rikšiem, treniņu procesā tie „pazūd” un otrādi – zirgam ar vidējiem rikšiem, treniņi izveido stabilus, ritmiskus rikšus.

Rikši ir divtaktu gaita, pie kuras zirgs vienlaicīgi paceļ diagonālas kājas – kreisā priekškāja un labā pakaļkāja, pēc tam labā priekškāja un kreisā pakaļkāja. Plašos rikšos veidojas vēl viena fāze – lidojuma fāze. Gadsimtiem cilvēks zirgu selekcijā balstījās ne tikai uz eksterjera un šķirnes kritērijiem, bet arī uz gaitu kvalitāti. Tā izveidojās atsevišķa zirgu šķirņu grupa – rikšotāji , kas spēj attīstīt lielu ātrumu tieši rikšu gaitā. Savukārt sporta zirgiem izveidojās līnijas, kuras izceļas ar augstas kvalitātes rikšiem. Rikšotāju sacensībās atsevišķu šķirņu zirgi spējīgi attīstīt ātrumu līdz 55km/h, bet vidējais rikšotāju ātrums ir 45-50 km/h

Rikšos soļa garums  darba rikšos var sasniegt  2 m, soļu biežums – 120-180 soļi/ min. Rikšotājiem soļu garums var sasniegt līdz 3,5m.

Rikšu soļa garums brīvajos rikšos ir pamatkritērijs gaitas novērtējumam jaunzirgiem Krievijā. Labākie jaunzirgi 25m taisnu posmu veic ar 12-13 rikšu soļiem, kas atbilst 2,07-2,27m garumam.  Rikšu novērtējumu veic brīvos, maksimāli plašos rikšos, ar brīvi izstieptu kaklu un vieglu kontaktu ar pavadu. Vaislā tiek atlasīti zirgi, kuriem gaitu novērtējums nav zemāks par 8 ballēm. Kustība brīvos rikšos ir zirgam dabas dota spēja, kura ir ģenētiski pārmantojama no vecākiem.

Soļu vērtēšanas tabula 25m taisnā posmā:

Atzīme ballēs	soļi		rikši
	Soļu skaits	Garums cm	Soļu skaits	Garums cm
13	22	114	11	227
12,5	22,5	111	11,5	217
12	23	109	12	208
11,5	23,5	106	12,5	200
11	24	104	13	192
10,5	24,5	102	13,5	185
10	25	100	14	179
9,5	25,5	98	14,5	172
9	26	96	15	167
8,5	26,5	94	15,5	161
8	27	93	16	156
7,5	27,5	91	16,5	152
7	28	89	17	147
6,5	28,5	88	17,5	143
6	29	86	18	139

 

Rikšus iedala vidējos, plašos,sakopotos un darba rikšos.

Darba rikši.

Visvienkāršākie zirga rikši treniņa procesā. Tie ir brīvi rikši vieglā kontaktā ar jātnieku (pavadu), kuri ļauj izveidot pareizu elpošanas ritmu, kā arī izveido un attīsta muskulatūru.

Sporta zirga treniņu laikā darba rikšus iedala – patstāvīgos, sagatavojošos, atjaunojošos.

Patstāvīgie rikši palīdz jaunzirgam laika gaitā attīstīt stabilu ritmu, līdzsvaru, vadāmību un kontaktu ar jātnieku.

Par sagatavojošiem rikšiem uzskata iesildes rikšus pirms nopietnāka darba .

Atjaunojošie rikši – rikši pēc intensīvas slodzes (lēcieniem). Ļoti labi palīdz atjaunot elpošanas ritmu un atslābina muskulatūru.

Darba rikšos soļu garumam  priekškājām un pakaļkājām jābūt vienādam. Lai tādus rikšus izveidotu un kontrolētu izmanto darbu „divās pēdās”, pie kura pakaļkāju pēdu nospiedums precīzi nosedz priekškāju pēdu nospiedumu. Pēdu celiņš pie tādiem rikšiem sastāv nevis no četriem pēdu nospiedumiem, bet no diviem.

Vidējie rikši.

Vidējie rikši nav ātrāki par darba rikšiem. Galvenā to atšķirība ir sakopojums ar labu pakaļkāju padošanu zem korpusa un izteiktu lidojuma fāzi ar kājas fiksāciju gaisā. Pareizi vidēji rikši ir pamats turpmākajam rikšu paplašinājumam un sakopojumam.

Plašie rikši.

Atšķirībā no vidējiem rikšiem maksimāli garāks un ātrāks rikšu solis. No ātriem rikšotāju soliem plašie rikši atšķiras ar soļa amplitūdas paplašināšanu nevis ar tā paātrināšanu. Rikša soļa paātrināšana plašos rikšos tiek uzskatīta par rupju kļūdu, kuras cēlonis ir nepareiza zirga apmācība treniņos, kad jātnieks nepievērš uzmanību pareiza kustības ritma iestrādei zirgam. Bez pareiza kustības ritma iestrādes plašie rikši nav iespējami.

Sakopotie rikši.

Rikšu gaita, kur zirga solis ir īsāks par vidējiem rikšiem, bet ar nemainīgu kustības ritmu. Pakaļkājas kustībā nesasniedz priekškāju pēdu nospiedumus. Sakopotie rikši var būt gan kā atsevišķs elements, tā arī kā sagatavošanas moments pārejai uz sarežģītākiem elementiem – piafē, pasāža.

 

Rikšu stils.

 Pēc rikšu stila visus zirgus var iedalīt 2 grupās:

 * ar zemu rikšu stilu

 * ar augstu rikšu stilu.

Zems rikšu stils ir raksturīgs lielākai daļai zirgu šķirņu, pie tās pieder  jājamzirgi,  vieglie braucamie, vezumnieki, aborigēnu šķirņu zirgi. Zemam rikšu stilam raksturīga priekškājas pacelšana iztaisnotā veidā, tās taisnas iznešana uz priekšu ar fiksēšanu gaisā. Pie stila īpatnībām var pieminēt naga izmešanu uz augšu, kā kājas iztaisnošanas procesa „daļu”. Bieži var redzēt iejādes zirgus, kuri treniņu procesā ir iemācījušies pacelt iztaisnoto priekškāju. Pakaļkājas pie tāda stila strādā kā grūdiens korpusam uz priekšu. Zems rikšu stils tiek uzskatīts par visproduktīvāko pēc amplitūdas un ātruma. Šāds rikšu stils ir ātrākām rikšotāju šķirnēm un klasiskās iejādes zirgiem.

Augsts rikšu stils raksturīgs nelielai zirgu šķirņu grupai – baroka (andalūzijas, frīzu), Orlova rikšotājiem, angļu vezumniekiem (šairas), Eiropas sporta zirgiem. Šis stils raksturojas ar to, ka iznestā priekškāja ir saliekta un nofiksēta, pēdvidus veido ar zemi leņķi 90* un tikai gaisā kāja tiek iztaisnota. Tādi rikši ir vizuāli pievilcīgi, efekti, bet ar mazu plašuma amplitūdu.

Rikšu kustības mehānika.

Ekstremitāšu kustības mehānika ir atkarīga no rikšu stila. Tai ir gan kopējās likumsakarības , gan individuālās īpatnības, kuras ir atkarīgas no zirga eksterjera un šķirnes piederības.

Neliela atkāpe. Izņemot klasiskos jāšanas sporta veidus (iejāde, konkūrs, trīscīņa)  cilvēce ir izdomājusi un attīstījusi lielu skaitu dažādu šovu , kuru vajadzībām ir izveidotas īpašas zirgu šķirnes. Kā zināms, gaitu kvalitāte lielā mērā ir atkarīga no ģenētiskās iedzimtības, un dažādām zirgu šķirnēm ir izteiktas rikšu īpatnības, pie kurām pieder ne tikai gaitas ātrums, bet arī kustību mehānika.

Rikšošanas sportā ar specifiskām zirgu šķirnēm selekcijas galvenais un vienīgais kritērijs ir zirga ātrums. Šajā sportā par pasaules līderiem tiek uzskatītas franču un amerikas rikšotāji. Citi selekcijas virzieni ir tendēti uz tā saucamo „ karietes” gaitu. Kā spilgtus piemērus var minēt amerikas jājamzirgus, haknē un tenesijas zirgu šķirnes. Šīs zirgu šķirnes ir domātas tikai šova programmām, kas ir vesela industrija – specifisks inventārs un nagu kalšana, īpašas trenēšanas metodes un utt.

Pieredzējis eksperts vērtējot zirga eksterjeru var prognozēt tā fiziskās iespējas un gaitu potenciālu. Zirgiem ar zemu kakla piestiprinājumu un īsu, stāvu pleca joslu ir ierobežota pleca locītavas kustības amplitūda un līdz ar to arī gaitas plašums. Zirgiem ar augstu kakla piestiprinājumu un garu, slīpu pleca joslu , pateicoties garām svirām un muskulatūras stāvoklim , kustības ir brīvākas un plašākas. Īsa mugura un josta traucē muguras elastību un gaita ir saspringta. Gari krusti dod spēcīgāku pakaļkāju grūdienu, nekā īsi. Taisni krusti piespiež pakaļkājas kustībā stipri atvēzēt atpakaļ, slīpi – pakaļkājas pavirza dziļi zem korpusa. Eksterjera kļūdas un trūkumi (pirksti uz iekšu vai āru, āža kāja, špats, taisnas lecamās locītavas, zobenveida lecamās locītavas un citi) noved pie kustības mehānikas traucējumiem.

Kāju kustības mehāniku ietekmē arī muskulatūras elastīgums, saišu un locītavu darbība. Plastiskums un lokanība ir zirga īpašības, ar kurām tas piedzimst. Šīs īpašības ar speciālu treniņu metodiku var pilnveidot un attīstīt, bet tikai katra zirga fizioloģisko iespēju robežās. Forsēti treniņi var samazināt zirga elastību un gaitas kļūst stīvākas un saspringtākas. Šo kļūdu ir ļoti grūti izlabot. Zirga elastīgums samazinās arī vecuma ietekmē un iestājas „ vecuma” stīvums.

Rikšu kvalitātes novērtējums.

Jaunzirgiem rikšus novērtē brīvos, maksimāli plašos rikšos. Pirmo vērtējumu kumeļš saņem vēl esot pie mātes. Līdz 2-2,5 mēnešu vecumam, dažreiz arī vecākiem, kumeļiem novēro specifisku augstu , nedaudz tipinošu „ kumeļu” gaitu, kura kumeļam augot „ atveras ” un „izplešas”. Dažreiz šie „kumeļa ” rikši kļūdaini tiek uzskatīti par augstiem, efektīviem rikšiem.

Rikšu kvalitātes prasības ir šādas: ritmiski, plaši rikši, ar plašu kustības amplitūdu un aktīvu pakaļkāju darbību.

Ir vēlams: lai pakaļkājas pēc iespējas tālāk pārkāptu priekškāju pēdu nospiedumus; būtu izteikta divtaktu kustība ar labu kadenci, elastību, lidojuma fāzi un līdzsvaru; aktīva pakaļkāju saliekšana ar pietiekamu to pavirzīšanu zem korpusa; elastīga muguras darbība  nodrošinot kustības amortizāciju un dabīgo līdzsvaru; priekškāju aktīva iznešana ar brīvu, elastīgu lāpstiņas darbību; stingri paralēlas vienai pret otru kāju kustības.

Prasības rikšu kvalitātei sporta zirgiem visā pasaulē ir vienādas, atšķiras tikai lietojamās novērtēšanas metodikas. Krievijā zirga gaitas novērtē zem jātnieka, Eiropā – rokās vai brīvajā kustībā.

Rikšu mehānikas īpatnības.

Mūsdienu iejādei vajadzīgi zirgi ar plašām, efektīvām gaitām un tāpēc īpaša uzmanība tiek pievērsta tieši rikšiem, kaut gan šis viedoklis ir diskutējams. Sakarā ar to, ka kustību mehānika un kvalitāte lielā mērā ģenētiski pārmantojama, tieši tas ietekmē un virza sporta zirgu selekciju. Eiropā selekcija vairāk nekā 50 gadus tiek virzīta tieši uz ērzeļu izmantošanu vaislā, kuri ir uzrādījuši augstas kvalitātes darbaspējas un te ir sastopami zirgi ar izcilām gaitām.

Kadence un impulss.

Kadence ir plastiska, harmoniska rikšu kustība , ar izteiktu priekškājas fiksāciju gaisā, labu locītavu saliekšanu, ar elastīgu muskuļu caurlaidību sākot no pakaļkāju atspēriena momenta caur elastīgu mugurkaulu līdz pat trenzes riņķim. Kā labas kadences rādītājs kalpo ritmiski, reti rikšu soļi. Vāja kadence – kustības biežas, sasteigtas, ar nepietiekamu locītavu saliekšanu, saspringta un nepietiekama priekškājas iznešana, saspringta mugura.

Ar impulsu saprot zirga vēlēšanos kustēties uz priekšu.  Impulss ir pakaļkāju elastīgs atspēriens, pacelšana un nolaišana. Lai  veiktu šādu kustību, zirgam pastiprināti jāiztaisno un pēc tam jāsaliec gūžas un ceļa locītavas. Īpaši talantīgiem zirgiem impulss ir dabas dota spēja un jātniekam tā tikai  jāpilnveido. Citiem zirgiem pietiekamu impulsu iestrādā treniņos, kuru rezultātā krusti un pakaļkājas iegūst pietiekamu lokanību un spēku. Jo vairāk zirgam ir izteikts impulss, jo vairāk pakaļkājas uzņem ķermeņa svaru , jo labāk un vieglāk veidojas kontakts ar zirga muti. Zirgs neuztver pavadu kā pieturas punktu līdzsvara saglabāšanai un kustībā brīvi „nes pat sevi”. Elastīgas, plašas, augsti celtas pakaļkājas ļauj jātniekam brīvi un dziļi sēdēt sedlos.

Līdzsvars.

Līdzsvars ir ļoti svarīgs moments rikšu vērtēšanā un zirgu izvēlē iejādei. Tam ir jāpievērš īpaša uzmanība. Neskatoties uz to,ka rikši ir divtaktu gaita, diagonālās kājas nekad vienlaicīgi neskar zemi. Visus zirgus, neatkarīgi no šķirnes, var iedalīt 2 grupās:

* tie, kuriem zemi pirmā skar priekškāja,

* tie, kuriem zemi pirmā skar pakaļkāja.

Šī ir iedzimta īpašība, kuru nevar ne izlabot, ne pārveidot. Zirgi, kuriem zemi pirmā skar priekškāja, ķermeņa smaguma centrs ir novirzīts uz priekšu un tos līdzsvarot sakopojumā ir diezgan grūti, jo tie „skrien rokās”. Iejādei svarīgi lai zemi pirmā skartu pakaļkāja. Tādiem zirgiem ķermeņa smaguma centrs ir tuvāk pakaļkājām, kustības tiem ir vieglas un brīvas, sakopojumā gaitas ir plastiskas un efektas. Izvēloties zirgus iejādei, ieteicams tos nofilmēt video, kur palēninājumā ļoti labi var redzēt, kura kāja pirmā skar zemi.

Rikšu trūkumi.

Rikšu kvalitāte. Šinī jomā ir svarīgi divi aspekti: nepietiekams rikšu soļa garums  un nekvalitatīvs stils.

Vērtējot rikša soļa garumu, bieži redz fizisku soļa ierobežojumu – saspringti, saīsināti solīši. Soļa garums ir tieši saistīts ar rikšu stilu. Tāpēc izmērot rikša soļa garumu, var objektīvi novērtēt kustības kvalitāti. Vaislas dzīvniekam šis vērtējums nevar būt zemāks par 8 ballēm, tas nozīmē, ka 25m posmu zirgam jāveic maksimums ar 16 rikšu soļiem (garums būs 156 cm). Izcilākie zirgi šo posmu  veic ar 12-13 un pat ar 11 soļiem (rekords – 227cm). Būtu pilnīgi neloģiski iedomāties, ka šiem zirgiem ir nepietiekami plaši un plastiski rikši. Toties stila novērtējums ir gaumes lieta un katram ekspertam tas var atšķirties, atkarībā no viņa priekšrocībām, zirga kopējā iespaida un individuāla redzesloka. Tāpēc soļu garuma novērtēšana pēc baļļu skalas nogludina stila subjektīvo vērtējumu.

Nepietiekama pleca joslas darbība– bieži novērojams rikšu trūkums, pie kura kāja tiek iznesta no elkoņa, bet plecs paliek nekustīgs. Visbiežāk pie vainas ir stāva lāpstiņa, kurai ir neliela kustību amplitūda.

Elastības trūkums var būt gan pašai gaitai, gan visa ķermeņa elastības nepietiekamība. Elastība ir muskuļu, saišu un stiegru īpašība, ar kuru zirgs piedzimst. Elastības pilnveidošana ar treniņiem ir individuāla katram zirgam un to var  izmainīt tikai konkrēta zirga fizioloģisko iespēju robežās. Dabīgo zirga elastību var viegli sabojāt ar nepareizu un forsētu treniņu. Pie elastības trūkuma cieš rikšu soļa garums. Vizuāli zirga gaita izskatās stīva, saspringta, ar vāju muguras, plecu un gūžu  darbību, neaktīvām locītavām, sliktu kadenci.

Rikši ar stipru pakaļkāju atvēzēšanu atpakaļ raksturīgi zirgiem ar taisniem krustiem un pakaļkāju atvirzītu nostādni. Tāda ķermeņa uzbūve neļauj zirgam pavirzīt pakaļkājas zem korpusa un paplašinot gaitu tie ir spiesti stipri atvēzēt atpakaļ pakaļkājas. Šādi zirgi neder nopietnai iejādei. Zirgu nav iespējam pareizi sakopot, jo pakaļkājas nevar pavirzīt zem korpusa nepareiza locītavu savienojuma dēļ (starp locītavām veidojās taisns leņķis).

Ritma zudums. Rikšiem ir jābūt izteikti divtaktu kustībai un kājām jākustas precīzi paralēli vienai pret otru. Jebkura novirze no paralēlās kustības noved pie divtaktu un ritma zuduma. Gadās, ka strauji augošiem jaunzirgiem 1,5-2,5 gadu vecumā, krusti ir augstāki par skaustu (pārbūvēti). Tādiem jaunzirgiem neizbēgami pazūd ritms, bet tā ir īslaicīga parādība. Attīstoties tālāk, ķermeņa proporcijas izlīdzinās un ritms atjaunojas. Forsēti treniņi, kas nav vērsti uz ritma saglabāšanu un gaitas paplašināšanu, kā arī prasība paplašināt gaitu, ja zirgs fiziski tam nav gatavs, neizbēgami noved pie ritma traucējumiem. Tā ir rupja kļūda, kas var sabojāt visu turpmāko darbu ar zirgu.

Sasteigti rikši var būt gan iedzimti, gan sekas forsētai, nepareizai trenēšanai, pie kuras rikšu paātrinājums tiek panākts nevis paplašinot soli, bet to sasteidzot. Sasteigtus rikšus raksturo nepietiekama kadence, saspringtība, ātri un īsi rikšu soļi.

Lidojuma fāzes iztrūkums ir sekas nepietiekamai kadencei, saspringtībai un sliktai locītavu saliekšanai, kā arī sasteigtībai un ritma zudumam. Lidojuma fāzes iztrūkumu (ekstremitātes fiksēšanu gaisā iztaisnošanas momentā) daudzi zirgi pārmanto no vecākiem. Tādi vienkārši rikši raksturīgi vietējām un braucamām zirgu šķirnēm. Sporta zirgam tādi rikši uzskatāmi par trūkumu. Bet šī ir praktiski vienīgā rikšu gaitas īpašība, ko var zirgam iemācīt, tā sakot „ielikt zirgu tempā”.

Impulsa trūkums raksturīgs liela formāta zirgiem, slinkiem, ar vāju temperamentu, fiziski nenobriedušiem konkrētām prasībām, kā arī nogurušiem zirgiem. Impulsa samazināšanu var ietekmēt laika apstākļi – karstumā vai stiprā lietū ne visi zirgi vēlas kustēties uz priekšu. Maz impulsīvus zirgus jātnieks „nes uz sevis”, patērējot daudz enerģijas zirga izsūtīšanai. Iejādē impulsu novērtē ar atsevišķu atzīmi, jo tas ir svarīgs moments zirga kvalitatīvai kustībai. Zirgi ar mazu impulsu reti kad darbā parāda savu potenciālu, bez tam tos arī grūti strādāt.

„Karietes ” gaita – specifiska zirgu gaita, pie kuras zirgs veic neproduktīvus, īsus rikša soļus, augsti ceļot priekškājas. Šīs gaitas trūkums ir tieši mazproduktīvs, īss solis – nav virzības uz priekšu. „Karietes” rikši prasa no zirga lielu enerģijas patēriņu. Pašreiz iejādē nāk modē augstas gaitas, bet vajag atšķirt plašas, augstas, efektīgas gaitas no „karietes”gaitas.

Nepareizas kāju stāvotnes. Skatoties uz zirgu no priekšas, kājām jākustas paralēli vienai pret otru. Tā kustas zirgi ar pareizām kāju nostādnēm. Nepareizas kāju nostādnes stipri ietekmē rikšu kvalitāti. Biežāk kļūdas vērojamas pakaļkājām ( X-veida stāvotne). Priekškājām pirksti uz āru biežāk vērsti no vēzīša locītavas, bet ir gadījumi, kad kājas deformācija sākas no karpālās locītavas un pat augstāk. Ar x-veida stāvotni un pirkstiem uz āru kustībā zirgs kāju iznes puslokā uz iekšu un tiek papildus noslogotas stiegras un locītavas. Bieži kustībā viena kāja skar otru, kas nover pie traumām. Kājai nolaižoties, zemi sākumā skar naga iekšējā mala, un tā ātrāk nodilst , līdz ar to vēl vairāk palielina pirksta izvērsumu uz āru.

Pie O-veida pakaļkāju stāvotnes un priekškāju pirkstu pavērsienu uz iekšu, kustībā kāja veido pusloku uz āru un vairāk dilst naga ārēja mala un pirksti vēl vairāk pagriežas uz iekšu. Šos kāju defektus ļoti labi var konstatēt pēc pakavu dažādu malu nodilšanas pakāpes.

Informatīvais avots:  žurnāls„ Rus Trakehner” No2 (2009.gads)

Autors : Margarita Lobova

Tulkoja: Irīna Dietlava.

{jcomments on}

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290