Ieskats Dālemas zirgaudzētavā
Zviedru siltasiņu šķirnes zirgu audzētājs Hans-Ingve Goransons dalās savā panākumu formulā.
Zviedru olimpiskais iejādes jātnieks Jans Brinks kopā ar zviedru siltasiņu šķirnes ērzeli Briar piedzīvoja ilgu un stabilu, panākumiem bagātu kopdarbu starptautiskajās Lielās Balvas sacensību arēnās.
Šis pāris piedalījās kopumā trīs Olimpiskajās spēlēs un astoņās Pasaules kausa finālsacensībās, ieguva četras medaļas Eiropas Čempionātos un septiņas reizes tika kronēti par Zviedrijas nacionālajiem čempioniem.
Būdams šī pasaules slavenā ērzeļa audzētājs Hans-Ingve Goransons ir saņēmis daļu uzmanības. Savā Dālemas audzētavā netālu no Trelleborgas – Zviedrijas vistālākās dienvidu pilsētas – viņa zirgaudzēšanas programma turpinās pēc tām pašām metodēm, kas pierādījušas savu vērtību gadu desmitiem ilgi.
Goransona filozofija ir – ļaut zirgiem būt zirgiem. Viņš pilnībā ir pārliecināts, ka izolācija boksos un stallī ir kaitīga augoša zirga mentalitātei un spēkam. „Jaunzirgi, kuri tiek izolēti un aprūpēti tik uzmanīgi, lai tikai tie nesavainotos, tiek nogalināti ar mīlestību, tiem neļauj būt zirgiem. Tos vienmēr strādā uz perfektiem, līdzeniem pamatiem. Visam ir jābūt nevainojamam. Tie ir kā siltumnīcas augi. Izvediet tos reālajā pasaulē, un tie novītīs”.
Dālemā visi zirgi dzīvo ārā ganībās 24 stundas dienā, līdz iestājas pārāk nelabvēlīgi ziemas apstākļi. Audzētavā gadā piedzimst ap 10 kumeļiem. Pēc atšķiršanas tos sadala grupās pēc vecuma un dzimuma. Ziemas laikā katra grupa dzīvo lielā, kopējā stallī, kāds ir tipisks daudzām Eiropas lielajām zirgaudzētavām. Dzīvojot iekšā, tie tiek apmācīti pamata iemaņām, atšķirti no grupas un vecākie vairākas reizes mēnesī tiek laisti brīvajos lēcienos. „Tas ļauj mums novērtēt viņus ne tikai fiziski, bet arī to temperamentu un apķērību”. Grupas tiek izlaistas ganībās un aplokos, atverot noteikto vārtu kombināciju. „Tas krietni ietaupa laiku, pretstatā katra jaunzirga individuālai vešanai ārā”.
Jaunie ērzeļi dzīvo kopā līdz 3-4 gadu vecumam. „Dabiski, ērzeļi spēlējas un noskrāpē no sakož viens otru, un dažiem cilvēkiem tas nepatīk. Bet viņi toties iemācās izmantot savu ķermeni un kārtīgi apmuskuļojas, attīstot arī stiegras un locītavas. Turklāt tā ir laba socializācijas skola. Nelīdzenais pamats attīsta līdzsvaru un spēku. Protams, ja notiek kādas nopietnas cīņas, tad tos izšķir”.
Jaunzirgi tiek ievesti staļļos un atšķirti no grupas, kad tos sāk apjāt. Turklāt neviens nesteidzas tos ātrāk vest uz sacensībām. „Kad Briārs bija jauns, mēs gadā aizbraucām ar viņu tikai uz kādām 3 sacensībām. Manuprāt, mūsdienās jaunzirgu sacensības ir labi organizētas, bet ir jāņem vērā katrs atsevišķais zirgs un viņa augšanas temps, lai pateiktu, vai zirgam to vajag. Ir pārāk viegli aizrauties un sākt braukāt no vienām sacensībām uz otrām, it īpaši, ja zirgs ir ļoti talantīgs un viņam viss viegli padodas. Bet ir jāievēro mērenība, lai zirgu „nesadedzinātu”. Par daudz un par ātru tikai nokauj zirga garu”.
Goransons uzskata, ka darbā ar zirgiem ir jānodrošina dažādība, un pat iejādes zirgu apmācībā iekļauj lēkšošanu uz skrejceļa un lekšanu. Tas ir īpaši svarīgi arī augstākā līmeņa zirgiem, kuri jau ir gana profesionāli. „Drīzāk doma ir saglabāt tos labā fiziskā kondīcijā, bet vienlaikus neļaut tiem garlaikoties”. Brinks regulāri strādāja ar Briāru ārpus laukuma: vienā dienā viņš mēdza iesildīties laukumā tikai 10 minūtes, citās dienās veltīja vairāk laika intensīvam darbam, vēl citās dienās viņš devās izjādēs apvidū. „Tādējādi zirgs nekad nezina, ko darīs laukumā –vai tas būs viegls iesildes riksītis vien vai arī nopietns darbs, un viņš nesāk asociēt laukumu ar nepārtraukti smagu darbu”.
Kā izaudzēt čempionus?
Goransons ir izaudzis zirgaudzētavā un visu mūžu ir ar to nodarbojies. Briārs bija viņa mūža kulminācija, ko nodrošināja rūpīga ciltslīniju atlase, balstoties uz sportiskajiem rezultātiem. Līnija, no kuras cēlies Briārs, aizsākās 1926. gadā, ievedot mātes līnijas ciltskodolu no Austrumprūsijas, no kuras radās ķēve Diana. Šī ķēves līnija tika sakrustota ar tādiem zviedru šķirnes „spīdekļiem” kā Drabant un Gaspari, iegūstot ķēvi Medea, kuru Goransona tēvs iegādājās no Zviedrijas Valsts zirgaudzētavas Flyinge 1971. gadā.
Vēlēdamies piešķirt ķēvei vairāk elegances, Goransoni izvēlējās ievesto ērzeli Illum no Hanoveras ciltstēva – tīrasiņa Der Lowe xx. „Tolaik zirgaudzēšanā valdīja izteikti nacionālistiska tendence, un mēs piedzīvojām asu kritiku par to, ka izmantojām ārzemju ērzeli, turklāt vēl pusasini”. Rezultātā tika iegūta ķēve Mickaela, kura kļuva par Dālemas zirgaudzētavas vadošo ciltsmāti.
Meklējot piemērotu ērzeli šai ķēvei, Goransoni apsvēra zviedru šķirnes Krocket. „Tas bija vēl 80’to gadu sākumā, kad sākās mode izmantot ārzemju ērzeļus. Šoreiz mūs kritizēja par to, ka izmantojam vietēju ērzeli. Krocket bija fantastisks, tiešām labs ērzelis”.
Krocket bija importētā Hanoveras ērzeļa Utrillo mazdēls, kuram mātes pusē arī bija tīrasiņu asinis. Diemžēl citi audzētāji Krocket praktiski neizmantoja. Goransons domā, ka to noteica divi faktori: „Tas bija lūzuma punkts, kad standartā sāka izmantot saldēto sēklu, un Krocket īpašnieki piedāvāja viņu tikai lecināšanai „dzīvajā”. Tāpat arī Krocket tika izmantots praktiski tikai vaislas darbā, nevis sportā, līdz ar to daudzi ķēvju īpašnieki viņu nemaz nebija redzējuši. Abi šie faktori lika viņam zaudēt daudzas ķēves, un kopumā Krocket nav atstājis ievērojamu mantojumu zviedru zirgaudzēšanā. Taču Dālemai par laimi, šis ērzelis deva divas ķēves, kuras Goransons paturēja savai programmai. Viena no tām bija Charis – Briāra māte. Viņai Goransons izvēlējās ērzeli Magini – Utrillo mazdēlu, kuram bija labas gaitas un labs lēciens un to viņš nodeva saviem bērniem. Briārs bija pārdomātas zirgaudzēšanas rezultāts.
„Bieži vien Briāru kritizē, jo viņš ir zviedru ērzelis. Bet, ja palūkojas uz viņa ciltsrakstiem, redzams, ka viņš ir starptautisks sajaukums no zviedru, Hanoveras, Traķēnes un tīrasiņu asinīm”. Briārs ir apstiprināts izmantošanai Hanoveras, Oldenburgas un KWPN ciltsgrāmatās, turklāt ārzemēs viņam ir krietni vairāk ķēvju nekā Zviedrijā. 2011. gadā viņš dzīvojās Holandē, tādēļ bija pieejamāks Eiropas zirgaudzētājiem. Briārs ir viens no ērzeļiem, kura saldēto sēklu var eksportēt arī uz ASV.
Sekot modes tendencēm vai nē?
Būdams pieredzējis zirgaudzētājs, Goransons saka, ka viņu apbēdina tā saucamās modes tendences zirgaudzēšanā. „Zirgaudzētāji grib jaunos ērzeļus no skatēm, un viņi lecina ķēves ar pāris skates uzvarētājiem, lai gan tie sportā sevi nemaz nav vēl parādījuši. Ir skumji, ka labākie sporta ērzeļi nesaņem tādu piekrišanu kā jaunie, modernie ērzeļi. Bieži vien jaunie ērzeļi, kas uzvar skatēs, ar fantastiskiem plašajiem rikšiem, vēlāk sportā nav manāmi, vismaz augstākajos līmeņos. Ērzeļi, kas nesaņem tik augstus novērtējumus, bieži vien ir tie, kas sportā gūst labākus panākumus”.
Vēl viena tendence, ko viņš ievērojis ir audzēt melnas krāsas zirgus. Varbūt tas ir moderni, bet Goransons šaubās, cik nozīmīgi tas ir sacensību arēnā. Viņš pielīdzina zirgaudzēšanas modi ar sievietēm, kas nēsā īsus svārkus: „Varbūt tas izskatās eleganti un pievilcīgi, bet tas nav praktisks apģērba gabals, ko valkāt, strādājot sniegā. Dālemā mūsu modes tendence ir panākt maksimālo sportisko rezultātu”.
Cita tendence mūsdienu zirgaudzēšanā, kuru Goransons neatbalsta, ir specializācija vai nu iejādes vai konkūra zirgos, izslēdzot vienu vai otru. „Tas izklausās labi, bet praksē tas nedarbojas. Zirgiem, kas tiek izvēlēti iejādei, parasti ir lielas, izteiksmīgas gaitas, bet tie nav pielāgojami. Šie zirgi labi sevi parāda 5 un 6 gadus veco zirgu čempionātos, bet tos praktiski nemana Lielās Balvas sacensībās. Ja paskatās uz labāko Lielās Balvas zirgu ciltsrakstiem, astoņiem no desmit kaut kur būs manāmas konkūra asinis”.
Kādēļ konkūra asinis ir tik svarīgas iejādes zirgu audzēšanā? „Iejādes zirgiem vairāk par visu ir nepieciešama pielāgojamība, un tieši to spēj labs konkūra zirgs – pielāgoties dažādām situācijām starp šķēršļiem. Protams, ir daudzi zirgi, kuri var labi lekt, bet kuriem ir sliktas gaitas, taču tiešām labam konkūra zirgam arī ir labi lēkši, kurus var variēt. Viņu gaitai piemīt reakcijas kapacitāte, tāpat arī brīvi pleci, kas ļauj tiem pacelt priekškājas. Tieši tie ir nepieciešami iejādes zirgu audzēšanai”.
Goransons uzskata, ka mūsdienu iejādes zirgu audzēšanā nozīmīgas ir arī tīrasiņu asinis. ”Mūsdienās uzskata, ka nedaudz tīrasiņu piešprices ir labi, bet neviens nevēlas būt tas, kuram nāksies to izmantot pirmajā paaudzē. Kā zirgaudzētājs, ja vēlaties riskēt, varbūt tas var būt jūsu trumpis, jo neviens cits to īsti negrib”.
Goransons apgalvo, ka audzētāji ātri vien apjūk ērzeļu izvēlē. Viņa ieteikums izvēles sašaurināšanai: vispirms, izvēlieties ērzeli ar labām gaitām un brīvu kustību no pleca. Tālāk novērtējiet, vai šajās gaitās ir iekļauts arī elastīgi, enerģiski lēkši, tālāk izvēlieties tos, kuriem ir sportā sevi pierādījuši senči. Galu galā izvēlieties to ērzeli, kuram ir augsts jājamības rādītājs.
Goransons arī uzskata, ka selekcijā ir jāizvēlas zirga izturība: „Jūs zinājāt, ka pašlaik Eiropā vidējais sacensību zirga karjeras ilgums ir 6-7 gadi? Pirms pensionēties 18 gadu vecumā, Briārs 10 gadus bija viens no pasaules labākajiem iejādes ērzeļiem pēc FEI reitinga. Kad mēs nolēmām viņu laist atpūtā, pamatojums tam bija – lai viņš „aiziet”, kamēr vēl ir topā, nevis tādēļ, ka veselība vairs nevelk. Viņa priekšteči – Magini, Krocket un Illum – visi bija ilgdzīvotāji. Ir svarīgi izvēlēties ērzeli, kas ir izturīgs un veselīgs”.
Pašlaik Dālemas zirgaudzēšanas programma koncentrējas uz nākamās sporta zirgu paaudzes iegūšanu. Goransons sāka izmantot tik populāru ērzeli kā Flemming – Krack C un Lingh tēvu – pirms vēl tas bija iemantojis savu slavu. No Flemming iegūto ķēvi viņš sakrustoja ar vēl vienu Vācijas uzlecošo zvaigzni – Bellissimo M, kura sportiskie panākumi viņu pārliecināja. Rezultātā pasaulē nāca ērzelis Diomedes, kurš pašlaik uzsāk savas sportiskās gaitas. „Man ir vienalga, no kurienes nāk ērzelis, vai tamlīdzīgas politiskās muļķības. Mani interesē tikai, vai ērzelis var dot to, ko vajag manai ķēvei”.
Avots: Dressage Today.
Tulkojums – Sigita Eitcena.
Sekot Mums
