Laikā, kad Latviju aktīvi apmeklē pircēji no Austrumiem, meklējot kvalitatīvus iejādes zirgus, vēlamies piedāvāt rakstu par iejādes zirgu audzēšanu, kas pie mums ir vājais posms. Pateicamies zirgam.lv un Sigitai Eitcenai par piedāvāto raksta tulkojumu. /LŠZAA/
Kriss Hektors, Horsemagazine.com
Vieta, vieta un vēlreiz vieta….Viena no visinteresantākajām lietām saistībā ar sporta zirgu audzēšanas attīstību ir fakts, ka, par spīti attīstības lokālajam raksturam, šīs sistēmas ir attīstījušās tik ļoti līdzīgas visā Eiropā.Valstī pēc valsts atkārtojas vienas un tās pašas iezīmes. Bieži vien ierosme nāca no valsts, kura meklēja labākus zirgus armijas vajadzībām vai lauksaimniecības darbu uzlabošanai; interesanti ir arī, ka šī attīstība reizēm ir saistīta ar reliģisko ordeņu izvērstajām zirgaudzēšanas darbībām – lai gan, kā vēlāk atklāsies, ja palūkojas uz panākumu rādītājiem augstas klases iejādes zirgu audzēšanā pat pēdējos desmit gados, nav izslēgts, ka dievišķā iejaukšanās ir panākumu atslēga.Vienā Eiropas rajonā pēc otra atkārtojās viena un tā pati sistēma – valsts sponsorēti ērzeļi, kuriem arvien vairāk tika pieprasīts iziet kaut kāda veida darba spēju pārbaudes, tika padarīti pieejami vietējiem zemniekiem, kuriem bija viena vai divas ķēves. Es labi atminos, ka šie noteikumi vēl bija spēkā, kad pirmo reizi pievienojos saviem draugiem Hanoveras Zirgaudzētāju biedrībā, dodoties pētījumu ceļojumos 1989. gadā. Mēs ceļojām pa Lejassaksiju, apmeklējot ķēvju skates, un parasti apmetāmies uz nakti viesnīcās, kuras allaž atradās zirgaudzētavu tuvumā.Zirgaudzētavas bija arī sabiedriskās dzīves kodols, vieta, kur svinēt ballītes un svētkus, kur satikties seniem draugiem pie kāda mēriņa, kamēr ķēves “apkalpoja” kāds no ‘viņu’ ērzeļiem. Pat ja viņi būtu vēlējušies, zemniekiem nebija nekādas lielās izvēles, kā tikai pārot ķēves ar ērzeļiem savās vietējās audzētavās. Saldētā sēkla vēl nebija ieviesta, un zirgu transportēšanas metodes bija gana primitīvas – ķēves bieži vien ieradās uz skatēm krātiņos, kurus vilka traktori, un šoferis pie stūres bija kā no lauka nokāpis. Tādā veidā šie rajoni pārvērtās par unikālām laboratorijām ērzeļu vērtēšanai. Paaudzi pēc paaudzes ķēves tika pārotas ar tiem pašiem ērzeļiem, lai gadījumā, ja ērzelis dotu labu krustojumu ar vienu no ķēvēm, visticamāk tādus pašus rezultātus varētu gaidīt arī ar vairākumu citu ķēvju. “dzīvā” lecināšana nozīmēja, ka visi ērzeļi, kuri atradās zirgaudzētavā, saņēma savu daļu no ķēvju kopskaita, tādējādi pat šķietami mazāk pievilcīgajiem ērzeļiem bija iespēja sevi pierādīt – iespēja atklāt maģiskos krustojumus, jaunu asiņu pielējumu.Šī sistēma atkārtojās ar nelielām niansēm visā Eiropā, un zirgaudzēšanas mērķis bija visai līdzīgs: iegūt labu, universālu zirgu, kurš varētu vilkt arklu vai izvizināt ģimeni ratos, un būtu arī patīkami jājams. Svārsts griezās no vienas puses uz otru, no vieglāka tipa zirgiem militārām vajadzībām pie smagākiem dzīvniekiem, kuri labāk noderēja lauksaimniecība. Patiesībā doma par specializētu iejādes zirgu audzēšanu ir nesena tendence, un dažviet, piemēram, Francijā, zirgaudzētāji vēl joprojām mēģina pierast pie šīs domas.
Iejādes ērzeļu rašanās Kādu brīdi likās, ka zviedri būs vadošajās pozīcijās, kas attiecās uz iejādes zirgu audzēšanu. Gaspari, dzimis 1949. gadā, bija pirmais ērzeļa piemērs, kurš apvienoja sacensību un vaislas karjeru. Viņš piedalījās divās Olimpiskajās spēlēs Zviedrijas komandas sastāvā – 1960. un 1964. gadā, un 1972. gadā pasaulē nāca viņa dēls, vēlākais zelta medaļu ieguvējs Piaffe, kurš gan nebija viņa vienīgais panākumiem bagātais pēcnācējs. Lai gan Gaspari ir tēvs 1988. gada Pasaules Kausa čempionam Gauguin de Lully un parādās arī nesen pensionētā slavenā ērzeļa Briar ciltsrakstos, mūsdienu iejādes zirgu audzēšanā ir teju neiespējami noteikt viņa ietekmi, un izskatās, ka zviedri ir zaudējuši vadošās pozīcijas šajā jomā. Iespējams, pastāv pamatotas aizdomas, ka Zviedrijas valsts zirgaudzētava, būdama dominējošā daudzus gadus apstākļos, kuros nebija privāto ērzeļu staciju, radīja zirgus, kurus būtu varējusi „izstrādāt” valsts ierēdņu komiteja – tie bija jauki, bet nez īpaša talanta augstas klases sportiskajam sniegumam, un vairākums zirgaudzētāju joprojām vairāk ir ieinteresēti konkūra zirgu audzēšanā. Diemžēl, pašlaik Flyinge, liekas, ir kļuvusi par Paula Šokemoles impērijas filiāli…Hanoverā daudzi uzskata, ka Woermann ir viens no pirmajiem mūsdienu iejādes zirgu ciltstēviem, taču viņš ir nācis pasaulē tikai 1971. gadā, bet viņa ietekmīgie dēli Wenzel un World Cup piedzima 1976. un 1977. gadā attiecīgi. 80’to gadu sākumā sāka uzplaukt mūsdienu iejādes ērzeļi: World Cup dēls Warkant – dzimis 1983. gadā un Weltmeyer – 1984.Kaimiņos esošajā Oldenburgā 1981. gadā pasaulē nāca slavenais Donnerhall, kurš kļuva par vienu no stūrakmeņiem iejādes pasaules trīsvienībā WDR– Weltmeyer / Donnerhall / Rubinstein. Daudzējādā ziņā Donnerhall bija patiesi moderno tendenču aizsācējs. Pirmkārt, viņš piedalījās sacensībās un guva Pasaules čempiona titulu, kā arī bija galvenā zvaigzne vienā no pirmajām ekskluzīvajām zirgaudzētavām – „Grönwoldhof”. Vienā no pirmajiem kumeļu gadiem viņš jau radīja zvaigzni – Don Primero, kurš vairākus gadus atradās Vācijas Jāšanas sporta federācijas ciltsvērtības reitingu augšgalā. Don Primero arī aizsāka trīs mūsdienīgas tendencēm: jaunzirgu sacensību nozīmīgumu – viņš uzvarēja Bundesčempionātā; Skandināvijas kā iejādes zirgu audzēšanas lielvaras atdzimšanu, tā kā tika eksportēts uz Zviedriju, lai gan šajā ziņā viņš nebija tik ietekmīgs kā uz Dāniju eksportētais brālis Don Schufro. Viņu arī kādu laiku izmantoja Pauls Šokemole, kurš, veicis revolūciju konkūra zirgu audzēšanā un tirgošanā, kļūst arvien ietekmīgāks arī iejādes zirgu audzēšanas nozarē.Oldenburgieši allaž māk izmantot iespējas, un, kad Vestfāles biedrība atteicās sertificēt Rubinstein (dzimis 1986. gadā), tie atvērtām rokām uzņēma un piešķīra šim ērzelim sertifikātu. Atkal jāatzīst, ka Rubinstein bija ērzelis, kurš sekoja mūsdienu tendencei – izmantot sacensību panākumus, lai veicinātu savu vaislas karjeru. Viņš uzvarēja vairākās Lielās Balvas sacensībās un vienā brīdī bija arī ļoti nopietns kandidāts iekļaušanai Vācijas olimpiskajā komandā.Florestan arī nāca pasaulē vienā gadā ar Rubinstein, un viņa panākumi Vestfālē ļāva Furioso asinīm atgriezties iejādes zirgu audzēšanas jomā Vācijā.
Traķēņu ietekme – pastāvīgi draudi Šajā brīdī ir jāpiezīmē, cik nozīmīga ir bijusi viena zirgu šķirne, kura nekad negāja pa lauksaimniecības ceļu – Traķēnes zirgi. Ja palūkojamies atpakaļ uz Vācijas zelta medaļnieku komandu 1936. gadā, traķēnis Kronos nemaz nav tik nelīdzīgs mūsdienu superzvaigznei Totilas, varbūt nedaudz smalkāks un modernāks tips vien.Traķēni turpināja spēlēt nozīmīgu lomu iejādes zirgu audzēšanā, bet, iespējams tāpēc, ka 50’tajos un 60’tajos gados traķēņu audzētāji pārlieku koncentrējās uz to, lai padarītu šo šķirni par skaistāko no skaistākajām, traķēņu asinis savu vērtību pierādījušas tikai krustojumos, kuros tiem piešķirts izteiktāks atlētisms.Weltmeyer ir cēlies no ķēves, kuras tēvs ir Absatz, Abglanz dēls; Abglanz bija viens no traķēņu „bēgļiem” no Eiropas austrumiem, kurš nospēlēja tik ievērojamu lomu, pavēršot Hanoveras zirgus prom no lauksaimniecības saknēm un pievēršot tos vairāk modernā jājamzirga tipam. Patiešām Dr. Bāde, kurš bija Celles zirgaudzētavas direktors no 1979. gada līdz 2000. gadam, pastāstīja, ka viņaprāt traķēņu parādīšanās bijusi viņa laika svarīgākā ietekme, līdz ar ievērojamu zirgu skaita samazināšanos, izzūdot lauksaimniecības tirgum, kad ķēvju sastāvs saruka no 30,000 1948. gadā līdz 6,500 zirgiem 1963. gadā, pēc tam turpinot stabili pieaugt, kad Hanoveras zirgi nostiprināja savas pozīcijas kā mūsdienīgi iejādes zirgi.KWPN šķirne ieņēma vadošās pozīcijas 2010. gada iejādes reitingos, un trīs no to pieciem pārstāvjiem, bija ar traķēņu asinīm: Totilas un Painted Black, abi cēlušies no traķēņa Gribaldi, un ķēve Nadine no Partout, turklāt, ievērojot modernās tradīcijas, gan Gribaldi, gan Partout abi bija Lielās Balvas līmeņa iejādes zirgi.Tīrasiņu loma Hanoveras iejādes zirgu uzplaukumam lielā mērā palīdzēja Hanss Joahims Kolers (1917. – 1997.), kura rīkotās izsoles lielā mērā izmainīja mūsdienu Hanoveras zirgu tipu. Kolers sarīkoja pirmo Verdenas izsoli 1949. gadā, bet, kad devās pensijā 1984. gadā, bija aizvadījis 70 elites klases izsoles.Paralēli traķēņiem arī tīrasiņi ir bijuši ļoti nozīmīgi mūsdienu iejādes zirgu veidošanā: faktiski tāpat, kā tie ietekmēja mūsdienu konkūra zirgus, nemaz nerunājot par mūsdienu trīscīņas zirgiem. Koleram patika karstasinīgi zirgi, un, lai viņš izvēlētos zirgu savai izsolei, priekšroku deva zirgiem ar lielāku tīrasiņu piejaukumu. Līdz 1950. gadam tīrasiņu īpatsvars Hanoveras šķirnē bija nokrities līdz 1,8%, bet 1965. gadā 6,9% no 160 Celles zirgaudzētavas ērzeļiem bija tīrasiņi, savukārt 1975. gadā šis skaitlis bija pieaudzis jau līdz 11%.Šī tendence tikai pastiprinājās, kad Hanoveras šķirne arvien vairāk pievērsās iejādes zirgu audzēšanai un veidošanai. Florians Zicenštoks no Getingenas universitātes izpētīja tīrasiņu ietekmi Hanoveras ciltsgrāmatā, sākot no 1985. gada, un nonāca pie paradoksālā secinājuma, ka, lai arī to zirgu procentuālais īpatsvars, kuru tēvi bija tīrasiņi vai pusasiņi, samazinājās, tīrasiņu īpatsvars Hanoveras zirgu šķirnē bija palielinājies.Pētījumā tika iekļauti kopumā 217 475 Hanoveras šķirnes kumeļu, kuri bija nākuši pasaulē no 1980.-2006. gadam, ciltsraksti, un tika noskaidrots, ka vidējais tīrasiņu īpatsvars kumeļu asinībā sastādīja 23%, pieaugot no 20% 1980. gadā līdz 25% 2006. gadā.
Šajā laikā zirgu skaits, kuriem nebija tīrasiņu satura asinībā, samazinājās no 40 līdz 4%.Vācijas Jāšanas sporta federācijas ciltsvērtību rādītāji liecināja, ka tīrasiņu īpatsvars ir cieši saistīts ar darbaspējām gan iejādē, gan konkūrā, lai gan konkūra zirgiem tīrasiņu piejaukumam jābūt tālākās paaudzēs. Pastiprināts tīrasiņu īpatsvars asinībā pozitīvi ietekmē iejādes cilstvērtību, lai gan tajā pat laikā negatīvi ietekmē konkūra indeksu.Horsemagazine.com materiālu sagatavoja Sigita Eitcena
