Sporta zirgu īpašnieki reti kad parādās publiski, lielākoties paliekot sportistu slavas ēnā. Tomēr viņu entuziasms un lojalitāte jāšanas sportam ir ievērības vērti. 2011. gada oktobrī Emmija de Žē (Emmy de Jeu), vairāku sporta zirgu, ar kuriem jāj Edvards Gals, īpašniece, apmeklēja Krieviju un laipni piekrita atbildēt uz pāris žurnālistu jautājumiem par viņas zirgaudzētavu, sporta problemātiku un dzīves filozofiju.

Šis stāsts aizsākās pirms daudziem gadiem Holandes pilsētā Amsterdamā. Tur mita pavisam parasta holandiešu ģimene, kura nodarbojās ar pavisam tipisku holandiešu biznesu – puķu tirgošanu. 1983. gadā Emmijai un Tonam de Žē piedzima meitiņa Flēra. Meitenīte auga, un ļoti drīz izrādījās, ka puķes viņu it nemaz neinteresē. Jau kopš dzimšanas Flēra tā “saslima” ar zirgiem, ka drīz vien meitas aizraušanās izplatījās arī uz pārējiem de Žē ģimenes pārstāvjiem. Arvien vairāk laika viņi sāka pavadīt poniju klubu sacensībās, braucienos pa staļļiem un zirgu izstādēs. Galu galā Emmijas un Tona interešu lokā nonāca zirgaudzēšana. 

1996. gadā de Žē ģimene iegādājās jaunu ķēvīti pie audzētājiem, kuri izaudzējuši arī slavenos KWPN šķirnes ērzeļus Jazz un Tango. Pirmajam zirgam sekoja vēl vairāki citi, un ģimene pieņēma lēmumu pārcelties no pilsētas uz dzīvi laukos. 1999. gadā Tons un Emmija nolūkoja nelielu lauku saimniecību Holandes ziemeļos Osterstrīkā, kurp arī pārcēlās ar visiem saviem zirgiem. Tomēr abu laimīgā dzīve neturpinājās ilgi, diemžēl 2001. gadā Tons priekšlaicīgi aizgāja aizsaulē. 

Pēc neilgām pārdomām Emmija nolēma palikt laukos un līdz galam realizēt kopējo lietu, kuru iesāka ar vīru – zirgaudzētavas izveidi, kurā audzētu augstas klases iejādes zirgus. Vēl divus gadus Emmija centās dalīt savu laiku starp puķēm un zirgiem, taču galu galā zirgi uzvarēja. 2003. gadā viņa pārdeva puķu biznesu savam brālim.

Tolaik jau bija izaugusi pirmā iegādātā ķēvīte O.Esther, kura jau bija izskolota un saņēmusi titulu “Elite”. 2000. gadā viņai piedzima pirmais kumeliņš saimniecībā – Twan de Jeu, kurš ļoti labi sevi nodemonstrēja nacionālajās sacensībās Z2 līmenī. Teju katru gadu  O.Esther laida pasaulē augstvērtīgus kumeļus, kuru skaitā bija arī  Moorlands Asther de Jeu, kura saņēma trīs augstākās godalgas ķēvju skatē 2009. gadā un pašlaik tiek trenēta pie Edvarda Gala.

Pēc Tona nāves 2001. gadā pēdējiem diviem viņa pirkumiem – ērzelītim un ķēvītei – palika 2 gadi. Emmija nolēma tos nodemonstrēt vērtēšanas komisijas priekšā, pie vārda pievienojot kombināciju “de Žē”  (de Jeu), tādējādi godinot savu mirušo vīru. Ērzelēns Sjeng de Jeu 2002. gada februārī piedalījās ērzeļu skatē Hartagenbošā, taču netika finālā. Tas gan netraucēja viņa sportiskajai karjerai – tūlīt pēc skates viņš tika pārdots uz ASV, kur startē sacensībās kopā ar kādu jaunu jātnieci Floridā.

Otrā kumeliņa, kuru nosauca par Sisther de Jeu, dzīves stāsts ir pelnījis sīkāku aprakstu. Atbilstoši jaunzirgu audzēšanas tehnoloģijai, pirmajā dzīves gadā kumeļus novembrī pārved no aplokiem uz stalli, kur tie visi uzturas kopā lielās, brīva tipa telpās, kuras nav sadalītas boksos. Parasti šāda pārvietošana neizraisa nekādas problēmas, taču Sisther de Jeu domāja savādāk. Viņa atteicās pārvākties uz stalli un pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem fermerim nācās saukt palīgā vetārstu. Tikai trankvilizatoru iedarbībā ķēvīti varēja aizvest prom no aploka. 

Trīs gadu vecumā, kad vajadzēja ķēvi iejāt, staļļa menedžeris, kurā Sisther tika turēta, ieteica Emijai zirgu atdot desās. Būdama 26 zirgu bara vadone, Sisther metās virsū ikvienam, kurš mēģināja tai uzlikt apaušus. Emmija nolēma tik ātri nepadoties. Netīšām viņa satika cilvēku, kurš nodarbojās ar problemātisku zirgu iejāšanu un kuram bija teju vai burvja slava šajā jomā. Palūkojies uz ķēvi, viņš teica, ka apņemsies ar to strādāt, taču paprasīja par darbu 2000 guldeņus, kas tolaik nebija maza summa. Emmija piekrita, uzstādot nosacījumu, ka ja viņam neizdosies ķēvi apmācīt mēneša laikā, naudu viņa nemaksās. Norunātajā dienā Klauss ieradās stallī, kurā atradās Sisther, un veltīja veselu dienu tam, lai noķertu ķēvi un iekrautu viņu transportējamā mašīnā. Pēc trīs nedēļām jauneklis uzaicināja Emmiju aplūkot darba rezultātus. Pārmaiņas bija neticamas: Sisther ļāva mierīgi uzlikt sev apaušus, apskatīt kājas un apseglot. Tomēr Klauss palūdza dot viņam vēl divas nedēļas, lai nostiprinātu iemācīto, un pēc tam Sisther tika pārvesta uz Emmijas stalli, pilnībā sagatavota ķēvju skatei un tālākajai sportiskajai karjerai. Lai gan ķēves raksturs bija mainījies, viņas gribasspēks palika nemainīgs, un to nācās ņemt vērā sportistiem, kas gribēja ar viņu startēt.

2003. gadā viņa kļuva par Holandes čempioni “elites”  klases ķēvju vidū, 2006. gadā – par labāko ķēvi jaunzirgu čempionāta “Pavo Cup”  finālā, ieņemot sesto vietu. 2005. gada sākumā Edvards Gals sāka viņu gatavot pasaules jaunzirgu čempionātam Verdenā, kur pāris ieņēma septīto vietu. 2008. gadā Edvards un Sisther kļuva par Holandes čempioniem Mazajā aplī, bet 2008. gadā debitēja Lielajā balvā. Sisther de Jeu stāsts lieliski demonstrē vienu no Emmijas galvenajiem dzīves principiem: “Nekad nepadodieties pārāk ātri!” 

Sākot nodarboties ar zirgu audzēšanu, kādēļ Jūs izvēlējāties iejādi, nevis konkūru?

Man šķiet, ka konkūrs ir tiešāks un vairāk uz rezultātu orientēts. Ja konkūristiem kaut kas neizdodas ar vienu zirgu, viņi ņem nākamo un iet uz priekšu. Iejādē ir nedaudz cits stāsts, šajā sporta veidā nepieciešama elastīgāka pieeja zirgu sagatavošanai. Iejādē sportistam nākas daudz  vairāk domāt un analizēt pašam savu darbu ar zirgu, un, manuprāt, rezultāti ir daudz iespaidīgāki.

Kas ir svarīgāks zirgaudzētājam – ķēves vai ērzeļi?

Esmu pārliecināta, ka kvalitatīvs ķēvju sastāvs ir panākumu atslēga. Savā praksē esmu redzējusi piemērus, kad cilvēki cenšas izmantot ļoti labus ērzeļus uz vidējas kvalitātes ķēvēm. Šādu eksperimentu rezultāti nepārliecina.

Izvēloties ķēvi, kam jūs pirmkārt pievēršat uzmanību – izcelsmei vai eksterjeram un gaitām?  

Es labprātāk izvēlos ķēves ar labu izcelsmi. Manā praksē bija gadījums, kad es iegādājos ķēvi ar ļoti labu izcelsmi, taču ar diezgan viduvējām gaitām, nelielu un necilu eksterjeru. Izrādījās, ka viņai ir lieliski kumeļi, kuru vērtība pilnībā kompensēja man visus ar ķēves iegādi saistītos izdevumus.

Holandē ir ieviesta ķēvju un ērzeļu atlases un prēmēšanas sistēma. Vai ir iespējams atrast labu ķēvi, kura nebūtu guvusi panākumus šādos pasākumos? 

Holandē šī sistēma ir ļoti labi attīstīta un sastāv no vairākām pakāpēm. Sākumā pārbaudes notiek reģionālā līmenī, to uzvarētāji tiek nosūtīti uz starpreģionu pārbaudēm, pēc kurām seko pārbaudes valsts līmenī. Kā jau iepriekš minēju, zirgi ir dzīvi organismi, un ne visi spēj sevi maksimāli labi nodemonstrēt sacensību dienā. Tāpēc, ja cilvēks zina, ko vēlas iegādāties, spēj atpazīt labu zirgu un viņam ir plašs paziņu loks, viņam ir iespējas atrast ļoti labu ķēvi, kura nav guvusi panākumus ķēvju skatē gluži vienkārša iemesla dēļ – jo tā nebija viņas īstā diena. Jebkurā gadījumā, ja pērkat ķēvi, kura ir prēmēta bonitēšanas rezultātā, tad varat būt pārliecināts par tās kvalitāti.

Ko var ieteikt tiem audzētājiem, kuri vēlas izveidot kvalitatīvu ķēvju sastāvu, taču pietrūkst atbilstošu līdzekļu šim nolūkam?

Viens variants ir iegādāties ķēves uzreiz pēc atšķiršanas no mātes. Izcelsme var daudz ko izteikt par zirgu, un nav jākautrējas lūgt padomu. Jaunzirgi nemaksā pārāk dārgi, un vairums staļļu, kuros tiek turētas ķēves, piedāvā pakalpojumu audzināt kumeļus līdz 2.5 gadu vecumam. Holandē kumeļa uzturēšana gadā izmaksā vidēji 1500 eiro, un, pat ja pie šīs summas pieskaita apdrošināšanu, ķēves cena rezultātā būs visnotaļ pievilcīga. Protams, īpašniekam ir zināmi riski, taču zirgaudzēšanā bez tiem nevar iztikt, un, ja ir apdrošināšana, kuru iesaku noformēt, tad šāda zirga iegādes shēma izskatās gana prātīga.

Kā sportisti atrod “savus”  zirgus? Audzētāji piedāvā zirgus sportistiem vai sportisti paši vēršas pie audzētājiem?

Šis process notiek ļoti individuāli. Kad jaunzirgi sāk piedalīties sacensībās, jau var daudz ko pateikt – kādam vajag vairāk laika, lai iemācītos un gūtu pieredzi, cits turpretī visu apgūst zibenīgi. Sportistiem parasti ir ļoti plašs paziņu loks zirgaudzētāju vidū, un, ja parādās kāds labs zirgs, tam ir visas iespējas nonākt īstajās rokās.

Kāda ir jūsu attieksme pret zirgu klonēšanu?

Noraidoša. Sporta zirgu audzēšanas mērķis ir iegūt sporta zirgu, kurš varētu gūt augstus panākumus sacensībās. Šim nolūkam nepietiek uzražot kvalitatīvu kumeļu. Tam ir jāsaņem kvalitatīva apmācība, jānonāk pie sportista, kas spēs maksimāli attīstīt tā potenciālu. Iegūstot klonētu kumeļu, vai iespējams klonēt arī visus tos apstākļus, kuri noveda viņa slaveno priekšteci pie tik labiem panākumiem sportā? Diezin vai! Turklāt zirgaudzēšanas burvība slēpjas panākumu gaidīšanā un to neparedzamībā. Iespējams, klonēšanai ir sava jēga produktīvo dzīvnieku audzēšanā, kuras mērķis ir iegūt govi, kura dotu tik pat daudz piena kā tās māte-rekordiste.

Ko jūs novēlētu tiem, kuri tikai prāto, vai sākt nodarboties ar zirgaudzēšanu?

Es gribētu teikt, ka zirgaudzēšana ir ļoti aizraujoša nodarbe un nemaz ne tik sarežģīta, kā var likties no malas. Protams, tā nav domāta pilsētniekiem. Taču, ja jums ir zeme laukos, kādēļ gan ne? Es vēlējos pastāstīt par savu pieredzi un savu kolēģu pieredzi – tie arī ir mazi zirgaudzētāji, kuriem ir pāris desmit ķēvju. Pat bez īpaši liela ķēvju sastāva ir iespējams iegūt kvalitatīvus zirgus, ja uzstādīt sev to par mērķi un neielaisties kompromisos. Es ceru, ka mana pieredze varētu būt noderīga, un es allaž esmu gatava palīdzēt tiem, kuriem rodas kādi jautājumi. 

Jūs ne tikai nodarbojaties ar zirgaudzēšanu, bet esat arī veiksmīgu sporta zirgu īpašniece. Kas jūs aizrauj vairāk – sports vai zirgaudzēšana?

Es nevaru izcelt kaut ko vienu, jo tie abi ir cieši saistīti savā starpā. Es gūstu ļoti daudz pozitīvu emociju no manu zirgu panākumiem, man patīk ceļot, kopā ar tiem doties uz sacensībām. Bet arī zirgaudzēšana ir ļoti aizraujoša nodarbe. Katru gadu manā saimniecībā pasaulē nāk ap desmit kumeļu. Ne visiem ir lemts kļūt par zvaigznēm, taču, ja izdodas iegūt tiešām kvalitatīvu zirgu, tad tā ir vēl lielāka laime, kuras dēļ cilvēki arī nodarbojas ar zirgaudzēšanu. Tā ir daļa no manas dzīves, kurā mēdz būt vilšanās un zaudējumi. Tam ir jābūt gatavam un jāiegulda mīlestība un pozitīva attieksme savā sirdslietā. Tikai šādā gadījumā ir gaidāmi panākumi un gandarījums no darba. 

Eiropas Iejādes Čempionātā Roterdamā Sisther de Jeu nodemonstrēja ne tik labu rezultātu, kā varēja gaidīt no viņas. Vai bijāt vīlusies?

Nekādā gadījumā. Viņas tēvs ir traķēnis Gribaldi, un traķēņi ir slaveni ar to, ka, iemācoties kaut ko vienreiz, tas paliek pie viņiem uz visu mūžu. No otras puses, tie ļoti asi izjūt draudus un diskomfortu, tiem ir ļoti izteikts pašsaglabāšanās instinkts. Sisther nemīl skaļas skaņas, un Roterdamā kaut kas izsita viņu no sliedēm. Viņa nestrādāja ar pilnu atdevi ne tāpēc, ka nezinātu vai nemācētu kaut ko, bet tāpēc, ka bija nobijusies un nespēja koncentrēties uz savu sniegumu. Edvards Gals ir lielisks sportists, un viņš ļoti labi spēj saprast zirga noskaņojumu. Viņš atceras visus sīkumus no sava snieguma un savu reakciju uz zirga uzvedību. Roterdamā viņš teica, ka izlēma nepasliktināt situāciju vēl vairāk, paaugstinot prasības, bet gan censties atgriezt ķēvei ticību saviem spēkiem un dot tai laiku nomierināties. Edvards Gals un Sisther de Jeu ir lielisks pāris, kurš man dāvājis daudz brīnišķīgu brīžu un skaistas uzvaras, tādēļ, ņemot vērā to visu, es nebiju vīlusies viņu uzstāšanās dēļ Roterdamā. Zirgi ir dzīvas radības, un to jāatceras visiem, kas ar tiem strādā.

Sportistu vidū ir daudzi, kuri neizvēlas strādāt ar ķēvēm, atsaucoties uz to nestabilitāti. Jūsu ķēvei Sisther de Jeu nav viegls raksturs, kā Edvardam Galam izdodas atrast ar viņu kopīgu valodu?

Strādāt ar ērzeļiem ir ne mazāk grūti kā ar ķēvēm. Ja viņu redzes lokā nonāk ķēve transportēšanas vai starta laikā, viņi arī mēdz uzvesties neprognozējami. Man šķiet, ka viss atkarīgs no sportista pieredzes un viņa prasmes “sarunāt” ar zirgu. Sporta zirgam ir jābūt noskaņotam uz sadarbību ar savu jātnieku, neatkarīgi no tā, vai runājam par ķēvēm vai ērzeļiem. Ja darbs ar zirgu pārvēršas par nebeidzamu cīņu, augstus rezultātus sasniegt nav iespējams.

Autors: E. Štatnova. www.equestrian.ru

Tulkoja: Sigita Eitcena

 

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290