Ja caur Allažmuižu esat braukuši pa skaisto ceļu pāri Cēsu kalnam, jūsu uzmanību noteikti piesaistījuši zirgi, kuri abpus ceļam te ganās gandrīz augu gadu. Tie pieder IVETAS JANELSIŅAS ģimenei, kura te izveidojusi savu saimniecību. Tā šobrīd ir ceturtā lielākā zirgaudzētava Latvijā, kas darbojas bez skaļas reklāmas, rezultātus apliecinot ar kvalitāti.

Ivetas Janelsiņas zirgaudzētava – vizītkarte

Atrodas: Siguldas novada Allažu pagasta “Druvās”;

Dibināta: 1992. gadā, privatizējot kolhoza govju kompleksu un seno vācu barona stalli, kas saglabājies joprojām;

Apsaimnieko: 107 ha zemes, no tiem pašu īpašumā – 29,2 ha, pārējie – nomāti;

Zirgi: kopā 64, tajā skaitā 22 sertificētas Latvijas šķirnes ķēves, 2 sertificēti vaislas ērzeļi;

Manēža: pielāgota treniņiem ar māla un smilts segumu;

Staļļi: vienā no tiem 35 boksi, otrā – 27, pārējie zirgi atrodas barā lielākā novietnē.

“Laikam zirgi un jāšanas sports man ir asinīs,” saka Iveta un smej. “Cik sevi atceros, tad esmu jājusi – pat ar aitu un govi. Tepat kolhoza laikos, šajā pašā, manā tagad vecajā stallī, sāku pa īstam nodarboties ar jāšanas sportu. Sākumā biju kučieris visiem pārējiem apkārtnes bērniem, bet kad 1973. gadā uz Allažiem no Jaunpils atnāca strādāt Austra Melbārde, sākās nopietns treniņu darbs. Kā izdzirdēju par to, biju uzreiz klāt, un nu jau 45 gadi kopā tā brīža apritējuši…”

Mazā meitene ar lielu dūšu

Kādreizējā jātniece atceras, ka “pirmajā” stallī kopā ar treneri Melbārdi no Jaunpils atceļojuši deviņi zirgi, un kā šodien atceras viņu vārdus – Balzams, Baskets, Poētika, Balets…

Atmiņā palicis arī vietējais Allažu zirgs Gatis, ar kuru veikti noderīgi voltizēšanas treniņi, un Gaisma, kas lieliski piedalījusies dažādos pasākumos, braucot pajūgā. “Basketu neviens cits nevarēja normāli pajāt, bet man izdevās. Viens no izcilākajiem, mans pirmais sacensību zirgs bija ķēve Poētika – angļu tīrasinis. Un tad parādījās “anglo-budjonovietis” Čau Beiby. Basketu bija nolemts vest uz izsoli Maskavā, bet Austra rīkoja sacensības savā dzimtajā novadā Alūksnē, un bija jāstartē. Basketu aizveda trešdien, bet sestdien jau sacensības. Man patīk dulli zirgi, ceturtdien kāpu tam mugurā, viņš ”vazāja” mani pa laukumu, pati vakarā raudāju, bet aizbraucu uz sacīkstēm un visus sev iespējamos maršrutus vinnēju!”

Taču uz “otro” stalli nācies jau pārcelties drīz pēc tam, jo 1976. gadā vecākajai ēkai iebrukuši griesti, un tad govju kūts pielāgota zirgiem, un tā arī ieguvusi mājvārdu “Staļļi”.

Līdz 1984. gadam Iveta Janelsiņa ļoti mērķtiecīgi nodarbojusies ar jāšanas sportu šķēršļu pārvarēšanā, startējot maršrutos ar līdz 150 cm augstiem šķēršļiem, kas šobrīd pakļaujas tikai dažiem sportiskajiem duetiem Latvijā. Toreiz tā bija norma, ja vēlies sevi saukt par īstu sportistu (PSRS čempionātos bija jāveic maršruti ar 160 cm augstiem šķēršļiem, tagad Latvijā – tikai Pasaules kausa Rīgas posma Grand Prix maršrutā). Lielākie panākumi bijuši ar zirgu Valsis, ērzeļa Potenciāla mazdēlu no Burtniekiem, kura māte bija Volga. Taču pēc diviem gadiem Ivetai drīz viens aiz otra piedzimuši abi bērni, un, mazliet patrenējoties un startējot, pēdējās sacīkstes tika aizvadītas 1988. gadā. Gaidot abus bērnus, līdz piektajam, sestajam mēnesim viņa turpinājusi jāt, bet tad padomājusi – ja nu kritiens. Taču patiesībā Iveta atzīst, ka kritusi ļoti, ļoti reti. Jau aptuveni divas nedēļas pēc dzemdībām atkal sākusi jāt, mācot jaunākus zirgus, līdz divus no staļļa paņēmusi pie sevis uz mājām, kur patstāvīgi un individuāli trenējās. ”Sporta gaitas vēlējos atsākt ar zirgu Rondo, bet tas neizdevās viņa veselības problēmu dēļ.”

Sadarbībā ar zirgiem bijis kas neizskaidrojami īpašs, pat visnegantākajiem stallī Iveta varējusi kāpt mugurā un tos savaldīt: “Kas tad no manis toreiz bija – 154 cm augumā un nedaudz virs 40 kilogramiem svarā. Ar spēku to nevarēju paveikt. Bet, jau mācoties 7. klasē, izpildīju I sporta klases normatīvu. Nākas salīdzināt to darbu ar šodienu, un diemžēl redzu, ka tā skola, sagatavotības pakāpenība un kritēriji, vairs nav tādi, kā bija toreiz. Un arī rezultāti ir citi, un zirgi ātrāk “izdeg”, jātniekiem cenšoties sasniegt vairāk, bet neiedziļinoties treniņu būtībā kopā ar zirgu.”

Pirmā, kura vēlējās privatizēt

Atceroties saimniecības privatizācijas laikus, Iveta ar smaidu min, ka tuvākajā apkārtnē bijusi pirmā, kura iedrošinājusies uzrakstīt iesniegumu par šo procesu. To darīja vēlāk arī citi, un “Allažu” kolhoza 70 zirgi nonāca pie jaunajiem īpašniekiem, tiem velkot lozes. Visi tika sadalīti “pa frakcijām” – vaislas ķēves, trīsgadnieki, divgadnieki…, un tad katram noteikts ložu skaits no katras sadaļas. “Tas notika 1992. gada augustā, un mums katram no privatizētājiem tika pa 15 zirgiem, bet gada laikā ķēvēm piedzima kumeļi. Visi ziemā mitinājās kolhoza stallī, bet, līdzko zirgus varēja laist ganībās, tie pārcēlās arī uz  jauniegūto fermu, kura ziemas laikā tika pielāgota zirgu vajadzībām. Vēl nopirku četrus zirgus Mālpilī, kur arī likvidējās sovhozs. Tā sākās mana nopietnā nodarbošanās ar zirgaudzēšanu, kur kopš tām dienām pašai jāprot viss – arī zootehniķa darbs, agronomija, grāmatvedības kārtošana.”

Vai to izdevies apgūt kādā mācību iestādē? “Nē, jo tādu Latvijā nav, kur var apgūt visu par zirgiem kopumā,” teic Iveta. “Pabeidzu vidusskolu, un pēc tam sekoja “dzīves skola”. Taču, ja līdzās ir bijis tāds cilvēks kā Austra Melbārde, tu vari uzzināt visu, kā trenēties un veikt visus citus darbus ar zirgiem.”

Iveta atceras: “Kad sāku trenēties, patiesību sakot, biju priviliģēta sava mazā auguma dēļ, ko toreiz nenovērtēju. Man trenere lika ļoti daudz nodarboties ar voltizēšanu, kas ļoti attīsta līdzsvaru, prasmes sadarbībā ar zirgu. Sākumā man neļāva lēkt pāri šķēršļiem, bet, kad tiku pie tā, iepriekš apgūtais ļoti daudz palīdzēja.

Apgūts viss, kas turpmāk nepieciešams

“Kad bijām sīki,” turpina zirgaudzētāja, “gājām uz stalli un  pavadījām tur visas pēcpusdienas vai vasaras brīvlaikā – no rīta līdz vakaram. Gumijas zābakus laikam novilkām tikai gulētejot… Bija, ko darīt, stallī 80 zirgi. Pie visa bijām klāt, sākot no lecināšanas līdz kumeļu pieņemšanai. Arī tad, ja kāds zirgs nomira, kopā ar veterinārārstu piedalījos sekcijā, jo vēlējos saprast, kāpēc tas ir noticis. Tāpēc tagad, ja notiek kāds negadījums, patiesībā visu varu izdarīt pati – izvēlēties preparātus, injicēt. Pati jūtu arī to, kad nekas vairs nav glābjams…”

Pirmajos savos zirgaudzētājas darbības gados Iveta cieši sadarbojusies ar veterinārārstu Juri Tolpežņikovu, no kura daudz mācījusies, tāpēc daudzas lietas spēj izdarīt pati, bet reizēs, kad tas nepieciešams, izsauc veterinārārstu. Iveta priecājas, ka zirgiem allažiņ bijusi laba veselība, un priekšnosacījums tam ir turēšanas apstākļi, uzturēšanās svaigā gaisā un, protams, kvalitatīva un dabīga barība. Šogad, kad daudziem citiem zemniekiem siena ir maz un tā cena stāvus kāpj, saimnieki ir pateicīgi dabai, ka var pļaut zāli nelielās upes gultnē, kur mitruma arī šogad pieticis, un no 1,5 hektāra platības iegūts tik daudz siena kā citās saimniecībās no daudzkārt lielāka hektāru skaita. Zirgu barošanā formula ir vienkārša: zirgam nepārtraukti jābūt pieejamam sienam un ūdenim, jo viņa nodarbe dienas gaitā ir atrasties svaigā gaisā un kustēties. No rīta saimniecībā zirgus pabaro ar sienu un auzām, tad laiž ārā, arī ziemā, kur pieejams gan siens, gan ūdens, gan skābsiens. Patīkami, ka šajos staļļos ir pietiekami lieli boksi, kā arī pieejamas pilnvērtīgas kustības ārā.

Iveta saka: “Zirgus baroju pati, jo nevaru atrast cilvēku, kuram pilnībā varētu šo darbu uzticēt.”

Bērni – Edgars un Inga – arī iemācījušies jāt un apieties ar zirgiem, bet vecāki viņus mērķtiecīgi atturējuši no nodarbes zirgaudzēšanā, kas no cilvēka prasa tajā iekļauties bez atlikuma kaut kam citam. Bez ģimenes, galvenokārt vīra Ulda, šī darbošanās nebūtu iespējama. Viņš gan sagatavo visu lopbarību, gan iemācījies apkopt zirgiem nagus, gan atbalsta visu saimniekošanu kopumā.

Izcili ērzeļi, bet audzēšana – pēc mātes līnijām

Saimniecības sertificētie vaislas ērzeļi ir Alibi (LS, dzimis 2007. g. Latvijā; tēvs – Aromāts, HL, dz. 1999. g. Vācijā; mātes tēvs – Lobby B, HL, dz. 1987. g. Vācijā) un Rainy Day Blues (OL, dzimis 2008. g.; tēvs – Rosario, OLD, dz. 1999. g. Vācijā; mātes tēvs – Dunhill H, WE, dz. 1990. g. Vācijā). Šogad viņiem “Latvijas vaislas ērzeļu kataloga” sarakstā pievienosies vēl trešais. Tie ir Vācijā pazīstamu šķirnes ērzeļu pēcnācēji, taču visi to kumeļi pārstāv Latvijas šķirni, jo citādi būtu jāstājas kādā no Vācijas zirgaudzētāju biedrībām.

Rainy Day Blues

Taču Iveta zirgaudzēšanu veic pēc ķēvju ģimeņu līnijām. No sertificētajām ķēvēm viņas staļļos visatzītākās ir Lorinda (Lear meita, māte no Guido) un Zambezi (no Zeva). Iveta saka: “Daudzi aplecina jebkuru ķēvi trīs gadu vecumā, bet es tā nedaru. Man svarīga ir izjūta, kad to darīt, un varbūt vispār nedarīt, nododot ķēvi sportam.”

Iveta stāsta, ka vairāki cilvēki viņai vaicā, kāpēc ar saviem zirgiem nepiedalās sacensībās: “Katram zirgam ir sava sūtība, ja ķēvei jāaudzē kumeļi, tas ir svarīgākais, un to nevar apvienot ar sportu. Mums svarīgākā ir zirgaudzēšana, ja kādreiz startējām sacīkstēs, tad tagad uzmanību veltām tai. Ir gan viena meitene, kura nāk uz stalli, bet tikai sākusi trenēties, un tas nav lielais sports.”

Katru gadu dzimst ap desmit kumeļu

Vaicāta par iztikšanu, Iveta saka, ka tas ir grūti. Vidējā jaunzirga cena ir ap 5000 eiro, kas par četrgadnieku ir maz. Katru gadu dzimst ap desmit kumeļu. Labi, ka izveidojusies sadarbība ar zirgaudzētavu Sanktpēterburgā, kas nopērk nesagatavotus jaunzirgus, pēc tam tos iejāj un pārdod tālāk. Problēma ir arī tā, ka Latvijā nav cilvēku – kvalificētu jaunzirgu treneru, kuri varētu zirgus iejāt un sagatavot pārdošanai. Tam vajadzīga milzu pieredze, ne tikai sadarbība ar kādu vienu zirgu, kā arī saudzīga un ieinteresēta attieksme pret dzīvnieku. Tomēr Iveta necenšas zirgus pārdot uzreiz: “Man gribas to mazo kumeliņu ilgāk paturēt mājās, lai redzu pati, kas no tā izaugs. Protams, mans mērķis ir izaudzēt labu zirgu, taču tas ir ļoti sarežģīts process, jo bieži daudz ko nosaka tas, kā nākamais īpašnieks šo zirgu uztur. Tikai kopīgi var veidoties labs rezultāts.”

Zirgi cilvēkus piesaista, un tā bijusi vēlme, izmantojot ES projektu, te izveidot mācību telpu krīzes centra jauniešiem, kuri jau tāpat nāk uz stalli, bet lai viņi iemācītos kaut ko vairāk un varbūt nākotnē iegūtu kādu profesiju saistībā ar zirgiem. Taču projekts diemžēl noraidīts.

Ivetas audzētie zirgi gan dodas citur, gan paliek Latvijā – viens no tiem ir Alter Ego, ar kuru veiksmīgi šķēršļu pārvarēšanas sacensībās startē Aleksandrs Šakurovs. Grūti atrast kādu valsti Eiropā, uz kuru šīs zirgaudzētavas audzēkņi nav aizceļojuši. Tikko no Zviedrijas atsūtīta pateicība par kādu jau 2012. gadā pārdotu zirgu. Taču izsekot pašas izaudzēto zirgu turpmākajām gaitām ir visai grūti, – tiek mainīti zirgu vārdi, ne visi startē lielajās sacīkstēs, kuru rezultāti tiek ievietoti internetā. Tomēr visas atsauksmes, kas līdz Ivetai nonāk, ir pozitīvas. Tāpēc darbs tiek mērķtiecīgi turpināts, un ir jaunas ieceres gan saistībā ar zirgiem, gan saimniecības pilnveidošanu.

Alter Ego

DACE MILLERE, Māra Millera foto

Raksts no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” novembra numura. Žurnālu iespējams abonēt VAS “Latvijas Pasts” pasta nodaļās visā Latvijā, abonēšanas indekss – 2044, pasūtīšanu iespējams veikt arī elektroniski “Latvijas Pasts” mājaslapas elektroniskās abonēšanas sadaļā: https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2044/2018_gads/

Žurnālu var iegādāties arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā Ozolniekos.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums