Pirmā reģionālā sanāksme Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgu audzētājiem notika 14. martā Zemgalē, Mežotnes pilī ar Latvijas – Lietuvas pārrobežu sadarbības programmas atbalstu. Uz pasākumu ieradās teju trīsdesmit dalībnieki, viņu vidū arī pieredzējuši šīs jomas pārstāvji. Speciālistu prezentācijām sekoja iepazīšanās ar klātesošajiem zirgaudzētājiem un jautājumi, tostarp – kā izaudzēt konkurētspējīgu Latvijas šķirnes zirgu.

G. Rozītis – Ciltsdarbā nedrīkst izmantot nesertificētus ērzeļus

Zemgale vēsturiski bijusi ardeņu audzēšanas arēna, savā ievadrunā atgādināja Guntis Rozītis, Latvijas Lauksaimniecības universitātes asociētais profesors un Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācijas (LŠZAA) valdes priekšsēdētājs. Padomju okupācijas laikā, īpaši sešdesmitajos gados, kad pēc PSRS CK ģenerālsekretāra Ņikita Hruščova pavēles notika masveida zirgu izkaušana, cieta arī zemgaliešu ardeņu ganāmpulks. Kolhozs „Tērvete“ uzņēmīgā priekšsēdētāja Viestura Gredzena vadībā sešdesmito gadu sākumā likvidēto ardeņu vietā Vidzemē iepirka Latvijas siltasiņus – padomju laikā tos sāka saukt par Latvijas šķirnes (LS) braucamo tipu –, nodibināja zirgaudzētavu, kas nepilnos desmit gados izvirzījās par vadošo republikā.

Šodien par Zemgales zirgaudzētāju lielāko novadu ar 490 zirgiem izvirzījusies Jelgava, seko Ozolnieki – 487, Vecumnieki – 464, Tērvete – 223, Dobele – 189, Iecava – 145. Kopumā reģionā uzskaitīti 1064 zirgi. „Tas ir potenciālais materiāls, ar ko mums jāstrādā. Taču zirgkopība tagad ir sadalīta pa mazām saimniecībām,“ norādīja G. Rozītis. Viņš īpaši uzsvēra, ka ciltsdarbā nedrīkst izmantot nesertificētus ērzeļus, kā arī ierosināja atgriezties pie senākā nosaukuma – Latvijas siltasinis ar diviem tipiem – braucamo un sporta. „Vajadzētu sākt diskusiju, cik lielu sajaukumu pieļaujam sporta tipam. Ja zirgā ir pat astoņas šķirnes, ko vairs var prognozēt, kā turpmāk sakombinēsies gēni?“ uzrunas noslēgumā teica LŠZAA valdes priekšsēdētājs G. Rozītis, ierosinot ievest kārtību LS sporta tipa ciltsdarbā, sākot ar Valsts ciltsgrāmatas 31. vai 32.sējumu.

Asociācijas izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica izvērtēja zirgkopības nozari kopumā, norādot, ka Latvijas zirgaudzētājiem joprojām pietrūkst kopīgas stratēģijas. Kā jaunums audzētājiem ir DNS testi, kas jau veikti gandrīz visiem vaislas ērzeļiem, bet šogad tos paredzēts noteikt arī vaislas ķēvēm. Iegūtie rezultāti palīdzēs novērtēt LS ciltskodola kvalitāti, norādīja A. Luse – Budrēvica.

Ciltsdarba speciāliste Dzintra Puriņa izvērtēja Zemgales pusē audzēto šķirnes ērzeļu potenciālu, kā arī izteica cerību, ka šogad izdosies apskatīt katru ģenētisko resursu programmas zirgu, kas veidotu vērtīgu informācijas bāzi turpmākam darbam. Iespējamos zirgaudzētājus viņa iedrošināja nebaidīties un izmantot ģenētisko resursu programmas sniegtās iespējas.

Kur iegādāties labu vaislas ķēvi un ko darīt ar kumeļiem

Zirgaudzētāji stāstīja par savu pieredzi un lielākajām problēmām, ar kādām jāsaskaras ikdienas darbā.

„Mūžu dzīvo, mūžu mācies!“ nācies atzīt Dzintrai Neilandei, kas savu ķēvi aplecinājusi ar ērzeli „no kataloga“. Iepriekš nav apskatījusies dzīvnieku gaitā, nolūkojusi tikai stāvam steliņģī un rezultātā – pēcnācējam tās pašas problēmas ar kājām, kas tēvam. Nevar uzticēties tikai kataloga bildēm un aprakstam, dzīvnieks jāredz kustībā – Dzintras padoms kolēģiem. Viņa jau jau desmit gadus nodarbojas ar reiterapiju bērniem.

Daiga Petrova, beidzot sporta gaitas, pievērsusies zirgu audzēšanai – viņas ķēvēm, tostarp arī vienai ģenētiskajai (par „ģenētiskajiem“ zirgaudzētāji sarunvalodā sauc LS braucamā tipa ķēves vai ērzeļus, kas iekļauti Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas programmā, par to saņemot ik gadu 198 eiro, I.P.), sadzimuši kumeliņi, taču stallī visiem nav vietas. „Tā arī ir lielākā problēma, ko darīt ar kumeļiem, kamēr tie vēl nav izauguši?“ jautā Daiga, kura zirgaudzēšanu nosauc par savu hobiju.

Līdzīgi vaicā arī Anita Gabranova – ko darīt ar kumeļiem? Viņas īpašumā viena ģenētiskā“ ķēve, bizness – vizināšana ar pajūgu.

Gunitai Ģērmanei zirgi ir vaļasprieks, naudu pelnot ar gaļas lopu audzēšanu. Īpašumā ģenētiskais ērzelis Delfīns, kuru var izmantot gan lauksaimniecībā, gan bērnu vizināšanai, jo mierīgs pēc dabas. Gunitai rūpes sagādā kumeļu apmācība – nav jau gotiņa, ko var palaist ganībās.

Ar kuplāko LS braucamā tipa zirgu skaitu var lepoties pieredzējušais zirgaudzētājs Eduards Martukāns – viņa stallī aug sešas ģenētiskās ķēves un trīsgadīgs ērzelis. Kā pozitīvu notikumu viņš vērtē LŠZAA rīkoto pagājušā gada zirgu skati, kur vienuviet varējis redzēt deviņus ērzeļus. Jaunzirgu vērtēšanu viņš uzskata par saprātīgu, kad dzīvnieks sasniedzis trīs līdz trīsarpus gadu vecumu. Kā savulaik teicis leģendārais zirgaudzētājs Krišjānis Stenders – pusotra līdz divarpusgadus veci jaunzirgi ir vien tāda jēla gaļa – negatavi objektīvam vērtējumam.

„Savas ķēves ar genofonda ērzeli lecinu reizi piecos gados,“ stāsta 14 zirgu, no kuriem trīs ir ģenētiskās ķēves, īpašnieks, arī pieredzes bagāts zirgaudzētājs, Juris Zalāns. Tāds ir noteikums, ja ķēve iekļauta ģenētisko resursu saglabāšanas programmā – vienu reiz piecos gados no tās jāiegūst LS braucamā tipa kumeliņš. Pārējā laikā to var krustot arī ar sporta tipa ērzeli. J. Zalāns savām ķēvēm pērn un arī uz priekšdienām izvēlējies labi novērtētu ģenētisko resursu ērzeli Simbolu, sauktu arī par Tornado, kuru tikai liktenīgas nejaušības dēļ izdevās izglābt no „pārstrādes desās“. J. Zalāns vaicā, vai asiņu uzlabošanai par valsts naudu iespējams iegādāties kādu jaunu ērzeli. A. Luse – Budrēvica aicina apdomāt spermas bankas un mākslīgās apsēklošanas priekšrocības.

Sanāksme piedalās arī Simbola saimnieks Kārlis Zauers, kurš atzīst, ka no zirgiem viņš neko nesaprot, bet sanāksmē vēlas uzzināt konkurētspējīga zirga pazīmes.

Dace Daņķe un Līga Tīsiņa ir to vidū, kas vēl tikai apdomā LS braucamā tipa zirgu audzēšanu savās saimniecībās. Dacei pieder četri sporta tipa zirgi, bet Līga pirms septiņiem gadiem izveidoja „Dabas zirgu“ biedrību un tagad kopā ar domubiedriem attīsta zirgu audzēšanu tikai āra apstākļos. „Dabas zirgu“ pārstāve atzīst, ka esot nobriedusi izmēģināt LS braucamā tipa zirgu audzēšanu, taču lielas grūtības sagādā labu vaislas ķēvju atrašana. Līga padalās Anglijā gūtajā pieredzē, kā ar precīzi veidotu mārketingu var veiksmīgi pārdot arī ne īpaši izskatīgus zirgus.

„Zirgam.lv“ redaktore Mare Pētersone rosina veidot kopīgu platformu ģenētisko resursu zirgu pārdošanai ar kvalitatīvu reklāmu, uzsverot, ka „SS“ ievietotie sludinājumi bieži vien izskatās „vienkārši baisi“.

Vidzemē audzē pasaules čempionu

Vidzemes reģiona zirgaudzētāju sanāksmē, kas notika Madonā, alūksniete Alita Meijere drosmīgi paziņoja, ka apņēmusies savā stallī izaudzēt pasaules čempiona līmeņa zirgu. „Nevajag baidīties uzstādīt augstus mērķus, drīzāk jābaidās tos nesasniegt,“ piebilda zirgaudzētāja. Uz sarunu par savu pieredzi un problēmām Latvijas šķirnes (LS) braucamā tipa zirgu audzēšanā bija sabraukuši desmit staļļu saimnieki no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Būsim paškritiski

Par spīti nozares problēmām, par kurām pirmajā reģionālajā sanāksmē Mežotnē runāja arī Zemgales zirgaudzētāji, vidzemnieku saietā noskaņojums valdīja gana možs un cerīgs. Diskusijas dalībnieku vidū bija gan LS braucamā, gan sporta tipa audzētāji, starp viņiem arī ilggadīgs jātnieku sporta entuziasts Gunārs Kornets – viens no uzņēmīgajiem un neatlaidīgajiem vīriem, kas septiņdesmitajos gados Cesvainē uzsāka veidot kvalitatīvu sporta zirgu bāzi. Par jātnieku sporta ziedu laikiem Cesvainē var saukt astoņdesmitos gadu vidu, kad cesvainieši sacensībās sasniedza vislabākos panākumus. G. Kornets padalījās atmiņās par savu pirmo zirgu Raiti, kā arī atzina, ka pašam laiks liek izvērtēt paveikto. Sarunā par zirgaudzēšanas panākumiem uz jautājumu, kā izaudzēt izcilu LS zirgu, viņš atgādināja par pirmskara laika izdevumu „Kādam jābūt labam zirgam“, kurš joprojām var noderēt kā labs palīgs audzētājam. Vērtējot novadnieku zirgu kvalitāti, G. Kornets norādīja, ka pēc izcelšanās Cesvainē joprojām ir labi zirgi, taču piebilda: „Tikai – kā viņi tiek apkopti un nodarbināti?“ Paša pieredze rādot, ka LS zirgi ir ļoti piemēroti jaunajiem jātniekiem.

Alita Meijere bija sagatavojusi vairākus ieteikumus zirgaudzētājiem. Viņasprāt, katram savā saimniecībā vajadzētu izstrādāt zirgaudzēšanas plānu uz vairākiem gadiem, kurā būtu zināms arī katra zirga izmantošanas virziens. Ar plānu jāiepazīstina zirgaudzētāju biedrība, lai tā spētu laikus plānot subsīdijas. Pēc ģenētisko resursu programmas dalībnieku saimniecību apsekošanas, vajadzētu piešķirt sertifikātu saimniecībām, kuras tiek labi uzturētas un tajās nav nekvalitatīvu zirgu. „Es zinu, kā zirgi dažuviet tiek audzēti Alūksnes novadā. Lecina ar nesertificētiem ērzeļiem un tālāk tos pārdod, tā kropļojot ne tikai tirgu, bet arī Latvijas šķirni, kā arī badina kumeļus, taču no slikti barota kumeļa nevar izaugt labs zirgs,“ atzina zirgaudzētāja. Bez tam viņa ierosināja rīkot vaislas ērzeļu skates, kurā viņu kustības un raksturu varētu novērtēt „dzīvajā“, tā palīdzot ķēvju saimniekiem lecināšanai izvēlēties piemērotāko vaislinieku. Vēl A. Meijere ieteica izveidot labāko kumeļu un jaunzirgu reitingu, kas veicinātu kvalitatīvu to audzēšanu, un subsīdijas maksāt tikai tiem, kas savus zirgus apmācījuši. „Tas nav pareizi, ka subsīdijas maksā arī par tādu zirgu, kas jāķer pļavā ar laso, lai varētu atvest līdz vērtētājiem,“ viņa piebilda. Ar aicinājumu „būt paškritiskiem“ A. Meijere nāca klajā ar priekšlikumu atbrīvoties no nekvalitatīviem zirgiem: „Tas varbūt būs šokējošs paziņojums, bet es ieteiktu nekvalitatīvus zirgus un kumeļus likvidēt, lai izkoptu šķirni, nevis viens otram tos iesmērētu.“

Turēties pie labām vaislas ķēvēm

Viedoklis par bezperspektīvu zirgu likvidēšanu izpelnījās kritiku, taču A. Meijeres rosinājumam piešķirt subsīdijas tikai par sagatavotiem jaunzirgiem gan izskanēja atbalsts.

Vita Radvilaviča no Liezēres pagasta arī uzskata, ka jāmaksā tikai par sagatavotiem zirgiem. Viņa zirgus audzē gan savam priekam, gan organizē treniņus un sacensības bērniem. Pāris ķēves esot izdevies pārdot uz ārzemēm, taču cena bieži vien par labu un sagatavotu zirgu tiek piedāvāta „stipri zem pašizmaksas“. „Dzīve piespiež pārdot tos labākos, bet vaislai atstājam ar kļūdām, jo nepieciešami apgrozāmie līdzekļi,“ saka V. Radvilaviča. Viņa var palepoties ar iegūto finansējumu 14 tūkstošu latu apjomā no lauku attīstības programmas LEADER projekta zirglietu un treilera iegādei. Pašu finansējumam 10% apjomā guvusi atbalstu no Madonas pašvaldības.

Šo iespēju izmantojusi arī Vita Vētra no Praulienas – par nepilniem deviņiem tūkstošiem latu no projekta finansējuma iegādājusies zirglietas un treileri. Zirgaudzētājai neesot problēmu ar zirgu pārdošanu. „Varu teikt, ka zirgu pat pietrūkst. Grūtākais ir minimālie apgrozāmie līdzekļi,“ piebilst Vita, pagaidām viņa nav iekļāvusies ģenētisko resursu programmā. Zirgus izmanto bērnu treniņiem, vasarās rīko arī nometnes.

Vita Bāņukalne ir to vidū, kam nav grūtību ar zirgu pārdošanu. Viņa savas ģenētiskās (par „ģenētiskajiem“ zirgaudzētāji sarunvalodā sauc LS braucamā tipa ķēves vai ērzeļus, kas iekļauti Lauksaimniecības dzīvnieku ģenētisko resursu saglabāšanas programmā, par to saņemot ik gadu 198 eiro, I.P.) ķēves lecina tikai ar ģenētiskajiem ērzeļiem, pēcnācējus izdevies pārdot par labu cenu. Pirktgribētāji pat stāvot rindā pēc viņas vaislas ķēvēm, taču vairāk par divām līdz trīs kumeļmātēm V. Bāņukalne neturēšot. „Tas ir liels darbs, vajadzīgi četri līdz pieci gadi, kamēr izaudzē labu zirgu.“

Alūksnes puses zirgaudzētāja Gunita Rubina stāsta, ka viņu zirgus visai bieži brauc skatīties kaimiņi igauņi, taču krietni „nosit cenu“. „Viņiem patīk mūsu zirgi, bet negrib maksāt.“ Grūtības ar zirgu tirdzniecību, starpnieku cenu politika arī vidzemnieku saietā liek domāt, kā zirgaudzētājiem uzlabot reklamēšanas un pārdošanas prasmes. Kā vienu no risinājumiem zirgam.lv portāla redaktore Mare Pētersone piedāvā izveidot īpašu interneta vietni kvalitatīvai pārdodamo LS zirgu reklāmai.

Valda Buka var palepoties ar „labu genofondu“, taču atzīst, ka kumeļi ir dārgs un darbietilpīgs pasākums, un ģenētiskajām ķēvēm ir mazs atbalsts. Kad lūkošot pēc ērzeļa, gribētu to redzēt startējam sacensībās, taču cer arī uz tik kvalitatīvu datu bāzi, kas palīdzētu veikt pāru atlasi. Zirgaudzētāju satrauc situācija ar veterinārajiem pakalpojumiem: „Mūsu pusē lielas problēmas ir  ar veterināriju, pakalpojumi nav pieejami, ja vajag sonogrāfiju vai ko nopietnāku, nav pie kā vērsties, nav arī klīnikas.“

Aizkrauklieša Roberta Jakubovska pieredze apliecina, ka ar zirgaudzēšanu var sākt nodarboties arī pusmūža gados. Nejaušības pēc iegādājušies ģenētisko ķēvi, sākuši interesēties par ciltsdarbu un šopavasar tiek gaidīts jau otrais kumeliņš.

„Sākumā mans mērķis bija turēt zirgu tikai hobijam, lai varu uz mežu aizjāt, pārlekt metru. Tagad gribas kaut ko vairāk,“ savā pieredzē dalās Guna Melkina no Jēkabpils. Viņa var palepoties ar meitas prasmi apmācīt jaunzirgus, kas iegūta divu gadu darbā Vācijā. Meita ar jaunzirgiem labprāt strādātu arī Latvijā.

Maruta Gaujēna ar zirgaudzētājas un vērtētājas pieredzi uzsver, ka Latvijā jāaudzē gan LS braucamā, gan sporta tipa zirgi. Atgriežoties pie Zemgales sanāksmē iesāktās sarunas par spermas bankas izveidi un zirgu mākslīgo apsēklošanu, LŠZAA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica norāda uz šī apsēklošanas veida priekšrocībām: „Tas izslēdz traumatismu, kas draud zirgus pārvadājot, kā arī slimību izplatīšanos kontakta ceļā, kā arī dod iespēju izmantot vaislā ērzeli, kurš sporto.“

Ciltsdarba speciāliste Dzintra Puriņa zirgaudzētājiem iesaka īpaši pievērst uzmanību ķēvju kvalitātei: „Vajadzētu turēt spēcīgas, dziļas un elegantas ķēves ar labām kājām un tad var attiecīgi piemeklēt ērzeļus. Galvenais ir vaislas ķēves bez septiņu astoņu asiņu piejaukumiem. Turieties pie labām vaislas ķēvēm!“

Savukārt Vitai Radvilavičai ir vēlējums zirgaudzētāju organizācijām: „Ja mēs visi zirdzinieki tos ratus spētu bīdīt vienā virzienā, nevis katrs uz savu pusi, būtu ļoti jauki. Un galvenais, ka mēs zinātu virzienu, uz kuru pusi stumt!“

Siguldā spriež par modernu, universālu LS braucamo tipu

Uz trešo reģionālo sanāksmi, kas notika Siguldā, bija sabraukuši ap pārdesmit zirgaudzētāji un ciltsdarba speciālisti, viņi vidū arī tādi zinoši un pieredzējuši meistari kā Vija Buša, Edvīns Miķelsons, Pērle Strauta. Sarunās par Latvijas šķirnes (LS) braucamā tipa nākotni izskanēja apzīmējumi – moderns un universāls.

Sanāksmes ievadā LŠZAA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica izvērtēja zirgkopības nozari Vidzemē un kopumā visā Latvijā (prezentāciju skatīt raksta noslēgumā, I.P.), norādot, ka zirgaudzētājiem pietrūkst kopīgas stratēģijas. Ciltsdarba speciāliste Dzintra Puriņa izvērtēja Vidzemes reģionā audzēto šķirnes ērzeļu potenciālu, kā arī izteica cerību, ka šogad izdosies apskatīt katru ģenētisko resursu programmas zirgu, kas veidotu vērtīgu informācijas bāzi turpmākam darbam.

Ar sirdi un entuziasmu

Pensionēts veterinārārsts un zirgaudzētājs Edvīns Miķelsons no Limbažu novada, kas sanāksmē pārstāvēja dēla Pētera saimniecību, prognozēja, ka notiks LS braucamā tipa modernizēšana. Viņš dalījās atmiņās, kā soļos raita LS braucamā tipa ķēve viņu ieinteresējusi par Kru kru līniju. „Katram zirgam ir kaut kas labs, tikai jāmāk tas saskatīt. Genofonda saglabāšana ir ļoti nopietna lieta,“ uzsvēra E. Miķelsons un norādīja, ka ar divām aktīvām līnijām šķirni nevar uzturēt. Ciltskodola uzturēšanā un attīstībā svarīgs ir audzētāju entuziasms, ieguldītais darbs un sirds, naudai ir „piedevas“ nozīme, uzskata zirgaudzētājs, kurš par ilggadīgu ieguldījumu Latvijas šķirnes zirgu izkopšanā LŠZAA desmit gadu jubilejas pasākumā saņēma Zemkopības ministrijas atzinības rakstu.

„Gribētos, lai tiktu saglabātas vecās genofonda līnijas, kā arī zirgus tik daudz nekrustotu ar traķēņiem, un nez vai izskata uzlabošanai vajadzētu izmantot arābu,“ sprieda pieredzējusī zootehniķe un zirgu vērtētāja Pērle Strauta. Par saviem favorītiem, kas parāda LS braucamā tipa moderno versiju, viņa nosauca ērzeļus Emīru un Kingstonu. Vērtējot izskanējušo mākslīgās apsēklošanas ideju, Pērle Strauta atgādināja, ka tas ir dārgs paņēmiens, kā arī jārēķinās, ka ar dziļi saldētu spermu izdošanās gadījumi rēķināmi ap 50% apjomā.

Vija Buša, pieredzējusi braucamo zirgu meistartrenere un zirgaudzētāja, arī tikko saņēmusi Zemkopības ministrijas atzinības rakstu par ilggadīgu ieguldījumu LS zirgu izkopšanā, atgādināja, kad Siguldas mākslīgās apsēklošanas stacijā jau savulaik tika glabāta ērzeļu sperma, taču tai nav bijis pielietojuma un stacija no tās atbrīvojusies. V. Bušas izaudzētais LS braucamā tipa ērzelis Starts izcēlās pagājušā gada Latvijas zirgu audzētāju dienās, iegūstot skatītāju balvu, kā arī rotā šogad izdotā Latvijas vaislas ērzeļu kataloga vāku.

LŠZAA izpilddirektore Aija Luse – Budrēvica, apkopojot saietos izskanējušos priekšlikumus, izveidoja LS braucamā tipa vēlamo īpašību uzskaitījumu: mierīgs, labdabīgs, elegants, augumā ap 1,70 m, harmoniski būvēts ar pietiekošu kaulotību un universāli izmantojams.

Bez tūrisma neiztikt

Mare Pētersone šajā sanāksmē pārstāvēja gan zirgam.lv, gan Skultes pagasta stalli „Kroņi“, kurā tā īpašniece Inga Jaunzare gādā par deviņiem Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgiem, tostarp vienīgo Kru Kru līnijas pārstāvi, sertificētu ērzeli Kingstonu. M. Pētersone uzsvēra, ka zirgaudzētājiem noteikti jāizmanto iespējas, ko sniedz tūrisma nozare, tostarp arī Eiropas Savienības programmu finansējums projektiem, savukārt LŠZAA un LZB jāpacīnās, lai zirgaudzētavām palielinātu ES finansējuma daļu līdz 70 – 90%. Ierosināja uzsākt spermas bankas veidošanu – sevišķi svarīgi ievākt spermu no ērzeļiem, kurus saimnieki nolēmuši kastrēt, kā arī jāveido informācijas bāze, „uz ko spējīgi LS braucamā tipa zirgi sacensībās“.

Bez tūristiem zirgaudzētājiem neiztikt, M.Pētersonei pievienojās Tatjana Jankovska no Raunas novada. Viņa palepojās ar ērzeli Sprinteri, kurš vizina tūristus, bērnus, tiek izmantots arī voltizēšanā, 20 gadu vecumā joprojām jūtoties kā jauneklis un ir pagādājis 13 simpātiskus pēcnācējus. Saimniecība, kurā strādā visa Jankovsku ģimene, bērniem tiek organizētas gan apmācības ikdienā, gan nometnes vasarā.

Divu ģenētiskās programmas zirgu īpašniece Lelde Pole no Pārgaujas novada veiksmīgi darbojas tūrisma jomā, tāpēc finanšu jautājumi viņu uztraucot mazāk. Savus zirgus tikai par diviem tūkstošiem eiro nav gatava pārdot. Pārliecinājusies, ka zirgiem dzīve visu diennakti āra apstākļos labi ietekmē veselību: „Zirgi neslimo. Ķēvei, kas ienāca saimniecībā ar elpošanas slimībām, bez speciālas ārstēšanas divu gadu laikā bija jūtams uzlabojums, turklāt no nervoza dzīvnieka tā kļuvusi par labu zirgu apmācībai.

Par līdzīgu pieredzi pastāstīja Evija Brauna – Upīte, kuras zirgi, tostarp trīs genofonda ķēves, uzturas tikai āra apstākļos, un visi augot veselīgi. Zirgaudzētāja atzina, ka LS braucamā tipa zirgi sava mierīgā rakstura dēļ ir piemēroti bērnu treniņiem un hobija jātniekiem.

Anita Aizpuriete no Stāmerienas audzē abu LS tipu zirgus un arī piepelnās ar tūrisma pakalpojumiem. Viņai nācies sastapties arī ar neprasmīgiem jaunzirgu apmācītājiem, kuriem savus zirgus negribētu uzticēt. Joprojām esot pieprasījums arī pēc darba zirgiem, taču pašai nav iespēju tos sagatavot.

Laima Lāce kā ģimenes uzņēmuma pārstāve no Valkas novada pastāstīja, ka audzē trīs genofonda ķēves, iesaistījušies tūrisma nozarē, organizē arī treniņus bērniem.

Pieredze un priekšlikumi

Ilze Grote no Siguldas novada audzē sešas genofonda ķēves. Ciltsdarbu plāno apmēram piecu gadu termiņā. Bijusi negatīva pieredze ar zirgu nodošanu apmācībā uz citu stalli. Iesaka LŠZAA uzlabot darbu ar prēmētajām ķēvēm – atzīmēt viņu novērtējumu pasē, kā arī lielāku noteiktību attiecībā uz ērzeļu sertifikāciju.

Bijušais terneris Modris Manfelds ieteica biežāk rīkot LS braucamā tipa darbaspēju pārbaudes, kā arī risināt kumeļu realizācijas un jaunzirgu apmācības jautājumu. „Ap Smilteni un Beverīnas novadu zinu sešus līdz septiņus gadus vecus zirgus, kas nav iestrādāti.“

Pieredzējusī jaunzirgu trenere Ausma Budreiko, kas savulaik strādājusi Tīrainē, patlaban sauc sevi par zirdzinieku bez zirgiem“, jo nevarot atrast atbilstošu darbu amata prasmēm. „Darba nav, jo cilvēki nevar samaksāt“. Tomēr nākotnē A. Budreiko ir apņēmības pilna audzēt zirgus savā saimniecībā, interesē ģenētisko resursu programma, tāpēc viņa lūko pēc labām vaislas ķēvēm. Par lielāko zirdzinieku problēmu nosauc neprasmīgu zirgu tirgošanu un mārketingu. Kā sliktu pārdošanas piemēru viņa pastāstīja gadījumu, kad pēc saimnieka svilpiena brāžas zirgu bars, kuru viņš piedāvā „apskatīt“ pircējam.

Arī Ilvija Kalniņa no Pārgaujas novada vēlētos iesaistīties arī ģenētisko resursu programmā, patlaban audzē sporta zirgus.

Vineta Broka savam stallim, kas atrodas Raunas novadā, iegādājusies ķēvi, kura varētu pretendēt uz ģenētisko resursu programmu. Pietrūkst līdzekļu, lai ierīkotu zirgu treniņa laukumu, cer uz finanšu atbalstu kā jaunajiem zemniekiem.

Vairāki zirgaudzētāji apliecināja, ka zirgus varot uzturēt, tikai pateicoties gaļas lopu biznesam. Dace Dambe – Kļaviņa no Alūksnes puses savus zirgus uztur, pateicoties ienākumiem no bioloģiskās saimniecības un gaļas liellopiem, nedaudz laika atliekot arī tūrismam. LS braucamā tipam par labāko uzskata universālo izmantošanu.

Arī Ārija Ozoliņa no Gulbenes novada ar zirgkopību varot nodarboties „uz prāva gaļas lopu rēķina“. Praktiskā vajadzība zirgiem sarūkot, lai gan lielos siena ruļļus divu kilometru attālumā līdz fermai produktīvāk esot nogādāt ar zirgu, nevis traktoru. Mārtiņš Krauklis no Nītaures savus zirgus jūdzot ratos, ecēšās, izmanto meža darbos u.c. Tie labi kalpojot arī „kā izkapts“ 20 hektāru teritorijā. LS braucamā tipa zirgus iegādājies pirms pieciem gadiem, bet pieredzējuši zirdzinieki tos nokritizējuši. Ināra Kalniņa no Smiltenes audzē vienu genofonda ķēvi, kas viņas saimniecībā darot visus darbus. Jautā – kā realizēt kumeļus?

Ilzes Pētersones teksts un foto

/Pēc LŠZAA pasūtījuma/

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums