Raksts no žurnāla “Latvijas Lopkopis” maija numura.
EDĪTES ROZĪTES dzīvē tieši šādā hronoloģiskā secībā sarindojušās pašas svarīgākās lietas: zirgi, vēl mācoties vidusskolā; ģimenes izveidošana, studiju laikā apprecoties ar Gunti Rozīti (tagad prof. emiritus, Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētāju) un izaudzinot četrus gudrus, strādīgus bērnus un septiņus mazbērnus; iekopjot puķu dārzu, kur krāšņojas dāliju kolekcija.
Tomēr zirgi ir “visam cauri”. Edīte bijusi gan zootehniķe, gan trenere, gan sacensību sekretāre un tiesnese, bet vairāku pēdējo gadu laikā piesaistījusi zirgaudzēšanas un jāšanas sporta entuziastu uzmanību ar portālā draugiem.lv un feisbukā ievietotajām galerijām – fotogrāfijām un komentāriem, kas liecina par šo nozaru attīstību agrākos laikos.
Edīte Rozīte – vizītkarte
* Dzimusi 1949. gada 27. decembrī.
* Mācījusies Valmieras Viestura vidusskolā.
* Absolvējusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zootehnikas fakultāti 1973. gadā.
Interese par zirgiem – kopš vidusskolas
Edīte stāsta, ka interese par zirgiem radusies, mācoties Valmieras Viestura vidusskolā, kas atradās netālu no tā sauktā hipodroma jeb Vidzemes Valsts mākslīgās apsēklošanas stacijas Beites filiāles, kas vēlāk kļuva par padomju saimniecības “Burtnieki” īpašumu. Tā kā dzīvojusi skolas internātā un darba nedēļas laikā nav bijis jābrauc uz mājām laukos, pieteikusies treniņos pie Elfrīdas Nilles – lēkusi konkūru, braukusi uz sacensībām. Romantikas pilns laiks, smagajā mašīnā uz bomīša blakus zirgam. Vēlāk, iestājoties Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, trenējusies “Silgraužos”, kur jātnieku sporta sekciju vadīja Jānis Melnis. Bijis tāds neliels pulciņš – Valda Juraša (toreiz Miķelsone), Liega Kaļķe (Panjukova), Jānis Jurašs un Guntis Rozītis.
“Man bija lieliska privilēģija,” novērtē Edīte, “jo padomju saimniecība “Valmiera” man iedeva līdzi savu zirgu, rudo ķēvīti Gintru. Taču ar to trenējos tikai gadu, jo veiksmīgi satiku vīru – Gunti, apprecējāmies 1969. gadā, tagad jau nosvinētas Zelta kāzas. Mūsu vecākā meita Antra piedzima 1970. gadā. Pabeidzu studijas kopā ar saviem kursabiedriem, bet nācās zirgus uz laiku aizmirst. Meita un mācības bija pirmajā vietā. Atsāku kāpt zirgā tikai tad, kad bija tāda iespēja – Guntis sāka strādāt par pasniedzēju LLA. Pārņēma vadīt stalli ar septiņiem zirgiem, un tad pašmācības ceļā sāku strādāt iejādē pēc Krievijā izdotas grāmatas – Džeimss Filliss “Jāšanas māksla”. To ieguvām no LLA bibliotēkas kā nododamu makulatūrā. Laba grāmata par zirga sagatavošanu no pašiem pirmsākumiem līdz augstākās jāšanas skolas elementiem: pasāža, piafē, kāju maiņa tempos, spāņu riksis un solis u. c. Strādājām ar tumši bēro ķēvīti Rasu (Lb 1206 no Flaušs Lvb 86) un 1971. gadā aizbraucām ar akadēmijas komandu uz sacensībām Rīgā, vecajā hipdromā Grostonas ielā. Daudzi skrēja skatīties – kā tad tā, arī “lauķi” tagad startē iejādē? Tad arī iepazinos ar pazīstamo iejādes treneri Astrīdu Belovzorovu, kura sāka manas smadzenes iegrozīt pareizā gultnē. Daudzi elementi bija samācīti ne tā, kā pieņemts klasiskajā iejādē. Astrīda daudz palīdzējusi visās manās sportiskajās gaitās un arī manām audzēknēm, vēlāk meitām Antrai un Kristīnai nekad neliedza savu padomu.”
Pēc augstskolas beigšanas Edīte ieguva darbu LLA, kur kā laborante palīdzēja profesoram, LLA Dzīvnieku audzēšanas katedras vadītājam Fjodoram Garkāvijam, tulkojot materiālus no angļu valodas un kārtojot dokumentāciju. Bet kopš 1979. gada divus gadus strādāja Kurzemes ciltslietu un mākslīgās apsēklošanas stacijā par cūkkopības zootehniķi, jo toreiz saimniekošanā tika likts akcents uz šo nozari.
Edīte: “Vēlāk visu savu darba mūžu pavadīju LLA/LLU zirgkopības jāšanas sporta bāzē gan kā trenere, gan zootehniķe, saimniecības vadītāja, zirgkopēja, kas nu kurobrīd bija nepieciešams. Bet darbā skaitījos BSB “Vārpa” Jelgavas rajona padomē. Bija sadarbība ar Jelgavas rajonu, un aizstāvējām tā godu tolaik populārajās “Vārpas” sporta spēlēs.”
Edīte māca jaunākos jātniekus
Edīte skaidro savu aizraušanos ar zirgkopības un jāšanas sporta vēstures dokumentēšanu: “Ilgu laiku biju galvenā sekretāre vienam no Latvijas sacensību galvenajiem tiesnešiem Leonardam Siņavskim. Tad arī sistemātiski sāku vākt un glabāt sacensību protokolus, fotogrāfēt, aprakstīju bildes. Man bija izstrādātas speciālas tabulas, pēc kurām ātrāk varēja aprēķināt rezultātus atsevišķās disciplīnās, galvenokārt iejādē un trīscīņā. Pati par tiesnesi kļuvu, sākoties Atmodai, ilgu laiku tiesāju, bet pēdējos gados to daru arvien retāk.”
Edīte lēcienā ar Gintru sporta biedrības “Vārpa” sporta spēlēs Iecavā 1965. gadā
Feisbukā iedrošina darboties bērni
– Kas pamudināja sākt darboties sociālajos tīklos, popularizējot Latvijas zirgaudžēšanas un jāšanas sporta vēsturi?
– Sāku ar portālu draugiem.lv, kur ieliku vairākas bildes ar aprakstiem un izveidoju paliekošas galerijas. Kopš 1970-tajiem gadiem man ir ieradums saglabāt sacīkšu protokolus, katru bildi parakstīt, un visu “salikt pa plautiņiem”. Tad bērni pamudināja – feisbuks ir interesantāks un plašākā lokā lietojams. Ar laiku feisbuks man kļuva par dzīves nepieciešamību. Esmu izveidojusi dāliju kolekcijas dārzu, un man vajadzēja atrast kolekcionārus, no kuriem iegādāties jaunus gumus, kādreiz man bija ap 300 šķirņu. Šogad kādas 150.
Edīte pie savām lolotajām dālijām
Man ļoti patīk arī fotografēt, un, kopā ar ģimeni strādājot LLU zirgkopības centrā “Mušķi” daudzus gadus, visu centos dokumentēt un aprakstīt. Agrāk tas notika ar filmu aparātu “Zenit E”, bet tad bērni man uzdāvināja modernāku – digitālo kameru, un darbošanās ar bildēm kļuva vieglāka un patīkamāka. Meitai bija dators, ar kuru bildes apstrādāt, bet man – laba iepriekšējā pieredze darbā ar rakstāmmašīnu, kad agrākos gados gatavoju Latvijas zirgu ciltsgrāmatu. Sākumā negāja viegli, sēdēju ar angļu valodas vārdnīcu blakus, lai saprastu visas komandas, bet tad jau iemanījos un vajadzīgo apguvu. Tā kā pēc profesijas esmu zootehniķe, man bija vēlme atspoguļot ne tikai zirgu sasniegto sacensībās, bet arī viņu izcelsmi.
– Esat pārmantojusi Jāņa Melņa foto kolekciju un ar to dalījusies.
– Trenējos stallī, kuru vadīja Jānis Melnis. Viņš, tiesājot un apmeklējot sacensības, vienmēr fotografēja – galvenokārt diapozitīvus. Jānis dzīvoja netālu kaimiņos un dažkārt braucām viņu apciemot. Taču pat dzīves nogalē savu kolekciju viņš nevēlējās nevienam uzticēt. Kad Jānis mira pansionātā, mums nodeva kasti – milzīgu, kas bija pilna ar diapozitīviem, bet pēc ugunsgrēka mājā bija glabājusies šķunītī bez kārtīga jumta. Virsējās kastīšu kārtas bija neatgriezeniski bojātas, bet pie pārējām ķēros klāt, lai kaut ko saglābtu. Sameklēju projektoru, skatījos diapozitīvus uz ekrāna un pārfotografēju ar savu fotoaparātu, pēc tam apstrādāju attēlus, cik nu tas bija iespējams. Tagad, protams, pieejamas labākas tehnoloģijas. Septiņdesmitajos gados lielu darbu sacensību dokumentēšanā ieguldīja jātnieces Māras Zupānes (Lielcepures) tētis no Bērvircavas – aptuveni trīs, četrus gadus filmēja. Tā kā būtu jāmēģina saglabāt arī šis arhīvs digitalizējot, bet tas prasītu milzīgus finansiālus ieguldījumus. Filmas bija uzņemtas mākslinieciski, ne tikai zirgi un sacensības, bet arī apkārtne un daba, sadzīviski notikumi. Fantastiska vēsture.
– Vai kāds jūs nav uzrunājis par iespēju kolekciju izmantot muzeja vai pastāvīgas ekspozīcijas veidošanā?
– Nē, tas interesē tikai mani un ģimeni. Kādreiz, kad “Mušķos” Gunta vadībā darbojās LLU jāšanas mācību sporta centrs, staļļa ēkas otrajā stāvā bija iecere izveidot Latvijas zirgkopības un jāšanas sporta muzeju, jo sakrāts daudz grāmatu un zirglietu. Taču tas pajuka, un dokumentēšanas darbu turpināju privāti. Daudz kas ir aprakstīts, sakārtots, pat būtu iespējams sagatavot materiālu grāmatai, taču privātiem spēkiem tam nav līdzekļu, un arī nebūs. Tieši šogad LLA/LLU zirgu bāzei aprit 60 gadi un bijām ieplānojuši satikties ar zirgmīļi, kuri savas jaunības dienas pavadīja “Silgraužos” un vēlāk “Mušķos” salidojumā “Mazmušķu” teritorijā, taču vīruss ieviesis savas korekcijas un nākas atlikt gadu vēlāk.
Dienasgrāmata disciplinē
Edīte atzīstas, ka jau kopš studiju laika raksta dienasgrāmatu – katru dienu, un katram gadam iznāk bieza klade. Šie ieraksti gan ir privāti, un nav domāti publiskošanai, taču tur ir ļoti daudz ierakstu par zirgiem, notikumiem, faktiem, un šis rakstīšanas process palīdz sakārtot domas, arī precīzi un sistemātiski arhivēt informāciju par zirgiem.
Edīte savā profilā dalās arī ar PSRS laiku jātnieku (Mi konniki iz CCCP) ierakstiem un fotogrāfijām no citām valstīm, kuri ar labu vārdu atceras gan mūsu jātniekus, gan kādreiz Liepājas pusē, Grobiņā, notikušās konkūra un trīscīņas sacensības un lepno “Vārpas” sporta bāzi. Jaunība – tas taču katram cilvēkam ir skaistāko atmiņu laiks – vienalga, kurā laikā un kādā sabiedriski ekonomiskajā formācijā tas aizvadīts: “Mani uzrunāja feisbukā olimpiskās čempiones Jeļenas Petuškovas meita Vlada Petuškova, kura veido jāšanas sporta muzeju Maskavā. Atsūtīja starta protokolu no PSRS Tautu spartakiādes Lielās balvas, kurā ar 6. kārtas numuru startē Edīte Rozīte ar Flaudi… Aizsūtīju no savas kolekcijas Jeļenas Petuškovas foto ar zirgu Hevsurs no starta Viļņā. Atceros, kad pati biju aktīva tiesnese un mana meita Kristīna ar Lagosu startēja iejādē, izcilā krievu speciāliste Petuškova Kristīnai deva ļoti daudz labu padomu, tāpēc ar labu vārdu Jeļenu atceros joprojām, lai gan viņa no dzīves aizgāja jau 2007. gadā.”
Labas atsauksmes un uzmundrinājumi
– Jūsu profilam feisbukā ir gandrīz seši simti sekotāju. Vai, ņemot vērā cilvēku kritisko attiesmi pret dzīvi šobrīd, saņemat arī negatīvas atsauksmes?
– Patiesību sakot, neesmu saņēmusi nevienu kritisku aizrādījumu. Jaunieši mani baidīja ar Eiropas datu aizsardzības regulām, taču neviens jātnieks nav iebildis par viņa foto ievietošanu. Gluži otrādi – ir tikai labas atsauksmes, uzmundrinājumi, vēlējumi šo lietu turpināt. Arī vēlme par grāmatas izdošanu.
Edīte un Guntis Rozīši 2016. gadā saņem Latvijas Jātnieku federācijas Gada balvu par mūža ieguldījumu jāšanas sporta attīstībā
– Vai ir kāda pašas noteikta regularitāte, pēc kuras ievietojat galerijas feisbukā?
– Ceļos agri, paskatos ziņas internetā, jo preses izdevumus tagad abonēt ir dārgi. Tad pārlūkoju savu arhīvu, un dažas bildes ievietoju – citas dienas vairākas, citu dienu nemaz. Joprojām patīk fotogrāfēt dabu, puķes. Bērni man nopirkuši lielu datora monitoru, kas novietots uz sienas, un visu varu redzēt daudz labāk un kvalitatīvāk. Lietojot sociālos tīklus, nelienu iekšā politikā, nepiedalos citu aprunāšanā, bet stāstu par zirgiem. Tāpēc neviens arī nemet dubļus manā virzienā.
– Seminārā februārī tika minēts, ka Latvija kļuvusi par iejādes zirgu audzēšanas lielvalsti. Kā jūs, ilggadīga iejādes sacensību tiesnese, vērtējat šo minējumu?
– Zirgus izaudzē labi, skaisti un lepni dzīvnieki, parāda gaitas, bet tālāk ir vajadzīgs trenera un jātnieka prasmīgs darbs. Par iejādi tomēr var sākt runāt no Mazās balvas un uz augšu, kur kaut kā mums neiet. Jāteic gan, ka Latvijas zirgi daudz vairāk “draudzējas ar smadzenēm” nekā no Rietumeiropas nākušie, – viņiem ir labāks kontakts ar cilvēku, sportistu, jātnieku. Taču tālāk jāiegulda milzīgs darbs. Tagad audzēšanā lielākoties viss balstās uz Burtniekiem, kur aug labi Aromāta bērni, kuri tiek iegādāti iejādei uz Krieviju, Baltkrieviju, kā arī uz citām valstīm, Vācijā pašiem ir labs iejādes zirgu tirgus, ne mums ar to konkurēt. Pa kādam reti parādās arī citos staļļos.
– Kuri no Latvijas zirgiem ir jūsu favorīti?
– Mums ar Gunti visvērtīgākais šķiet Latvijas šķirnes zirgs: Guntim ģenētiskais resurss, man – vairāk sportiskā tipa zirgi. Arī LLA stallī savulaik bija lepni iejādes un arī konkūra zirgi: Pogaļa (L 2509) un Pegass (L 1279 no Progresa T 12). Māte abiem bija Latvijas šķirnes zirgu čempione Gaija (L 1526).
Man vienmēr patikuši sirmi zirgi, kas manā sportošanas laikā bija liels retums, pat neesmu sēdējusi tāda mugurā. Tāpēc man ir ļoti patīkams meitas Kristīnas veikums, kura sagatavoja figurālās jāšanas priekšnesumu ar sirmiem zirgiem pretstatā tumšajiem un sasniedza labus rezultātus ar Lagosu H 219, startējot Lielās balvas līmenī. Bet mans mīlulis vienmēr bijis Flaudis L 974 no Flagmaņa Lb 703 līnijas, kuru saņēmu divu gadu vecumā no Tērvetes audzētavas, un Misters Lb 834, kas tika audzēts “Silgraužos”, viņš nebija izcils, bet labs zirgs gan. Ar Flaudi PSRS līmeņa sacensībās IV Lauku sporta spēlēs Kijevā Lielajā balvā ieguvām trešo vietu 1982. gadā. Viņš atnesa man arī Sporta meistara titulu.
Edīte Rozīte ar Flaudi
Tāpat ar Flaudi labi startējām 1983. gadā Maskavā PSRS Tautu spartakiādē Bitcos komandā kopā ar Ramonu Mainieci ar Signālu un Gunu Loju ar Hamletu. No 40 dalībniekiem bijām 16. un labākie no Latvijas komandas. Savukārt komandā izcīnījām 6. vietu, plānota tika 8.
Bērni – ar un bez zirgiem
– Vai jūsu bērni labprāt nodarbojās ar jāšanas sportu, pārmantojot ģimenes tradīcijas?
– Domājām, ka vispirms bērniem nepieciešama laba izglītība, un tikai tad var domāt par zirgiem, jo ar tiem diez vai darbosies visu mūžu. Antra (Gražule) labprāt trenējās iejādē, nokļuva līdz Lielajai balvai ar Šarmu, strādāja par treneri, bet tad, veselības problēmu dēļ, no jāšanas sporta aizgāja. Mācījās, uzvarēja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra konkursā par darbu lopkopības konsultantes amatā, ko turpina joprojām, tikai citviet. Antras meita Elīna (Prole) arī darbojās ar iejādi, izstudēja par dakteri, bet tagad gaidu no viņas pirmo mazmazbērniņu. Kristīna ļoti daudz pavadīja lielajā sportā. Tagad viņa ir sporta kluba “Lagoss Dressage” vadītāja. Kristīnas dvīņubrālis Kaspars gan no mazotnes vairījies no zirgiem, bet, vēloties sevi apliecināt sportā, aizgāja uz sporta dejām. Tāpat ar zirgiem nevēlējās strādāt mūsu jaunākais dēls Viestarts, kurš beidza Tehnisko universitāti un pirms trim gadiem pārņēmis Gunta zemnieku saimniecību Iecavā. Viņa meita Emīlija izmanto izdevību tikt zirga mugurā, ciemojoties pie mums. Viestarta sieva Līga zemnieku saimniecības ietvaros izveidojusi “Rozītes konditoreju”, kur cep garšīgas un ļoti skaistas kūkas, ar ko arī es ļoti lepojos.
DACE MILLERE, Māra Millera un Edītes Rozītes personīgā arhīva foto
Abonē un lasi: https://abone.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2044/2020_gads/
