DZINTRA PUĶUDRUVA-PURIŅA mērķtiecīgi savu dzīvi saistījusi ar zirgiem, no stallī visjaunākās meitenes statusa zirga mugurā līdz zootehniķa specialitātei, darbam vairākos staļļos un tagad – pienākumiem Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas valdē.

Tagadējais Latvijas Zirgaudzētāju biedrības prezidents Edgars Treibergs atceras, ka 1981. gadā tika izdots lēmums, kas paredzēja veicināt zirgaudzēšanas un zirgkopības attīstību. Lauksaimniecības ministrijā šim nolūkam izveidoja jaunu štata vietu, un viņš tajā sāka strādāt šī lēmuma īstenošanā kopā ar Zigrīdu Pelīti Kurzemē, Dzintru Puķudruvu-Puriņu Vidzemē, Irēnu Baufali Latgalē, Alvīni Grasi un Pērli Strautu Rīgā – galvenokārt ar šķirnes fermu veidošanu, lai tādas būtu katrā reģionā.

Vidzemes galvenā zootehniķe

Dzintra Puķudruva-Puriņa: – Vidzemes valsts ciltslietu stacijā nostrādāju 16 gadus. Strādāju par Vidzemes zonas galveno zootehniķi, sadarbojos ar Alvīni Grasi – Lauksaimniecības ministrijas speciālisti Rīgā, Raimondu Baltakmeni – zinātnisko līdzstrādnieku Latvijas Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūtā Siguldā, Vili Stukulu – zirgkopības zootehniķi, selekcionāru no Burtniekiem, Liju Ošupi – LSB “Vārpa” jāšanas sporta instruktori un citiem. Manā pārziņā bija desmit Vidzemes zonas saimniecību zirgkopībā. Braucu uz saimniecībām, vērtēdama zirgus, kontrolēdama uzskaiti, tikdamās ar cilvēkiem. Palīdzēju saimniecībām veidot un nostiprināt šķirnes zirgu fermas. Piedalījos zirgkopības skatēs un izstādēs, organizēju Vidzemes zonas zirgu izsoles. Kopā ar saimniecību speciālistiem izvēlējamies zirgus Maskavas starptautiskajām izsolēm. Taču 1989. gadā likvidēja reģionālos ciltsdarba centrus, atstājot tikai jumta organizāciju – Ciltslietu pārvaldi Rīgā. Kopā ar vīru, fotogrāfu Imantu Puriņu, bijām aizbraukuši uz latviešu Dziesmu un deju svētkiem Zviedrijā, kur viņam bija fotoizstāde ar zirgu bildēm. Tās ievēroja Rūta Rasiņa-Slokenberga, mēs iepazināmies un tā bija liktenīga tikšanās un pavērsiena punkts mūsu abu dzīvē – viņas ceļš uz Latviju. Vispirms trīs viņas audzētie zirgi atceļoja uz Allažiem, pēc tam uz Ropažiem un Liteni.

Sportošanas sākums – Jaunpilī

Taču galvenā Dzintras pieredze sadarbībā ar zirgiem notika Jaunpilī, uz kurieni 1973. gadā atnāca strādāt viņas mamma, zirgkopībā un jāšanas sportā ar labu vārdu pazīstamā Austra Melbārde.

– Mamma, pati to negribot, iepotēja mīlestību uz zirgiem. Atceros, kad 1955. gadā sāku mācīties Valkas 1. vidusskolā, visā Latvijā tika nodibināti treniņpunkti, kuros mazliet augstākas kvalitātes speciālisti, nekā bija fermās, gatavoja kolhoza zirgus tālākai izmantošanai, tajā skaitā mamma. Kad Valkas treniņpunktu likvidēja, viņu ministrija pārcēla darbā uz Latgali, tad uz Valmieru, un 1958. gadā uz Jaunpili, ar ko man saistās pozitīvas emocijas un pirmās atmiņas par nopietnu saistību ar zirgiem un jāšanas sportu. Toreiz, manuprāt, šeit bija viena no spēcīgākajām jāšanas sporta sekcijām Latvijas laukos. Kurzemes valsts vaislas ērzeļu novietnē, ko vēlāk sauca par Jaunpils Lopkopības izmēģinājumu staciju, bija izcili zirgi, mammu pamatoti uzskatīja par labu treneri ar milzīgu enerģiju. Es sāku nodarboties ar jāšanas sportu 6. klasē. Toreiz tik mazi bērni sacensībās nestartēja. Līdz vidusskolas beigām jau lēcu maršrutus ar 140 un 150 cm augstiem šķēršļiem ar zirgu Meteors, kura tēvs bija Angļu pilnasiņu šķirnes ērzelis Miuss. Atsevišķi Angļu pilnasiņu šķirnes ērzeļi (Miuss, Štandarts, Referāts, Potenciāls) labi pārojās ar Latvijas šķirnes ķēvēm, tā radot kvalitatīvu pēcnācēju paaudzi sportam. Vēl mani sacensību zirgi bija ķēve Danga, ar kuru 1965. gadā izcīnīju Republikas jaunatnes čempiones nosaukumu divcīņā un Republikas meistarsacīkstēs guvu sudraba un bronzas medaļas iejādē Mazajā un Vidējā balvā. Danga ir arī vecvecmāmiņa slavenajam Burtniekos izaudzētajam Latvijas šķirnes zirgam Rotors-Rusty – olimpiskās zelta medaļas ieguvējam Vācijas izlasē iejādē. Gribu vēl pieminēt jauno talantīgo Anglo-Arābu šķirnes ērzeli Belogorski, ar kuru jau startēju 130 cm bez soda punktiem, piedalījos starptautiskajās sacensībās Viļņā. Četrus gadus sabiju Latvijas izlasē, Jaunpils jātnieki vairākkārt aizstāvēja Latvijas godu Vissavienības sacensībās Maskavā, Pjatigorskā, Rostovā pie Donas, Jaroslavļā, Kostromā, Alma-Atā u.c. Mani komandas biedri bija mana mamma ar izcilo konkūra ķēvi Nasiju, mani brāļi Guntis un Valdis, mans patēvs Vilis Melbārdis, Lidija Andersone un Andris Zariņš. Septiņdesmito gadu sākumā aktīvā sportošana beidzās.

Dzintra gribēja mācīties augstskolā, protams, saistībā ar zirgiem. Izvēlējusies zootehniķa specialitāti, iestājusies Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā un absolvējusi to. Taču tad šādam speciālistam Latvijā nebija darba zirgkopībā, tāpēc Dzintra pāris gadus devusies strādāt uz Lietuvu, kur Žagarē bija iespējams strādāt lielā zirgaudzētavā, kas tika cerēts un arī īstenots.

Sadarbība ar zirgiem Allažos

Nozīmīgs posms sadarbībā ar zirgiem kopā ar mammu Austru Melbārdi bijis kolhozā “Allaži”.

Septiņdesmito gadu sākumā Jaunpils LIS paplašinājās, attīstījās piena lopkopība un par ministrijas līdzekļiem uzceltajā zirgu stallī vienā korpusā tika ievietotas melnraibās govis. Mainījusies arī augstāk stāvošā Latvijas lopkopības un veterinārijas institūta vadība, kura zirgkopību neatbalstīja, jūtams bija pat barības trūkums. Līdz ar to mamma sākusi meklēt kādu citu saimniecību, kur darboties ar zirgiem un kas būtu tuvāk Dzintras darba vietai Siguldā. 1973. gadā viņa atrada darbu un mājvietu Allažos. Toreiz kolhoza priekšsēdis Grigorijs Kirilovs vēlējies darbību papildināt ar citām nozarēm, te redzot zirgus. Viņš iespēju robežās sniedza palīdzību šīs nozares attīstībai. Pats bija nācis no Latgales, kur cilvēkiem sadarbība ar zirgiem jau iekodēta dvēselē, tā saka Dzintra. Palīdzējis sadzīvisko apstākļu radīšanā, atļāvis iegādāties dažus brāķētos sporta zirgus no Lietišķo sporta veidu skolas, bijušās Tukuma sporta bāzes un pāris jaunzirgu no Jaunpils. Tika sākts no nulles, kolhozā bija tikai daži darba zirgi, bet pakāpeniski izkopts kvalitatīvs ganāmpulks. Toreiz tā bijusi arī viena no Dzintras pārraudzības saimniecībām. Pamazām tika izveidota tīršķirnes ferma, kas bija starp desmit labākajām Latvijā. Dzintra palīdzēja kolhozam ciltsdarba jomā. Tieši viņa sarunāja ar Valkas rajona kolhozu “Uzvara” Blomē pārdot Allažiem kumeļu Finālu, kuru izaudzēja un iestrādāja pašu sportisti un kurš kļuva par Sergeja Šakurova labāko zirgu, PSRS sastāvā startējot Vasaras Olimpiskajās spēlēs Seulā.

– Mamma toreiz pirmā Latvijā sāka nodarboties arī ar ponijiem, kas šobrīd ir populāra un noderīga nozare Latvijā, jo ar mazajiem zirgiem var sākt nodarbības jāšanas sportā pavisam mazi bērni, – turpina Dzintra. – No Rīgas Zooloģiskā dārza tika atdota kāda vairs izjādēs neizmantojama poniju meitene, un mamma to aizveda uz Žagari, lai sapārotu ar tīršķirnes Šetlandes poniju. Tā piedzima Pegazs, kurš 70. gadu vidū deva daudz prieka bērniem. Tika rīkotas spēles, sacensības un nometnes bērniem, kas tolaik pie mums bija kas pavisam jauns. Allažos tika rīkotas arī sacensības. Viena no talantīgākajām mammas audzēknēm bija Iveta Bebere-Janelsiņa. Ar zirgu Valsis viņa izpildīja sporta meistares kandidātes normu. Tagad Ivetai pašai ir sava saimniecība, kuru izveidoja, daļēji privatizējot kolhoza zirgus, un, pateicoties vīra Ulda un ģimenes atbalstam, viņa joprojām kvalitatīvi nodarbojas ar zirgaudzēšanu.

Allažu kolhoza zirgaudzētava toreiz bija populāra Latvijā. Tuvu Rīgai. Te pabijis dzejnieks Imants Ziedonis, kinorežisors Ansis Epners, dietologs un rakstnieks Jānis Liepiņš, aktrise Zane Jančevska. Arī rakstniece Inga Ābele, toreiz kā 5. klases skolniece, kura pašlaik dzīvo šajā pagastā un savos darbos atspoguļojusi īstu sapratni par zirgiem, ar viņu Dzintrai arvien ir brīnišķīga garīga tuvība. Te padomju laikā braukuši arī zirgaudzēšanas speciālisti no Maskavas, lai iepazītos ar zirgkopības fermu un izraudzītos zirgus starptautiskajām izsolēm.

Arī rūgta vilšanās

Pēc Siguldas iestādes likvidācijas bija jāizšķiras, kur strādāt. Mamma ļoti negribēja, lai Dzintra nāktu uz Allažiem, zinot, ka zirgus atbalstīja tikai kolhoza vadība un daži speciālisti, neskatoties uz to, ka tika veiksmīgi pārdoti zirgi. Pateicoties mammas enerģijai un neatlaidībai, te kaut kas bija tapis, bet meitu viņa atturēja ar teicienu “te viss ir uz māla kājām”. Viņai bija pilnīga taisnība. Bijis grūti, pagasta centrā viena ferma, divas vēl attālāk, transporta nav. Galvenais, ka trūka labu zirgkopēju. Daudz iznāca darboties ar dzērājiem, kuriem nedrīkstēja uzticēties, pašai visur bija jābūt klāt, īpaši ķēvju atnešanās laikā un ganību periodā, kur liels ganāmpulks tika ganīts ar toreizējiem nekvalitatīvajiem elektriskajiem ganiem.

Jau 1991., 1992. gadā kolhozi izjuka, sākās privatizācijas laiks, un tas skāra arī Allažus. Arī Dzintra piedalījās privatizācijā, pateicoties vīra Imanta finansējumam.

– Nevarēju bez zirgiem, bet šīs grūtības mani notrulināja. Strauji smagas slimības dēļ aizgāja mamma, tad pāragri arī vecākais brālis Valdis. Izšķīrāmies ar Imantu, jo viņam bija nepieņemams tāds dzīvesveids bez finansēm, kļuvu ļoti nervoza no pārmērīgā necilvēciskā darba, finanšu un darbinieku trūkuma. Cik kolhoza laikā bija veiksmīga sadarbība ar pēdējo kolhoza priekšsēdētāju Aldi Kurzemnieku, tik privatizācijas laikā neveiksmīga. Piecus gadus nostrādāju bez samaksas, bez oficiāla statusa, Aldim nebija nekādu mērķtiecīgu plānu, sapratu, ka nebija arī finanšu, stallī viņš parādījās reti, bieži braucu pie viņa uz mājām saskaņot rīcību, pārtikām no lēti pārdotiem zirgiem. Beidzot Aldis attapās, ka tā var pazaudēt visu, un savu draugu ietekmē parādīja man durvis. Piekritu aiziet no saimniecības, saņemot pūrā dažus zirgus, arī tos man nebija, kur turēt. Manu audzēto ķēvi Doretu sāka trenēt talantīgā sportiste Sintija Orlova un piedalījās pat Pasaules kausa posmā Rīgā, vēlāk tā tika pārdota uz Somiju. Ķēve Landre tika pārdota kā jaunzirgs uz Angliju, kur to iegādājās civilās aviācijas pilote – zirgmīle Sāra, pie kuras 2004. gadā pastrādāju četrus mēnešus. Tad arī braucu strādāt pie Rūtas uz Zviedriju, vēlāk Rūtai ieteicu iegādāties bijušā Stučkas rajona kolhoza “Komjaunietis” stalli Kurmenē, kur Rūta no Litenes pārveda savus desmit zirgus, un es ar savu tagadējo dzīvesbiedru veterinārārstu no Madonas Ēvaldu bijām pirmie viņas zirgu aprūpētāji divarpus gadus. Tā kā bijām atrauti no mājām svešā vidē, lielu ģimenisku atbalstu mums sniedza fermas pārzine Ildze Ruža-Mašinska ar vīru Ilgoni un vīrabrāli Hariju. Viņi joprojām turpina kopt un pārvaldīt Rūtas zirgus. Par Rūtas talantu un lielo pieredzi pāru atlasē liecina viņas izaudzētie zirgi: Cor de Sun (2001. gada Pasaules jaunzirgu čempions), Querides (Zviedrijas komandā), Latvijas šķirnes slavu spodrinājuši Irasir un Corlasine-Coradina.

Jauns posms Dzintras Puriņas dzīvē sācies, strādājot par vides speciālisti Allažu pagastā, kur viņu uzaicinājusi Iveta Ābelīte. Tieši tad piezvanījis Guntis Rozītis un piedāvājis iesaistīties Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas darbā, sākumā kā biroja darba koordinatorei, vēlāk par ciltsdarba speciālisti.

Dzintra piebilst: – Kad asociācijas darbs sāka attīstīties, esmu ļoti lepna par to, ka ieteicu Aiju Galeju, kura tagad ir valdes priekšsēdētāja vietniece. Aija saprot zirgus un apsviedīgi darbojas, lai meklētu finanses un nodrošinātu asociācijas ikdienas darbu.

Kompetenta zirgu vērtētāja

Ilgus gadus Dzintra Puķudruva-Puriņa bijusi sacensību tiesnese, bet tagad ir sertificēta zirgu vērtētāja. Latvijas šķirnes zirgu audzētāju asociācijas un Latvijas Zirgaudzētāju biedrības speciālisti brauc vērtēt zirgus uz saimnieku staļļiem no pavasara līdz rudenim, bet divas reizes gadā notiek šķirnes ērzeļu vērtēšana. Tas ir svarīgi zirgaudzētājiem, jo zirgi, kuri piedalās vērtēšanā un atrodas abu biedrību pārraudzībā, saņem valsts subsīdijas, pakļaujoties ciltsdarba programmas prasībām.

Saņemot Zemkopības ministrijas atzinības rakstu par ilggadēju un pašaizliedzīgu darbu zirgkopības nozarē

Dzintra par šo abu organizāciju darbu saka: – Mums jāskatās, kā saimniecības ievēro ciltsdarba noteikumus, vai zirgaudzēšana iekļaujas Ciltsdarba programmā, jānovērtē katra zirga eksterjers, gaita, auguma parametri un darbaspējas. Bet mēs nedrīkstam pārāk iejaukties zirgaudzētāja darbā – piemēram, ķēvi vaislai izvēlas pats audzētājs. Mēs varam ieteikt ērzeli, ar kuru pārot ķēvi. Esmu atteikusies no organizācijas piedāvājuma startēt ērzeļu vērtēšanas komisijā, dodot iespēju izpausties jaunajiem vērtētājiem. Tomēr vēlētos, lai komisija būtu objektīva, sanāktu kopā ne tikai divreiz gadā, bet atrastu iespēju aizbraukt uz kādu Eiropas valstu ērzeļu vērtēšanu, lai uzlabotu savu kompetenci. Būtu nepieciešams ieviest lineāro vērtēšanu, kas pastāv jau daudzās Eiropas valstīs. Tā būtu vienkāršāka un pavērtos lielākas iespējas datu apkopošanai un objektīvākai analīzei. Pie šīs programmas strādā Laine Orbidāne un Anna Veidemane.

Vaicāta par to, kā zirgu kvalitāte Latvijā vērtējama pēdējos gados, Dzintra teic: – Zirgu kvalitāte noteikti ir uzlabojusies, zirgaudzētāji kļūst gudrāki, par zirgu kvalitāti liecina startējošo sportistu skaita pieaugums augstāku šķēršļu maršrutos. Diemžēl Latvijas šķirnes zirgu īpatsvars augstāka ranga sacensībās ir neliels. Iemesls – cik veiksmīgi notikusi pāru atlase, jo jūtams treneru un finanšu trūkums. Mani ļoti uztrauc tas, ka pie zirgaudzēšanas ķeras cilvēki ar nepietiekamu finansējumu, jo redzu situācijas, kad zirgiem netiek dota pietiekami kvalitatīva barība, sniegta veterinārā aprūpe, kā arī tiek pārspīlēts ar zirgu turēšanu visu gadu laukā, pat bez nojumes. Atzīstami, ka uzlabojas ģenētiskais materiāls. Arvien vairāk zirgaudzētāju, konsultējoties ar ciltsdarba speciālistiem un veterinārārstiem, izmanto pēc ārvalstu katalogiem piedāvātu teicamas izcelsmes ērzeļu spermu. Process un transportēšana ir ļoti sarežģīta, bet tas ir šo pūļu vērts.

Šogad nosvinēta apaļa jubileja kolēģu lokā.

Foto no Dzintras Puķudruvas-Puriņas personīgā arhīva

DACE MILLERE

Raksts no LLKC žurnāla “Latvijas Lopkopis” jūlija numura. Žurnālu iespējams abonēt VAS “Latvijas Pasts” pasta nodaļās visā Latvijā, abonēšanas indekss – 2044, pasūtīšanu iespējams veikt arī elektroniski “Latvijas Pasts” mājaslapas elektroniskās abonēšanas sadaļā: https://abone.pasts.lv/lv/latvijas_preses_izdevumi/zurnali/2044/2018_gads/

Žurnālu var iegādāties arī Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā Ozolniekos.

Sekot Mums

• Like 31,702
• Follow Us 164,290