Par Mūža ieguldījumu zirgkopības nozarē Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju organizācija šogad sveica Laimu Rozentāli, zirgkopības zootehniķi, zirgaudzētāju un zirgu vērtētāju, kura zirgkopībai veltījusi 40 darba gadus. Tā kā ilgus gadus Laima trenējusi bērnus vairākās jātnieku sekcijās, kopš 90.-gadiem viņa nopietnu uzmanību koncentrējusi poniju izkopšanai, lai iegūtu bērniem piemērotu zirgus ar sportiskām dotībām.

Darbs un zirgi jau kopš bērnības

Ar zirgiem Laima iepazinusies agri. Ar tiem saistījās visi lauku darbi jau bērnībā, jo fermā pie mājas visu laiku darbam tika turēti arī zirgi.

Laima stāsta, ka bērnībā bijis daudz jāstrādā: „Man nācās ganīt govis no sešu gadu vecuma, jo citādāk nevarēja iztikt, mammai vajadzēja strādāt piemājas laukos, bet pārējie bērni jau gāja skolā. Es ģimenē biju jaunākā no septiņiem bērniem. No astoņu gadu vecuma strādāju ar zirga grābekli – tikko, kā kājiņas varēja aizsniegt pedāli. Mēs, bērni, naudu sev nopelnījām paši, tā arī pagāja visa vasara, ganot teles un uz zirga grābekļa.”

Neizpalika arī bez izklaidēm brīvajā laikā, pieaugušie neliedza kāpt mugurā darba zirgiem un jāt uz mežu. „Zirga mugurās dzīvojās visi brāļi un māsas,” Laima stāsta. „Bija pieejami arī kavalērijas segli, un zirgam mācīju lēkt pār kritušiem kokiem. Kad mācījos 10.klasē, uzsāku treniņus pie Jāņa Mežnieka Veckuldīgā, taču tas bija īss periods.”

Laima mācījās Ķimāles (Padures) pamatskolā, vēlāk Kuldīgas 1. vidusskolā. Treniņi jātnieku sportā tika uzsākti Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas laikā p.s. „Lielupe” pie trenera Modra Pētersona, uz kurieni gāja arī vairāki citi kursabiedri. Tolaik jātnieku sekcija bija tikko izveidota, atvesti pirmie zirgi, bija iespēja braukt uz sacensībām.

 

p.s. Jelgava kausa izcīņā 1977.gadā

12 darba gadi Šķēdē

1978.gadā, akadēmiju pabeidzot, bija iespēja izvēlēties darba vietu. Uz Tērvetes zirgaudzētavu Laima doties nevēlējās – bija grūti iedzīvoties šajā saimniecībā, strādājot tur jau prakses laikā. Laima izlēma doties uz Saldus rajona Šķēdi, p.s. „Viesturi”, kur zirgkopības lauciņā aktīvi saimniekoja zirgkopējs Eduards Elerts, kuram saimniecībā bija izdevies saglabāt zirgu audzēšanu. Tolaik pa visu saimniecību bija 50-60 zirgi, bet vienā fermā – 30 zirgi, kas novietnē bija izvietoti ļoti blīvi, zirgs pie zirga, taču tie bija zirgi ar labu izcelsmi, vaislas ērzelis no Kaļiņigradas zirgaudzētavas. Tostarp Hanoveras ērzeļa D’Artanjana trīsgadīgas un četrgadīgas meitas. No sporta tipa ērzeļiem saimniecībā bija Traķēnas šķirnes ērzelis Progress, no braucamā tipa – Spēkoņa līnijas ērzelis Stiprais. Lai atzītu šķirnes fermu, bija nepieciešamas desmit vaislas ķēves, bet „Viesturos”, Laimai atnākot, desmit ķēves jau bija grūsnas. Laima zirgkopēju Elertu atceras kā ļoti uzņēmīgu cilvēku, tādu, kuru „pa vienām durvīm izdzen, pa otrām – iekšā”, kurš sev aktuālus jautājumus kārtoja ministrijā un prata noorganizēt, lai zirgiem piešķir 30 tonnas ar spēkbarību, veselu vagonu. No šī vagona saimniecībā paēda ne vien zirgi, bet pietika arī citām dzīvnieku sugām.

Laima ar zirgu Dantess no DArtanjans 1987.gadā Šķēdē

„Kad uzsāku strādāt „Viesturos”, bija tā saucamais „salmu gads”, kad devāmies uz Rietumukrainu pakaļ salmiem, es kā darba vadītāja. Paši presējām, pēc tam salmus lādējām vagonos un vedām mājā,” Laima stāsta.

Taču Laimai zirgu audzēšanas nozarē ar pilnu atdevi darboties vēl nebija iespējas – saimniecībā viņa strādāja par cūkkopības brigadieri.

„Pēc gada cūkkopības brigadieres amatā, es piecirtu kāju un pateicu, ka iešu prom,” Laima dalās atmiņās. „Tad mani aizsūtīja uz kursiem Rjazaņā par zirgu fermu vadīšanu. Kursos Rjazaņas Zirgkopības institūtā  mācījos četru mēnešus. Pēc tam bija iespēja strādāt tikai pie zirgiem.”

Sākumā Laima, jau kā zirgkopības zootehniķe, vadīja zirgu stalli 14 km no saimniecības centra, taču paralēli viņa organizēja novietnes atjaunošanu un fermas iekārtošanu Šķēdes pils barona staļļos, kuri bija celti 1876. gadā. Tika izveidotas vietas 20 zirgiem, daļa no tām – stāvvietas. Pēc Elerta aiziešanas viņsaulē, visus saimniecības zirgus pārvietoja uz turieni un bijušo govju kūti. Viensētas saimniecības ēkās tika izveidoti vēl divi staļļi un kopumā saimniecībā bija četras zirgu novietnes, ar 17 vietām katrā. Saimniecības zirgu skaits vienbrīd pat sasniedza 120 zirgus, bet daļa no tiem atradās citās fermās kā darba zirgi.  Bija 26 vaislas ķēves. Katru gadu tika iegūti aptuveni 15 kumeļi, lielākais kumeļu skaits gadā bija 23.

Šeit sāka darboties arī jātnieku sporta sekcija, kur par treneri kopā ar mani sāka strādāt arī Zinta Taurīte (Šutka), pēc profesijas veterinārārste. Laima stāsta, ka regulāri tika braukts uz sacensībām, organizējot tās arī uz vietas saimniecībā. Tā kā Šķēdē nebija neviena, kas nodarbotos ar zirgu kalšanu, Laima iemācījās arī griezt tiem nagus un apkalt. Zirgus trenēja arī braukšanā, un Laima ar saimniecības zirgiem  piedalījās Republikas darba spēju pārbaudes sacensībās. Treniņi notika tā ziemā, tā vasarā. Ar zirgu Sprīdis izdevās izcīnīt arī uzvaras. Laima rāda diplomus par izcīnīto 1. vietu gan kravas piegādē rikšu gaitā, gan kravas piegādē vilkšanas izturībā, gan darba spēju pārbaudes trīscīņas kopvērtējumā jaunzirgu grupā Vidzemes zonas braucamo zirgu sacensībās.

Šķēdes komanda

No braucamā tipa vaisliniekiem izmantoja saimniecības ērzeli Stipro, vēlāk – Sprinci. No sporta tipa ērzeļiem saimniecībā bija Holšteinas ērzelis Vello, bet vaislā izmantoja arī Gaida radniecīgās grupas ērzeli Ģirtu, Siego līnijas ērzeli Amoru, vēlāk Ammon līnijas ērzeli Arumu. Pēc Laimas rīkojuma saimniecība iegādājās Traķēnas šķirnes ērzeli Vintas, jo radās nepieciešamība pēc vieglāka tipa vaislinieka.

Ar zirgu Arsenāls

VCMAS „Kurzeme” Kuldīgas filiāle

Pārmaiņu laiks 90.-gados atnesa izmaiņas arī nākotnes plānos. Laima pieņēma izaicinājumu doties uz Tērvetes zirgaudzētavu darboties kā zirgkopības nozares vadītājai. Tolaik Tērvetē bija ap 420 zirgu, saimniecības vadītājs Gredzens aktīvi pārpirka kumeļus no vairākām saimniecībām un izaudzēja Tērvetē, rīkoja aukcionus. Tērvetē sāka attīstīties arī jātnieku sports, uz treniņiem nāca bērni, tostarp, mazais Lauris Reiniks. Tēvetes periods Laimai ilga divus gadus, un šajā laikā Tērvetes zirgaudzētavas zirgu skaits tika pakāpeniski samazināts.

Dzimtā puse tomēr aicināja Laimu atpakaļ. Jauns periods Laimai sākās ar 1992.gadu, uzsākot darba gaitas Veckuldīgā, VCMAS „Kurzeme” Kuldīgas filiālē kā zirgkopības zootehniķei. Saimniecībā bija trīs jaunzirgu treneri, taču bērnus jātnieku sekcijā bija jātrenē pašai. Bija iespēja piedalīties arī sacensībās. Novietnē bija ap 80 zirgu, ik gadus ieguva ap 12 kumeļu. Kā vaislas ērzeli Kuldīgā izmantoja Hanoveras šķirnes ērzeli Alamo, taču no „Viesturiem” tika nopirkts arī Vintas. Diemžēl ”Viesturu” zirgu liktenis bija skarbs – liela daļa ilgus gadus izkoptā ganāmpulka aizgāja bēdīgi slavenajai Bušmeistarei, pārmaiņu laikā viņas radiem tos iegūstot par pajām. Vēlāk VCMAS „Kurzeme” no Vācijas iegādājās ērzeli Holšteinas šķirnes vaislinieku Calano II, Capitol I mazdēlu, kurš atstāja būtisku ietekmi uz Latvijas šķirnes sporta tipu un deva daudz pēcnācēju, kā arī joprojām kopā ar saviem dēliem tiek izmantots vaislā.

Grasis no Gardegeneral

 

Sacensībās ar zirgu Okelu

 

Laima ar zirgu Grasis no Gardegeneral

Savs ganāmpulks un poniju audzēšana

Laimas pirmais privātais zirgs bija gados veca Traķēnas šķirnes ķēve Halle, iepirkta no Kaļiņigradas zirgaudzētavas, īpašumā iegūta par pajām no Tērvetes. VCMAS „Kurzeme” beidza pastāvēt 2008. gadā, bet jau līdz tam Laima bija uzsākusi veidot pati savu stallīti turpat Veckuldīgā.

Ķēve Viktorija – izbarota no pudelītes

„Jau no paša sākuma bez lielajiem zirgiem man saimniecībā bija poniji,” stāsta Laima. „Mazs jātnieks nevar tikt galā ar lielu zirgu, tam viņam nepietiek spēka, bet ponijs ir ļoti piemērots. Manā saimniecībā neviens zirgs par velti turēts netika- nāca bērni un visi zirgi tika nodarbināti.”

Kopumā Laimai bijuši 42 zirgi. Vaislai Lietuvā tika atrasts un Latvijā sertificēts Žemaitijas šķirnes ērzelis Sapnas. Pie Laimas saimniecībā dzimuši vairāk nekā 20 poniji.

„Lai selekcijas ceļā iegūtu bērniem piemērotu poniju ar dotībām sportā, paiet daudzi gadi. Esmu iepirkusi daudz un dažādu šķirņu ponijus, taču izvēle bieži atkarīga no veiksmes, tos var apmācīt un piespiest lekt, taču pietrūkst darbaspēju,” pieredzē dalās zirgaudzētāja. „Ļoti ātru rezultātu var iegūt ar krustošanu, aplecinot viegla tipa sporta ķēvi, kurai ir neliels augstums skaustā, ne vairāk par 163 cm, ar poniju ērzelīti. Krustošanu esmu izmēģinājusi, un iegūstamais rezultāts pirmajā paaudzē ir lielais ponijs ar labām darbaspējām, ar vēlmi lekt, ar labām kustībām, ar atbilstošu temperamentu, un ar šādu zirgu var strādāt gan bērns, gan pieaugušais.”

Vērtējot norises Latvijas jātnieku sportā, Laima izsaka nožēlu, ka netiek izmantots sporta skolas potenciāls: „Kleisti šobrīd neattaisno sporta skolas nosaukumu, neredzu, ka no turienes nāktu sagatavoti sportisti. Kad šāds jaunietis pa vasaru atbrauc pie manis, mēneša laikā viņš iemācās vairāk nekā divus gadus trenējoties sporta skolā. Mans novēlējums ir pievērsties sporta skolas attīstīšanai, veidojot to par kvalitatīvu jātnieku sporta centru, kas sagatavotu jauno jātnieku paaudzi!”

Laimas poniju jātnieku komanda

„Šobrīd jūtos priecīga un atpūtusies,” saka Laima, noraugoties pa sava dzīvokļa logu uz zirgiem aplokā. Tas gan nav viņas ganāmpulks. Zināmā mērā apstākļu sakritības dēļ Laima savu zirgu pulku ir pārdevusi un pātraukusi zirgu audzētājas gaitas, taču joprojām aktīvi palīdz jaunajām jātniecēm treniņu procesā kaimiņu saimniecībā, kā arī turpina darboties  kā zirgu vērtēšanas eksperts. Kumeļu apzīmēšanas un zirgu vērtēšanas darbā Laima plāno ievadīt arī jaunos speciālistus, viņas jātnieku sekcijas audzēkne Alise Kociņa jau pabeigusi Latvijas Lauksaimniecības universitāti un, Laimas atbalstīta, labprāt turpinātu pilnveidot zināšanas. Laimas īpašumā joprojām ir ponijs, taču nodots citās gādīgās rokās, bet Laima sekos līdzi viņa pirmajiem startiem šosezon.

Laima Rozentāle kopā ar savu komandu

„Laima ir ļoti zinošs cilvēks gan par jaunzirgu iestrādāšanu, gan zirgu audzēšanu,” par savu treneri Laimu Rozentāli stāsta kādreizējā audzēkne Alise. „Viņa kā trenere ir bijusi stingra, bet tādējādi viņa ir iemācījusi ļoti daudz. No savas puses varu teikt paldies viņai par zināšanām kā saudzīgi iejāt jaunzirgus, jo šīs zināšanas varu tagad pielietot, kad audzēju savus zirgus. Laima noteikti palīdzēs ar padomu, ja tiks viņai jautāts, taču nekad nejauksies vai nemācīs, kā vajag darīt, ja to nejautās. Atceros, ka Laima vienmēr lika visu izdarīt kārtīgi un līdz galam, lai arī toreiz “Veckuldīgas” laikos vēl biju maza un tas likās grūti, tomēr šī disciplīna bija noderīga, jo arī tagad man patīk kārtība un visu cenšos paveikt līdz galam, lai arī cik tas ir grūti. Apbrīnoju Laimu, kā viņa mūs visus varēja savākt, mēs bijām daudz lielāki un mazāki. Gluži kā mamma viņa uztraucās pēc kritiena no zirga. Ja bija gadījies smagāks kritiens, kad bija jāpabūt slimnīcā, atnāca apciemot. Viņa man iemācījusi ne tikai jāt un darboties ar zirgiem, bet arī citus saimnieciski noderīgus darbiņus – bija gan malka jākrāmē, gan boksi jātīra, gan apkārtne jāuzkopj. Manuprāt, tādam ir jābūt jābūt labam trenerim, kas iemāca ne tikai jāt, bet arī rūpēties par apkārtni, dzīvniekiem un sevi.”

 

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums