Suzanna Vulfsberga vada Flogenzē zirgaudzētavu Vācijas Štormarnas apgabalā. Tomēr no jājamzirgu pārdošanas vien viņa nespēj iztikt.

Pagaidām vēl seši kumeļi atrodas ganībās uz svaigi piesnigušā sniega. „Tūdaļ tie būs klāt pie mums”, saka Suzanna Vulfsberga. Un patiešām, paiet tikai pāris mirkļi, līdz mazais ganāmpulks naski pierikšo klāt. Dzīvnieki labi pazīst Flogenzē zirgaudzētavas vadītāju. Četrus no tiem diplomētā vetārste pati ir palīdzējusi ievadīt šajā pasaulē. Nu viņa ar āmuru ņemas atdauzīt aizsalušās dzirdnes ganībās: „Zirgiem patīk arī ledusauksts ūdens. Tāpat kā vieta, kur izskrieties, jo zirgi jau ir kustību dzīvnieki”.

Zirgaudzētavas vadītāja īpašu uzmanību pievērš tam, lai visas viņas vaislas ķēves un ērzeļi, pašas sporta zirgi, kā arī 50 īres boksos mītošie privātzirgi būtu nodrošināti ar izstaigāšanās un kustību iespējām. Tas ir viens no galvenajiem pievilcības faktoriem zirgaudzētavai, kas nodēvēta blakus esošā Flogenzē ciemata vārdā. Šajā zirgaudzētavā kopumā ir mājvieta 90 zirgiem, tās galvenais mērķis ir zirgu audzēšana un pansija, gada apgrozījums ir 200 000 līdz 300 000 eiro un nodarbināti tiek 7 darbinieki, neskaitot pašu priekšnieci. „Mēs cenšamies tikt galā pa nullēm”, viņa skaidro.

Bizness ir smags. Hamburgā un tās tuvumā gan mīt 7000-8000 zirgu, kā to min Kajs Hāze, Jāšanas sporta profesionālās asociācijas vadītājs Hamburgas reģionā. 65 jāšanas biedrībās un 25 jāšanas skolās ir apvienojušies 85000 biedru. Tomēr zirgaudzētavas konkurē par dzīvnieku izmitināšanas iespējām un pansijas klientiem ne tikai viena ar otru, bet arī ar sporta staļļiem un zemnieku saimniecībām. “Zirgu izmitināšana zemniekiem šķiet ļoti pievilcīga iespēja”, apgalvo Suzanna Henniga, Vācijas Jāšanas sporta savienības pārstāve, kuras pārstāvētajā organizācijā ir apvienojušies 1.8 miljoni jātnieku un 1.2 miljoni zirgu visā valstī.  

Lai nodrošinātu izmitinātajiem zirgiem pietiekamu platību, Vulfsberga ir ieguldījusi miljonu eiro jaunas zemes iegādē kopš zirgaudzētavas pārņemšanas 2000. gadā. Tādējādi audzētavas zemes platība pieauga no 10 uz 60 hektāriem. Manēža tika pagarināta no 40 uz 60 metriem, tika izbūvēta koplietošanas telpa ar virtuvi un kamīnu klientu ērtībām, un manēžas pamata atjaunošana vien izmaksāja aptuveni 80 000 eiro. Pamata kopšana notiek datorizēti, laistot vai žāvējot to pēc vajadzības, lai pamats jebkurā laikā būtu ideālā stāvoklī. Gar ganībām Vulfsberga ierīkoja 3 metrus platu ceļu, izveidojot izjāžu takas.

52 gadus vecās zirgaudzētavas vadītājas koncepcija ir skaidra. Visi zirgi, kas jaunāki par 3 gadiem, dzīvo ārā un var brīvi kustēties. Vecākie zirgi tiek vesti ārā no rīta ap plkst. 7-11 vai arī pēcpusdienās pēc barošanas. „Zirgu vadāšana turp un atpakaļ vien man nodarbina vienu darbinieku uz visu dienu”, saka Vulfsberga. Zirgu īpašnieki par papildu 75 eiro mēnesī var īrēt zirgu soļojamo mašīnu. Apaļajā manēžā ar 20 metru rādiusu zirgi var pārvietoties viens aiz otra sešos lielos steliņģos.

Līdz ar zirgaudzētavas iegādi Vulfsberga, kas uzaugusi Reinlandes-Pfalcas apvidū un pirmo reizi uzkāpusi zirgam mugurā 6 gadu vecumā, padarīja savu hobiju par profesiju. Nolikusi veterinārmedicīnas eksāmenus Minhenē, viņa pārvācās uz ziemeļiem, kur mita viņas vīra ģimene. Pēc 2 iejādes zirgu iegādes viņa iepazinās ar treneri un zirgkopības meistaru Franku Agni, ar kuru sadarbojas vēl līdz šai baltai dienai.

Agne zināja par Flogenzē un ieteica Suzannai iesaistīties, jo toreizējie īpašnieki vēlējās pārvākties uz dzīvi Spānijā. Pārņemšana bija veiksmīga un ātri vien Agnes klienti aizpildīja boksus, sākās zirgaudzēšanas darbs.

“Jau bērnībā man patika melni ērzeļi”, stāsta zirgaudzētavas vadītāja pie kafijas tases. Savu melno ērzeli viņa atrada Placido personā, kas gan bija klibs no pārlieku ilgas stāvēšanas boksā, bet neatvairāmi skaists. 2001. gadā Suzanna iegādājās ērzeli par 20 000 vācu marku, izārstēja to un varēja gadiem ilgi jāt pat bez segliem. Placido kumeļi ienesa pirmos zirgaudzētavas ienākumus. Vēl šodien zirgaudzētavā mīt 15 viņa pēcnācēji. Pie tiem pieder arī Placido Classico, viens no pašreizējiem vaislas ērzeļiem.

Flogenzē zirgaudzētavā lielākoties tiek pārdoti trīsgadīgie zirgi. Līdz šim vecumam Suzanna var apmācīt zirgus līdz tādam līmenim, lai tie būtu pieradināti pie cilvēka un pircēji tos varētu viegli pajāt. Lai pašai paliktu pēc iespējas vairāk laika zirgiem, jau 13 gadus viņa algo sev palīgu, kas tīra un sagatavo zirgus jāšanai. „Tādā veidā es varu pajāt līdz 12 zirgiem dienā”, saka Suzanna. Zirgu apmācība nes atdevi un atspoguļojas pārdošanas cenā. 

Droši kā bankā tas gan nav. Zirga pārdošana nereti kļūst par kāršu spēli, kurā dzīvnieka veselību ir jāpierāda ar rentgena uzņēmumiem. Zirgaudzētāji atrodas dilemmas priekšā – vai atmaksājas zirgus paturēt ilgāk vai arī iespējams augstāka pārdošanas cena vairs nepietiks, lai nosegtu papildu uzturēšanas izmaksas? Pat rekordlielās summas ātri vien nes zaudējumus, jo starpnieki uzstāj uz milzīgām komisijas naudām. 2012. gada jūlijā zirgu pārdošanas PVN pieauga līdz 19%, tādējādi interesentiem nākas dziļāk ieskatīties maciņā vai arī zirgaudzētājiem atteikties no daļas peļņas. Tas nav vienkārši, jo pārdošanas cenas no tā cieš.

Pamats: 2001. gadā aplecināto ķēvu skaits (29 000) bija knapi tikai puse no tā skaita, kas bija aplecinātas 2008. un 2009. gadā, un pagājušajā gadā tas saruka vēl par 10-15%, tā vērtē Jāšanas sporta savienība. „Taču, tā kā iepriekš tika saaudzēti ļoti daudz zirgu, paies vairāki gadi, līdz tiešām iestāsies zirgu deficīts”, apgalvo Henniga. Vulfsberga rēķinās, ka vidēji par saviem trīsgadniekiem viņa var saņemt 10 000 eiro par zirgu, un gadā pārdošanai tiek piedāvāti 3-4 jaunzirgi.

Vieglāk aprēķināt ir ienākumus no pansijas boksiem. Klienti maksā 400 eiro par boksu, kurā ir iekļauta zirgu apkopšana un barošana. Tomēr arī siens, salmi un zirgu barība paliek arvien dārgāki. Arvien vairāk zemnieku savus laukus apsēj ar kukurūzu, ko pēc tam nodod biogāzes ražotnēm ekoloģiskās degvielas pārstrādei, nevis izmanto to siena vai auzu audzēšanai. 

Šādas izmaksas Vulfsbergai ir grūti kompensēt. Viņas vetārstes un jātnieces izglītība gan ir saistīta ar zināmām priekšrocībām. Tādējādi viņa var pieņemt kumeļu dzemdības bez speciālistu palīdzības, kā arī pati izmeklēt savus dzīvniekus, ārstēt tos ar akupunktūras palīdzību, pati apgriezt tiem nagus, apvīlēt zobus un arī pārņemt to apjāšanas pienākumus. Tie visi ir nepieciešamie darbiņi, par kuru veikšanu citiem zirgaudzētājiem nākas dārgi piemaksāt. Ienākumi no vaislas darba ienes arī papildus 750 eiro par ērzeļa pakalpojumiem vienā reizē. „Tādējādi 10 000 eiro pārdošanas cenas pietiek, lai nopelnītu. Būdama ārste, es varu arī piedāvāt bezmaksas ķēvju izmeklēšanu uz grūsnību”.

Tomēr, lai nodrošinātu sava uzņēmuma ekonomisko stāvokli, viņa jau sāk domāt par trešo pieturas punktu papildus vaislai un pansijas zirgiem. Turpmāk Flogenzē zirgaudzētavā būs pieejama arī jāšanas apmācība pieaugušajiem, taču Suzanna ir piesardzīga: „Es gan negribētu, lai maniem klientiem nāktos ierobežot sevi jāšanas skolnieku dēļ. Tādēļ vēl neesmu līdz galam izlēmusi”.

Taču pirmais pārdošanas līgums šajā gadā jau ir parakstīts. Par trīs gadus vecu ērzeli jaunais īpašnieks samaksājis 20 000 eiro. „Gads ir sācies labi”, saka zirgaudzētāja.

 

Tulkoja Sigita Eitcena.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums