Ar šo rakstu vēlējos pieskarties pašai lielākajai problēmai zirgaudzēšanas nozarē. Mākai piedāvāt savu preci tirgū un pārdot to

– tā ir problēma, kas izrādījusies aktuāla lielam daudzumam zirgu audzēšanas saimniecībām.

Pārprodukcija un realizācijas trūkums par saimniecībām pieņemamām cenām, bremzē audzēšanas attīstību un izputina saimniecības. Kas par lietu? Kur ir iemesls? (Margarita Lobova, Rus Trakehner)

Izglītība, kuras nav.

Izglītības trūkums – vispārēja nelaime, par cik trūkst ne tikai speciālu zirgu pārdošanas menedžeru, nav pat daudz profesionālu zirgaudzētāju un kvalificētu zirgu sagatavošanas speciālistu. Toties ir „pašdarbnieki”. Ja agrāk eksistēja bezmaksas bērnu-jauniešu sporta skolas, kur varēja iegūt zināšanas par zirgu un jāšanas sportu, mācīja rūpēties par zirgu, tad tagad ir maksas nomas, kur pārsvarā treneru lomu uzņēmušies tādi paši „pašdarbnieki”, tikai nedaudz vecāki. Un nekādas alternatīvas. No otras puses, padomju laikos nebija vajadzības pēc jātnieku palīgiem – jātnieki visu darīja paši – gan segloja, gan gatavoja zirgus. Tagad, kad jāšanas sportā tiek kopēta rietumu sistēma, ir noskaidrojies, ka mums katastrofāli trūkst tādu speciālistu (tieši speciālistu) kā jātnieku palīgi un jaunzirgu treneri. Mums valstiskā līmenī šī profesija nav aktuāla, tāpat kā viss pārējais, kas saistīts ar zirgiem. Par ko vispār runāt, ja netiek risināti arī daudz svarīgāki jautājumi. Atliek tikai cerēt, ka kāds atvērs privāto mācību iestādi, kur mācītu hipoloģiju, strādāt ar jaunzirgiem, vēlams pat ar ārzemju treneru piesaistīšanu. Kvalifikācijas paaugstināšanas kursi, kurus organizē ВНИИК (no krievu val.: viskrievijas zirgkopības zinātniski pētnieciskais institūts) ir piliens jūrā, vienīgais mēģinājums kaut ko uzlabot. Un tāpat ВНИИК tiek gremdēts visādos veidos. Agrāk bija vidējās profesionālās mācību iestādes pie daudzām zirgaudzētavām, šobrīd par tām pat maz kas atceras. Ja zirgaudzētavas tagad kļuvušas privātas, tad arī domāt par to personāla kvalifikācijas paaugstināšanu pirmkārt nepieciešams īpašniekiem pašiem. 

Mūsu valstī novērojams spēcīgs tādu speciālistu trūkums, kuriem piemīt zināšanas par zirgiem, dažādās biznesa sfērās – praktiski nav zirgkopības žurnālistu, kuri ir spējīgi kvalitatīvi aprakstīt jāšanas sporta sacensības vai adekvāti aprakstīt kādas saimniecības problēmas. Un ja arī ir atrodamas kādas publikācijas, tad tās nav pietiekoši profesionālas un kompetentas.

Profesionāli fotogrāfi, kas uzņem ne tikai zirgus, bet arī jūt tā raksturu, stilu, iekšējās īpašības, ir uz viens rokas pirkstiem saskaitāmi. Un atkal – zirgaudzētāju vidū nav daudz tādu, kas vēlētos profesionāli fotografēt savus zirgus. Gan jau būs labi tāpat! Mūsu redakcijas sagatavotais un izdotais vaislas ērzeļu katalogs uzskatāmi parāda kvalitatīvu zirgu fotogrāfiju trūkumu.

Jaunzirgu trenēšanas sportam sistēmas trūkuma dēļ mazās saimniecības ir spiestas izpildīt treniņdepo funkcijas, trenējot un gatavojot jaunos zirgus saviem spēkiem, kas noved pie pašizmaksas sadārdzināšanās. Daudzi „jaunizceptie” audzētāji ir pat bez speciālās izglītības.  Kādus zirgus viņi var iegūt un kā izkontrolēt to sagatavošanas procesu? Bet cieš zirgi, kas kļūst nevienam nevajadzīgi, tāpēc ka neatbilst modernā tirgus prasībām. Tāpēc nereti šie zirgi beigās parādās zirgu glābšanas biedrības forumā „Ekvihelp” ar virsrakstu – izglābsim no kautuves!

Privātā zirgaudzēšana.

Zirgaudzēšana kā struktūra, kas izpilda valsts pasūtījumus, ir sen aizgājusi nebūtībā. Mūsdienu zirgaudzēšana samazinās, ir sadrumstalota un pārsvarā privātajiem īpašniekiem. Šajā gadījumā zirgaudzētājam vispareizāk ir ieņemt biznesa cilvēka pozīciju. Tās princips ir ļoti vienkāršs – lai zirgam būtu augsta cena, tam jābūt ļoti augstas kvalitātes un tas arī ir stimuls kvalitātes paaugstināšanai, kas nodrošinās zirgam šo augsto cenu. Nesaudzīga to zirgu brāķēšana, kas neatbilst mūsdienu pircēja  izvirzītajām prasībām un labākā vaislas materiāla izmantošana dod ievērojamus rezultātus.  Kā likums, šie audzētāji diezgan augstprātīgi izturas pret citu audzētajiem zirgiem, izceļot savus kā vislabākos. Bet mārketings „pieklibo” arī viņiem, tāpat kā lielākajai daļai zirgaudzētāju.

 

Ir arī cita zirgaudzētāju-biznesmeņu politika. Tā ir to politika, kas pavairo zirgus ar cerību, ka „gan jau tauta izķers”. Nevarētu teikt, ka zirgu pavairošana ir nepārdomāta. Parasti tiek pielietots viens scenārijs – kaut kādas ķēves tiek lecinātas ar kādu zināmu ērzeli vai tā dēlu, kas kļūst par galveno iegūto kumeļu reklamēšanas stūrakmeni. Tādi audzētāji nepievērš vajadzīgo uzmanību zirgu turēšanas un ēdināšanas kvalitātei ar cerību, ka „labās asinis” vienalga sevi parādīs. Tādu politiku piekopj ne tikai atsevišķi privātie audzētāji, bet arī dažas lielās saimniecības.

Trešā audzētāju kategorija ir pati mazskaitlīgākā. Tie ir tie, kuriem zirgu audzēšana ir tīrais hobijs, kam tiek tērēta nauda, kas nopelnīta citā sfērā. Viņiem ir svarīgs pats jaunās dzīvības rašanās process, vērot tā augšanu, priecājoties par tā pirmajiem soļiem līdz pirmajiem startiem sacensībās. Tiem ir svarīgi savu zirgu rezultāti un nav būtiski kādā līmenī tie sasniegti – vai tā būtu skaistāko acu izstāde vai Krievijas čempionāts. Katrs variants ir tiesīgs uz savu taisnību, tikai ir jautājums par procesa lietderību un iegūstamo zirgu perspektīvu.

Ja noņem rozā brilles un paraugās uz esošo situāciju reāli, tad par to nedrīkst klusēt. Zirgaudzēšanā pirmkārt ir svarīga pieredze, otrkārt – analītiskais darbs. Galvenā problēma ir tā, ka mūsu valstī nav tādu informatīvu avotu, uz kuriem savā darbā varētu balstīties audzētāji un galvenie to produkcijas noņēmēji – sportisti. Jebkurš informācijas avots – tā ir reklāma. Šķirnes saimniecību reklāma, vaislas ērzeļu reklāma, sporta zirgu reklāma, utt. Šeit secinājums rodas pats no sevis – nepieciešami informācijas avoti. Un tagad mēs esam nonākuši pie problēmas būtības. Audzētāju rīcībā kā informācijas avoti ir tikai jaunzirgu vērtēšanas un sporta sacensību rezultāti. Ar to nepietiek. Nepieciešams pārņemt Eiropas kolēģu pieredzi.

  1. Sports – visefektīvākā reklāma.

Jā, jā, tas ir sacensību laukums, kurā savu produkciju parāda audzētāji , bet sportisti ir šīs produkcijas lietotāji. Secinājums no tā ir ļoti vienkāršs. Audzējot sporta zirgus, vai arī ja tos par tādiem pozicionē, tad tie ir jārāda sacensību laukumos. Nav zirgu sportā – nav zirgu pārdošanas sportam no šīs saimniecības. Nav sportisko rezultātu – nav naudas par zirgu. Nav naudas – rezultātu ne ar kādu piepūli nesasniegsi. „Nauda rada naudu”! Pats galvenais ekonomikas princips – jo vairāk ieguldīsi, jo vairāk atpelnīsi.

2010-2011.gada vaislas ērzeļu katalogā ir reģistrēti tikai divi Traķēnes šķirnes ērzeļi, kas piedalījušies Grand Prix līmeņa sacensībās, šobrīd tiek izmantoti kā vaislinieki, kuriem ir jau startējoši pēcnācēji un arī licencēti dēli. Tie ir ērzeļi Granīts un Hlopoks. Šie vārdi ilgus gadus ir turējušies lielu sacensību reitingu augšgalos, kas nozīmē arī lielu naudas ieguldījumu to sportiskajā karjerā. Rezultāts – ieguldījumi sāk atmaksāties, jo abi ir pieprasīti vaislinieki, viņu bērni labi tirgojās, jo jau paši sāk sevi labi parādīt sportā. Ieguldījumi ir attaisnojušies, bet tas nenotiek ne gada, ne divu laikā, lai šo biznesu veidotu pēc līdzīgas shēmas kā piemēram flīžu ražošanu. Šodien S līmeņa sacensībās Krievijā startē tikai viens Traķēnes šķirnes zirgs – ērzelis  Oksfords. Tas liecina par to, ka traķēnu ietekme konkūrā vada savas pēdējās dienas un turpinātāju nav. Un arī diez vai būs. Kaut gan zirgi, kas būtu piemēroti šāda līmeņa sacensībā, vēl dzimst. Tas pats Oksfords ir dzimis nelielā piemaskavas saimniecībā un fakts, ka viņš ir nokļuvis lielajā sportā, „nesalaužot” viņu sagatavošanas procesā, ir samērā fantastisks.

Un te būs arī medaļas otra puse: sportists, vēloties sev atrast analoģiskas klases zirgu, paskatīsies Oksforda dokumentus un brauks uz šo mazo piemaskavas saimniecību, lai atrastu sev kādu Paviča pēsteci jāšanai. Bet ko pārējie zirgi? Pārējie vadīs savas dienas bezdarbībā aplokos vai beigu galā nonāks desās. Un tikai tāpēc, ka sportisti viņus vienkārši nezin. Vai arī netic to potenciālam un perspektīvām. Ir lielisks teiciens: „Ja kalns nenāk pie Muhameda, tad Muhamedam ir jāiet pie kalna”. Tas nozīmē, ka ja sportistam nav no kurienes iegūt informāciju par pārdošanai piedāvātajiem zirgiem saimniecībās, tad saimniecību īpašniekiem ir pašiem jāparāda savi zirgi un jādara tas tur, kur apgrozās sportisti – sacensībās. Turklāt vēl audzētājam būs jāpierāda savas preces kvalitāte, jo šajā lietā jau ar daudz lielāku efektivitāti viņu ir apsteiguši Eiropas audzētāji. Un šis „vilciens” ir jau aizgājis tik tālu, ka mainīt sportistu domas ir diezgan grūts uzdevums. Ja nav sportistu, kas pārstāv konkrēto audzēšanas saimniecību, – nav rezultātu. Šodienas rezultātu, nevis 80to gadu olimpiādes. Šodien jau tā kā 2012.gads pienācis..

  1. Izstādes un skates.

Šodien audzētāji ir burtiski jāpierunā vest savus zirgus uz izstādēm un skatēm. Jā, dārgi. Jā, iespējams, skatē var iegūt kritisku vērtējumu. Bet tas pirmkārt ir darbs ar šķirni kopumā. Darbs, kas virzīts uz pašu lielāko mērķauditoriju – zirgu mīļotāju un hobija jātnieku, kas sastāda 90 % no visiem zirgu īpašniekiem. Turklāt šobrīd tiek organizētas vairākas lieliskas izstāžu vietas Maskavā („Ekviros” un „Ekviforum”), S-Pēterburgā (Ipposfera) un Rostovā pie Donas, bet iniciatīvai jānāk no audzētājiem – par tādu krāšņu, efektīvu pasākumu rīkošanu ar kausiem, rozetēm un lentām, jo tieši viņu interesēs ir popularizēt tos zirgus, kurus viņi audzē, piedāvājot savu produktu potenciālajam pircējam. Nepieciešams izstrādāt apbalvojumu , titulu utt. Sistēmu, piemēram kā agrāk bija Elite klase I, Elite klase II vai kā piem. Vācijā – valsts prēmētā ķēve, audzētāju biedrības prēmētā ķēve.

  1. Informācijas nesēji interneta tīklā.

Visā pasaulē pat mazākajam stallim ir sava interneta mājaslapa ar labām fotogrāfijām, piedāvāto pakalpojumu aprakstiem, kontaktiem un citu informāciju. Krievijā viss notiek pēc principa – „uzminiet paši” vai arī „jums vajag, paši arī meklējiet!”. Lielajām saimniecībām nav savas mājaslapas un ja arī ir, tad tā ir „mirusi”, nav atjaunota mēnešiem. Novecojušai informācijai nav nekādas jēgas. Ir skaidrs, ka par mājaslapas izveidošanu, dizainu un uzturēšanu ir jāmaksā. Bet audzētājiem ir jāsaprot, ka reklāma internetā mūsdienās ir pats svarīgākais, jo mūsu sabiedrība pusdzīvi pavada „online”.  Un informāciju iegūst tieši internetā. Tad palīdziet sabiedrībai uzzināt par jums!

  1. Žurnāli, raksti, reklāmas moduļi preses izdevumos.

Svarīga reklāmas sastāvdaļa ir arī papīra izdevumi. Ne visur pieejams ātrs internets, strādāt attālākās teritorijās ir sarežģītāk, daudziem patīk lasīt tieši grāmatas un žurnālus, turklāt tos ir viegli glabāt un lasīt jebkurā vietā (piem. transportā). Pats galvenais – tie ir žurnāli, kas arī cenas ziņā ir pieejami diezgan lielai sabiedrības daļai un regulāri atjauno informāciju ar katru jauno izdevumu. Sakiet, cik mums ir zirgu žurnālu? Un cik par traķēņiem? Jums ir kur palasīt par izcelsmes līnijām? Vai ir kur atrast informāciju par sava zirga priekštečiem, audzēšanas metodēm, vērtēšanu un tā, lai tas būtu izklāstīts saprotamā, viegli uztveramā veidā, ar ilustrācijā, nevis sausi zinātniskā valodā? Kas traucē audzētājiem apvienoties šāda žurnāla izdošanai, kur reklamētu sevi un savus zirgus? Visticamāk nekas, bet nez kāpēc iniciatīvas nav.

  1. Vaislas ērzeļu katalogs – reklāmas apoteoze papīra izdevuma veidā.

Tas ir zirgaudzēšanas eksāmens, tāpat kā valsts čempionāts jāšanas sportā. Tā ir ērzeļu parāde – šķirnes „seja”. Tajā ir jāparāda savi labākie zirgi vislabākajā gaismā, ne jau vienalga kā, krustiņa pēc. Neies cauri! Potenciālajam klientam ērzelis ir jāparāda tā, lai tam uzreiz rastos vēlme to dabūt uz lecināšanu vai iegādāties tā pēcnācēju. Bet tas nozīmē, ka ērzelis ir jānofotografē pēc iespējas efektīvāk – perfekti sakopts, sapītām krēpēm, sakaistos iemauktos, skaistā stājā, vai arī sacensībās savā labākajā kustību fāzē vai lēciena mirklī. Ir jāatceras un jāsaprot – tā ir reklāma ērzelim, saimniecībai un šķirnei kopumā. Tas ir jāizdara tā, lai audzētājiem būtu ar ko lepoties, nerunājot par to, ka lai nebūtu par ko kaunēties.

Audzētāju vietā neviens neko nedarīs. Ka ir pierādījies praksē, – pircējs labāk nopērk to, kas ir acu priekšā, glīti iesaiņots, pasniegts pieņemamā veidā. Un viņš arī pērk – Eiropā, kur viss tiek pienests uz paplātes, kur ir skaidrs rezultāts, skaidras perspektīvas. Ceru, kas šis raksts liks audzētājiem aizdomāties par pašu darbību un ieguldījumu tajā, jo ziediņi jau ir – jānāk arī augļiem.

„Traķēņu” mārketings.

Jebkuram audzētājam ir jāspēj skaidri novērtēt savu zirgu kvalitāte, to perspektīvas izmantošanai sportā, vai ko citu. Tam nepieciešama daudzpusīga izvērtēšana ar dažādu speciālistu pieaicināšanu. Lai nemānītu sevi ar ilūzijām un negaidītu, kad no debesīm nokritīs miljoni.

Attiecībā uz traķēņiem ir jau noskaidrojies, ka augstākā līmeņa konkūra sacensībām tie nav piemēroti, tāpēc ir bezjēdzīgi tos piedāvāt sportistiem – nav ko tērēt laku un spēkus un lieki ir arī apvainoties par atteikumu. Toties kā jauniešu, junioru un amatieru konkūra zirgi tie ir lieliski. Tie arī ir konkūra traķēnu zirgu audzētāju galvenie klienti. Ar iejādi ir jau nedaudz cerīgāk, taču arī šeit ir daži zemūdens akmeņi – tiek prasītas izcilas gaitas un nevainojams eksterjers, jau pasaules līmenī. Ne katrs zirgs, kas izrādījies nepiemērots konkūram, derēs iejādei. Ja nav gaitu, tad arī iejādnieki nebūs šī audzētāja klienti. Katram audzētājam jānovērtē savi zirgi tieši no patērētāja viedokļa, tas ir – precīzi jāatrod savs noieta tirgus, pie tam katram zirgam individuāli. Tas paātrinās tā pārdošanu pareizajās rokās, kas būs apmierināti ar pirkumu. Tālāk nostrādās mutvārdu reklāma, jo gan apmierinātais, gan neapmierinātais pircējs neklusēs. Apmierinātais pircējs neapzināti novirzīs arī citus interesentus uz šo saimniecību, kur iegādājies zirgu, kas atbilst viņa prasībām, bet neapmierinātais novirzīs tos uz citu saimniecību.

Piemēram, KFK „Traken” specializējas galvenokārt iejādes zirgu audzēšanā un pārprodukcijas šajā saimniecībā praktiski nav. Jo pareizi izvēlētā reklāmas politika ļauj visus jaunzirgus realizēt iejādei. Cits piemērs: kāda novirziena traķēnes zirgi tiek audzēti Priļepskas vai Rjazaņas audzētavā, nav skaidrs. Visbiežāk tie ir jauniešu vai amatieru zirgi, lai gan tā netiek reklamēti. Vienkārši traķēņi un viss.  Ir jāsaprot, ka „vienkārši traķēņi”, pat ar izciliem ciltsrakstiem – tie ir tikai vienkārši zirgi, ar galvu, asti un četrām kājām tāpat kā baškīru vai kalmiku zirgs.

Tālāk. Neviens sevi cienošs pircējs, vēl jo vairāk sportists neies dubļainā aplokā pie netīriem pusmežonīgiem zirgiem skatīties „lūuuuk to tur, ar zvaigzni pierē..”. Zirgam, kas tiek gatavots pārdošanai ir jābūt patīkamā tirgus izskatā – kārtīgi notīrītam, koptiem nagiem, akurātām krēpēm, audzinātam, bez nevēlamiem ieradumiem (bet tas viss prasa darbu ar zirgu – dārgu, ilgstošu, monotonu darbu). Bet arī tas vēl nav viss. Audzētājam ir jāspēj nogādāt informāciju par pārdodamo zirgu līdz potenciālajiem pircējiem. Kā viņš to izdarīs – liks sludinājumu internetā vai iedos sportistam uz trenēšanu, tā jau ir viņa darīšana. Tā ir audzētāja izvēle – kādu iesaiņojumu viņš izvēlēsies savai precei un uz kādas letes noliks. Fakts ir tāds, ka neko nedarot, diezvai kāds pircējs pie viņa atnāks pats, ja nu vienīgi miesnieks.  Audzētajam svarīgi ir nekļūdīties sava zirga kvalitātes novērtēšanā un pareizi noteikt tā potenciālu kādā no izmantošanas veidiem. Ja tas ir hobija klases zirgs, tad piedāvāt to zirgu mīļotājiem. Ja zirgs ir ar sportisko potenciālu, tad tas ir jādod sportistam.

Nākošais jautājums – cenas noteikšana. Kā zināms, vienu un to pašu zirgu ir iespējams pārdot gan par 50 000, gan par 300 000 rubļu. Cenai ir jāatbilst zirga kvalitātei un jābūt pieejamai tai sabiedrības daļai, kurai zirgs ir domāts. Šobrīd mēs nerunājam par to, ka zirga cenai ir jābūt lielākai par audzēšanas pašizmaksu, lai ņemtu vērā audzētāja intereses. Tagad runa ir par to, ja zirgu grib pārdot ātri un pareizajās rokās, tā cenai ir jāatbilst tirgus cenām noteiktās kategorijas zirgiem. Šī iemesla dēļ, audzētājam ir labi jāorientējas tirgus cenās. Un kāpēc nē? Viņš taču ir preces pārdevējs! Un tas ir viņa tiešais pienākums – būt informētam par zirgu tirgus cenām.

Ja ir zirga cenas un kvalitātes neatbilstība, tas piespiedīs audzētāju zirgu turēt daudz ilgāk, tas kļūst neizdevīgi uz pašizmaksas palielināšanās rēķina. Ir jāatrod zelta vidusceļš starp vēlamo cenu un ar katra zirga pārdošanas iespējām. Piemēram, iejāti 3gadnieki var būt dažādās cenās atkarībā no izcelsmes un dotībām. Jā tā ir izcila izcelsme, teicams eksterjers un jau redzams potenciāls sportam, tad cenu droši var likt virs vidējās. Ja zirgs ir ar eksterjera trūkumiem, nepietiekamām sportiskajām dotībām, nepopulāru izcelsmi, tad tā pārdošanas iespējas samazinās un cena ir maksimāli jāpazemina, lai pārdotu vispār un neciestu zaudējumus. Galvenais ir pareizi izvērtēt katra zirga potenciālu un dotības.

Ceram, ka izdarīsiet pareizos secinājumus pēc šī raksta izlasīšanas.

Vēlu veiksmi!

Margarita Lobova

Rus Trakehner 1 (10) 2011

No krievu valodas tulkoja Aija Luse.

 

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums