Pavisam parasta iesilde. 20 minūtes soļos, sākot ar pastaigu cauri nelielajam mežiņam, beidzot ar pāris apļiem manēžā. Tad pāreja uz brīviem rikšiem, zirgs tiek ielocīts dziļi un noapaļoti, jātnieks pa reizei paloka tā degunu uz vienu un otru pusi. Ik pa laikam ar iebukņīšanu pa sāniem tiek atgādināts, ka nevar gulēt… Taču lielais rudais zirgs ar tumši rudajām krēpēm un asti, kas tiek jāts ar parasto trenzi un bez steka, nav nekāds parastais zirgs. Nedz arī tas ir kāds parastais jātnieks. Tā ir viens no pasaules vadošajiem iejādes pāriem. Tas ir Rastijs (Rusty) un Ulla Zalcgēbere.

ulla

Teksts – Kriss Hektors, fotogrāfijas – Rozs


Jāsaka godīgi, Rastijs izskatās nedaudz vienkāršs. Viņš ir pamanījis fotogrāfu SAVAS manēžas stūrī un cenšas izvairīties no tā ar nelielu pagriezienu. Taču ir pārāk agrs no rīta, lai Ulla būtu ar mieru pieciest tādas muļķības. Vakar bija ļoti karsts, un Ulla sākusi savu darba dienu jau pulksten sešos no rīta, lai paspētu zirgus izjāt pirms karstuma iestāšanās. Viņa jau ir pabeigusi darbu ar savu otro Lielās Balvas zvaigzni Volstrītu (Wallstreet), tagad ir Rastija kārta, un saule jau mirdz aiz netālajiem Alpu kalnu virsotnēm. Darba programmā nav nekā dramatiska, pāris divdesmit metru volti lēkšos un rikšos, ik pa reizei atgādinot zirgam, ka jāpadodas iekšējai pavadai, un tikai ekstravagantā pakaļkāju aktivitāte liek nojaust, ka šis ir viens no visu laiku neparastākajiem zirgiem. 

Rustypic2

Ulla pienākas kafijas pauze, Rastijam – cukurgrauds, laiks izvilkt mobilos tālruņus. Tieši tādā veidā Ulla strādā savu labāko sporta zirgu: „Mēs zirgus jājam diezgan dziļi un zemu, taču jums allaž jāsaglabā kontrole pār kaklu un galvu. Ja jūs nevarat kontrolēt kaklu – lai tas būtu garš, īss, augšā vai lejā – tad sākas problēmas. Daudzi cilvēki jāj, zirgam galva ir lejā un viss ir kārtībā, taču lielākā daļa jātnieku nespēj to ietekmēt. Ir jāmāk kontrolēt to, kur atrodas galva – augšā, lejā, pa labi un pa kreisi. Viss, ko jātnieki dara, ir – novelk kaklu lejā, galvu ievelk starp nabaga zirga priekškājām, bet pakaļkājas paliek atšautas tālu aizmugurē”.

„Ir ieteicams likt zirgam izstiept galvu lejup, lai stiprinātu tā muguru, atbrīvotu to, jo tieši tā es strādāju Rastiju sacensību starplaikā, ar garu kaklu, viņš pasniedzas pēc trenzes, muskuļi atbrīvojas, un zirgs jūtas labi”.

Lūdzot Ullai nosaukt ietekmīgākās personas viņas jāšanas un trenēšanas karjeras laikā, atbilde liekas šokējoša. Par spīti faktam, ka viņa ir strādājusi kopā ar labākajiem Vācijas skolotājiem, savu iedvesmu un padomu viņa smeļas no 87 gadus vecā Ģenerāļa Štenkena! „Lai atrastu savu stilu, no katra skolotāja ir jāņem kas savs. Manuprāt, labākais skolotājs man ir bijis Ģenerālis Štenkens. Viņš bija tik korekts! Ja viņš teica, ka jāapstājas pie A, bet tu apstājies divus centimetrus pirms vai pēc… nācās to atkārtot stundu! Līdz abi ar zirgu zinājāt, kur jāapstājas. Tas man ir daudz palīdzējis. Kad biju bērns, Ģenerālis Štenkens apmeklēja mūsu stalli divreiz nedēļā un tā sešus vai septiņus gadus, līdz es pārvācos uz dienvidiem. Viņš joprojām brauc pie mums, lai gan tagad ir 87 gadus vecs. Viņš vēroja, kā jāju Volstrītu un Rastiju, un tas bija lieliski, jo citādāk es vienmēr jāju viena pati. Reizēm atbrauc Ernsts Hoijos, dažreiz mans vīrs uzmet aci, bet lielākoties man ir tikai spogulis kompānijai, un reizumis man nākas sev teikt – tagad izjāsim smuku pieņemšanu līdz B, bet, iejājot uz līnijas metru ātrāk vai vēlāk, gribas teikt, ka pieņemšana bija tik laba, ka tam jau nav nozīmes. Taču, ja te sēdētu Ģenerālis Štenkens, viņš teiktu, ka uz līnijas jāuziet pie B, un nevis metru pirms B. Tas bija lietderīgi, jo es atkal sāku domāt par precīzu jāšanu no burta līdz burtam”.

Visi tik runā par jauniem jāšanas un trenēšanas veidiem, bet Ulla smeļas gudrību pie 87 gadus veca vīra? Varbūt nemaz nav tik daudz jaunu lietu, kuras būtu nozīmīgas?
“Nē. Zirgi ir daudz labāki, nekā tie bija pirms trīsdesmit, piecdesmit gadiem, taču klasiskā iejāde nekad nemainīsies”.


– Vai Jums vēl nākas strādāt pie savas uzsēdes vai arī tas jau ir iesēdies automātiski smadzenēs?


“Es domāju, ka uzsēde ir iesēdusies smadzenēs, kad jāju vecākus zirgus. Ja jāju jaunzirgus, reizēm tā nav tik ideāla. Bija ļoti interesanti, kad Ģenerālis Štenkens te bija, jo viņš ļoti kritiski izturējās pret manu uzsēdi. Manas rokas bija par augstu un pirkstgali par daudz uz āru; tas deva man vielu pārdomām, un ceru, ka nākamreiz viņš būs apmierināts. Es lūdzu viņam drīz atgriezties, jo varu ar viņu pārrunāt it visu. Viņam es tiešām uzticos. Kad viņš sāka mani mācīt, es vēl biju par jaunu, un tikai par to man ir žēl. Viņš allaž mums nolasīja divu stundu lekciju par teoriju, un tolaik, kad man bija piecpadsmit vai sešpadsmit gadu, viss ko es domāju, bija – Ak nē, tikai ne teoriju atkal! Tas, ko viņš man stāsta tagad, ir tieši tas pats, ko viņš stāstīja pirms trīsdesmit gadiem, tikai tagad tas ir kļuvis interesanti, jo es saprotu daudz ko – agrāk man nebija pietiekamas pieredzes, lai to novērtētu”.


Vai būs vēl tādi treneri, kas spēs ieņemt ģenerāļa vietu, vai arī tradīcija nomirs līdz ar viņu?


“Es domāju, ka tradīcija mirs līdz ar viņu, jo viņš ir tāds pats kā Šteinbrehts, viens no vecajiem „teorijas” jātniekiem. Es neesmu pārliecināta, vai jaunajiem jātniekiem ir pietiekami prātiņā, lai iedziļinātos visās šajās lietās. Vācijā ir pāris ļoti labi treneri. Piemēram, Johans Hinnemans daudz domā par jāšanu un darbu ar zirgiem, un viņš arī daudz pārrunā un dalās domās ar Ernstu Hoijos. Manuprāt, tas ir ļoti svarīgi, to es daru arī ar saviem skolniekiem, kad dodamies pusdienot vai kur citur, mēs pārrunājam teoriju. Ir interesanti pajautāt jaunajiem jātniekiem pat vienkāršākās teorijas lietas, piemēram, kā pareizi izjāt pusvoltu, un izrādās, ka viņi nezina, kā to paskaidrot, jo nekad nav lasījuši grāmatas. Viņi nekad nav domājuši par to, kā izjāt kājmaiņu – ak, nu tur jāj soļos un tad atkal paceļ lēkšos… Paldies par to pašu!”.


Vācu jātniekiem un treneriem ir milzu atbildība uzturēt šo tradīciju dzīvu un pieejamu jātniekiem visā pasaulē….

“Tas ir nepieciešams, citām valstīm tas ir jāapgūst, un tieši tāpēc Vācija ir tik panākumiem bagāta, jo tā ir mūsu tradīcija un mēs to vēlamies nodot tālāk nākamajām paaudzēm. Citās valstīs nav šādas tradīcijas. Viņi zina, ka ir tradīcija, bet nepieprasa to; tikai daži aizdomājas, ka ir jādodas uz Vāciju trenēties, iemācīties, kas aiz tā visa slēpjas, bet lielākai daļai tas neinteresē. Iedodiet tik man zirgu un es aizjāšu.”


Taču Jūs neapguvāt dziļās un zemās nostādnes jāšanu no Ģenerāļa Štenkena?


“Nē, tādu jāšanu es iemācījos pēdējo desmit, divpadsmit gadu laikā. Jo vecāks kļūsti, jo vairāk saproti, ka nekad nebeidz mācīties. Savu pirmo Lielās Balvas zirgu es sagatavoju, kad man bija 30 gadu, un tad es pirmo reizi jāju Lielo Balvu, tā kā tas nav nemaz tik sen atpakaļ. Ar pirmo zirgu man nācās izmēģināt daudz ko. Es nekad iepriekš nebiju jājusi šo shēmu, es nezināju, kā jāt piafē un pasāžu – tā nu man bija jāiemācās tas viss un jāmēģina. Darba procesā es nonācu pie secinājuma – ja es jāju viņu nedaudz „garenākā” rāmītī, viņš atslābinājās, tāpēc sāku jāt visus savus zirgus dziļā nostādnē, tad atkal pacēlu augšā: dažiem zirgiem labi padodas strādāt pusaugstā nostādnē, citiem pavisam augstā, bet dažus var labāk strādāt, kad tie ir dziļāk nostādīti.

Zirgam jāattīsta vairāk muskuļu, jānostiprina mugura. Ja jaunu zirgu paņem pārāk augstu par agru, var pārlieku noslogot tā muguru un pakaļkājas. Viņiem gan ir jāiet nedaudz noapaļoti, bet nesakrītot ar svaru uz priekškājām. Problēma slēpjas tajā, ka to visu nevar ierakstīt kaut kādā diktofonā, tas ir jāizjāj. Cilvēki allaž prasa – kā var apmācīt zirgu? To nevar izskaidrot… tas jau kļūst par pārlieku teoriju. Katrs zirgs ir savādāks, tādēļ nevar teikt – es zirgus apmācu tā un tā; katrs zirgs ir atšķirīgs, katram zirgam manā stallī ir cita treniņu pieeja. Rastiju es jāju pavisam savādāk nekā Volstrītu – šie divi zirgi ir pilnībā atšķirīgi, un savukārt mans ērzelis World Magic atkal ir savādāks. Rastijs ir gatavs uz visu, viņam tikai nepieciešams izlocīt kājas katru dienu, Volstrītam vajag vairāk skološanas, jo viņš teju divus gadus nebija sporta apritē. Ērzelim savukārt ir jāapgūst Lielās Balvas viela, un tu nu viņš atšķiras no pārējiem diviem”.

LastpicWorldMagic
Hanoveras šķirnes ērzelis World Magic savu spēku, izskatu un kustības iemantojis no sava tēva Warkant. Šo zirgu Ulla noskatījusi kā pēcteci Volstrītam un Rastijam. Stāsta, ka tas ticis pārdots par miljonu eiro Ullas sponsoram no Holgas Finkena staļļa, bet pirms tam viņu trenējusi ne mazāk slavenā Martina Hannovera, tādēļ dzīves sākums tam bijis daudzsološs. Šis zirgs pie Ullas sabijis tikai trīsarpus mēnešus, taču uz viņu tiek liktas lielas cerības.

 Vai spējat pateikt, vai no jaunzirga sanāks Lielās Balvas zirgs?

“Es tā ceru, tas ir mans darbs”, smejas Ulla.

 

Vai Jums to izdodas noteikt ik reizi nekļūdīgi?

“Lielākoties. Man jau bija Lielās Balvas zirgi pirms Rastija, kurus es pati biju sagatavojusi. Es tos iegādājos trīs gadu vecumā, un tie visi sasniedza Lielo Balvu. Man tas ir pa spēkam.”
Jūs nepievēršat pārāk daudz uzmanības ciltslīnijām, bet vairāk kustībām un raksturam?


“Kustībām un raksturam, un tiem arī jābūt pietiekami lielam priekš manis. Ja tie ir mazāki augumā, tad labi der pārdošanai, bet ne man. Un tiem jābūt arī labdabīgiem, tie nedrīkst būt mazi sivēni”.


Vai, novērtējot jaunzirgu, ir iespējams prognozēt, vai tas spēs veikt piafē un pasāžu?

“Nedaudz iespējams saskatīt kustībās, to nedaudz var sajust. Rikšos parādās tāda kā neliela pasāžas sajūta, ja var paņemt zirgu atpakaļ uz diviem trim soļiem, bet ne vairāk un tajā brīdī nedaudz pielikt steku, uz ko zirgs reaģē, paceļot pakaļkājas, tad ir skaidrs – viņš ir gana temperamentīgs un jūtīgs”.

Ir skaidrs, ka World Magic noteikti ir gana jūtīgs, apveltīts ar mūsdienu iejādes zirgam raksturīgo spēju paplašināties un sakopoties ar neticamu vieglumu, ar augstu priekškāju karpālo locītavu darbību un plašu pleca vēzienu. Viņam ir arī jauks, mīlīgs izskats.


“Viņš ir neticams! Pirms viņš pie mums ieradās, tika izmantots kā vaislas ērzelis, turklāt ar tiešo lecināšanu, un es domāju – „Ak vai, kā nu viņš uzvedīsies kopā ar citiem zirgiem?”. Pēc 14 dienām es paņēmu viņu līdzi uz sacensībām, kur laukums atradās pa vidu,  no vienas puses bija pakalns, uz kura ganījās govis, no otras puses – nogāzē ganījās ķēves ar kumeļiem. Bet viņš uzvedās neticami labi!”

Visu šo laiku Ulla strādā viena pati. Kā viņa saka – „tikai es un spogulis”, taču viņu regulāri apmeklē Ernsts Hoijos, Spāņu Jāšanas Skolas jātnieks, kas savulaik strādāja kopā ar Džo Hinnemanu un pašlaik ir amerikāņu jātnieces Lisas Vilkoksas partneris un treneris.
“Ernsts Hoijos ļoti labi pārzina piafē un pasāžu, viņš ir perfekts. Ar jaunajiem zirgiem viņš to  sāk vispirms no zemes. Pirmajās piafē un pasāžu mēģinājuma reizēs daži uzvedas ļoti mežonīgi, citi ir viegli izsūtāmi un apturami, bet vēl citi burtiski uzsprāgst, bet viņš labi attiecas pret zirgiem, jo spēj allaž tos noturēt un likt tiek strādāt pareizajā virzienā. Ja es mēģinātu kādu no tiem noturēt to „sprādziena” brīdī, tie man vienkārši pārskrietu pāri. Viņš ar to ir nodarbojies visu savu mūžu Spāņu Jāšanas Skolā, tā kā – ja viņš nezinātu, kā to panākt, kurš tad?”


Tātad Jūs atkal esat pievērsusies trenerim, kas nāk no vecajām tradīcijām?

“Tā tas sanāk. Es reiz vadīju nelielu semināru Holandē, un cilvēki man jautāja – ko nozīmē, kad es saku „ atveriet plecus”. Es paskaidroju, ka tas nozīmē atbrīvot zirgu pleca elementā, un kāds treneris no Holandes iesaucās, „Mēs to šeit NEDARĀM!”. Bet tas ir nepieciešams visam pārējam – „Nē, mēs to Holandē nekad nedarām”. Tas bija interesanti, jo, lai arī katrs to dara savādāk, tomēr senie principi patiesībā nemainās. Mainās zirgu medicīniskā aprūpe, bet ne jāšana. Jāšana nemainās”.

Kad esat tik slavena, vai ir vieglāk tikt pie labiem zirgiem?


“Es nekad neeju un nesaku – tagad es meklēju jaunu zirgu; cilvēki nāk pie manis un saka – mums ir labs zirgs, un es atbildu – labi, atsūtiet man video. Es apskatos video, un, ja man zirgs patīk, iespējams, es aizbraukšu un paskatīšos uz to, taču lielākoties līdz tam nenonāk”.

Pasaulē nav daudz tādu rastiju un volstrītu?

“Šie ir divi, kas gadās tikai reizi mūžā”.


Cik daudz zirgu Jūs trenējat vienlaicīgi?

 

“Pašlaik es trenēju četrus līdz piecus zirgus dienā. Zirgus, kas nonāk pie manis darbā, es strādāju pati no pirmā soļa. Meitenes man tos iesoļo divdesmit minūtes, tad es sāku darbu. Rastiju un Volstrītu es pati iesoļoju divdesmit minūtes. Pieciem zirgiem man vajag sešas stundas, tas nozīmē pusi dienas. Ja meitenes izkustina kādu no pārējiem zirgiem, tās jāj tikai soļus, rikšus un lēkšus pa manēžas perimetru, neko vairāk”.

Jūs dodat priekšroku meitenēm, nevis puišiem, kas strādā stallī?

„Puišus nemaz nevar dabūt. Vairums puiši negrib braukt uz Bavāriju. Tā šajā rajonā ir liela problēma, visi grib palikt ziemeļos, jo tur ir vairāk zirgu, vairāk staļļu… vairāk meiteņu”.

Viena no meitenēm atved nākamo zirgu darbam – krievu izcelsmes kastrātu Artamanu, kas nupat sasniedzis astoņu gadu vecumu un jau piedalās Lielās Balvas sacensībās. Tāpat kā Rastiju, viņu Krievijā iegādājās Ullas partneris Moksela kungs.

„Vecākos zirgus Moksels atlasa pats, jo tie visi ir krievu šķirnes. Es paskatos uz tiem, pajāju kādu. Dažus es paņemu, jo tie ir patīkami jājami un ar labu raksturu, bet, ja man nepatīk to jājamība, es tos negribu”.

Pamata apmācības līmenis Krievijā ir labs?

„Ne vienmēr; man pašlaik ir viens zirgs, kura pamata apmācība nebija labā līmenī, un joprojām ir pagrūti viņu jāt. Nav iespējams viņu jāt uzreiz tā, kā es gribu, nākas pa solītim mainīt viņa domāšanu”.

Vai Jūs labprātāk sāktu strādāt ar vecāku zirgu vai ar trīsgadnieku un paveiktu visu darbu pati?

“Mēs sākam strādāt arī ar trīsgadniekiem. Pašlaik man ir divi trīsgadnieki, divi četrgadnieki. Lai es strādātu ar zirgu, tā kustībām un to izteiksmei ir jāpatīk man – un man nepatīk ķēves. Ar ķēvēm ir tā, ka tās var jāt tikai viens cilvēks; ja maina jātniekus, ar ķēvi allaž rodas problēmas. Es neesmu mājās pietiekami daudz, lai to nodrošinātu. Man nākas atstāt zirgus, kad dodos uz sacensībām, tādēļ es neizvēlos ķēves”.


Lielu daļu savas darbības Jūs balstāt uz izjūtām?

“Tikai uz izjūtām. Es nepirktu trīsgadīgu zirgu, ko nebūtu pati jājusi. Man tas ir jāredz, tad jāgrib to jāt. Parasti es esmu nedaudz uzmanīga ar jaunzirgiem. Ja sāku domāt, ka varu nokrist un salauzt kāju, tad tās nav labas domas. Ja ar tādām galvā kāpj zirgam mugurā, tad nevar pajāt”.

Ulla ir pabeigusi strādāt savu zirgu un pie kafijas tases apraksta, kā sastāda savus slavenās brīvās izvēles programmas jeb kjūrus…


“Vispirms es paskatos uz savu zirgu un padomāju – ko tam patīk darīt, vai arī man patīk tas pats, tad paņemu papīra lapu un sāku zīmēt voltus un līnijas, un pēc daudzām stundām mans plāns ir gatavs. Lielākoties esmu paredzējusi shēmu astoņām vai deviņām minūtēm, un tad sākas problēmas – galvā ir izdomāts labs kjūrs, tas labi izskatās uz papīra, bet ir divas minūtes par garu. Nākas to saīsināt, taču, ja ir tik ilgi pie tā strādāts, lai izdotos labi, tad ko izņemt ārā?

Galu galā tu to saīsini, un viss ir labi, tad palūdz pāris cilvēkiem to apskatīt. Es parasti to lūdzu savam vīram, savām meitenēm, reizēm draugiem, kuri neko nesaprot no zirgiem. Es tikai gribu zināt, vai tas izskatās labi. Ja divi pasaka – perfekti, bet viens pasaka – briesmīgi, viss sākas no jauna, kaut ko nedaudz pamainām. Galu galā es to visu nofilmēju un nosūtu savam komponistam. Pasaku tam, kādu mūziku gribu. Rastijam mēs sastādījām vēl vienu kjūru ar Bony M dziesmām, taču tas nav paredzēts čempionātiem, Āhenei, un lielajos čempionātos vienmēr izvēlos Carmen Barana kjūru: šo mūziku es nekad nemainīšu, jo nekā labāka pasaulē nav, tā ir Rastija mūzika”.

Vai jūtat kādu spiedienu, dodoties uz Heresu kā viena no favorītēm?

“Vēl ne! (Ulla smejas). Es nedomāju, ka jutīšu kādu spiedienu. Es esmu tikai cilvēks, un mans zirgs ir tikai dzīvnieks, un kā būs, tā būs. Es centīšos jāt, cik labi vien varu, un ja izdosies, tad būs labi. Un ja ne…? Cilvēki nāk pie manis un saka – mēs zinām, ka tu uzvarēsi Spānijā. Neviens nevar zināt, kurš uzvarēs. Es nezinu, vai es uzvarēšu – es centīšos uzvarēt, es ļoti centīšos, bet es negribu šo spiedienu, un es to nepieņemu”.


Vai Jūs izmantojat sporta psihologu palīdzību?


“Nē, man ir ģimene, laba ģimene, kā man liekas, un man nevajag psihologu”.

 

Pat Olimpiskajās spēlēs Jums nepiezogas lampu drudzis?

“Sidnejas Olimpiskajās spēlēs viss bija neticami – manas pirmās Olimpiskās spēles mūžā, bet tik un tā tu jāj Lielo Balvu kā Āhenē, tā Sidnejā, tā Heresā – tas ir allaž viens un tas pats. Ir pieci tiesneši, reizēm ir vairāk skatītāju, citreiz mazāk. Vienīgais spiediens ir, ka tu pārstāvi Vāciju un ir jānostartē labi, lai iegūtu zelta medaļu komandu izlasē, bet pēc komandu sacensībām tu esi pats par sevi. Tāpēc pirmajā shēmā, Lielās Balvas programmā ir labāk jāt nedaudz konservatīvāk, nepieļaut kļūdas un parādīt labu jāšanu pirmajā dienā. Pēc tam spiediens zūd, jo es jāju tikai sev”.

Kurš ir līdz šim bijis Jūsu karjeras spožākais brīdis – Jūsu labākās sacensības?

“Labākās sacensības bija brīvās izvēles shēma Verdenā Eiropas Čempionātā pagājušajā gadā. Tā bija patiešām satriecoša, lai gan es izmirku lietū līdz ādai. Man nācās pārģērbties uz apbalvošanu. Tā ir labākā vieta, kur jāt, es mīlu Verdenu. Viņi organizē nelielas sacensības janvārī, un, ja nav pārāk daudz sniega, es allaž dodos turp jāt, jo skatītāji tik ļoti jūt līdzi, viņi tiešām zina. Pat ja viss noiet greizi, viņi tik un tā aplaudē, sakot, ka tam nav nozīmes, rīt viss būs labāk”.

 Domājot par Equitana izstādi, kas notiks Austrālijas pilsētā Brisbenā šogad, vai Jums ir padomā kāda konkrēta tēma?


“Manuprāt, jātniekiem jāiemācās, kā samīkstināt zirgu un noapaļot to, tās ir svarīgākās lietas. Noapaļot zirgu, atbrīvot kaklu, dabūt pakaļkājas apakšā, tad viss ir labi. Ja es varēšu parādīt skatītājiem, kā mēs to darām tā, lai tie saprastu manu domu, tad es būšu ļoti laimīga”.

Jūs savulaik bijāt trenere un mācījāt jaunos jātniekus…

„Man patīk mācīt, un to es jau no paša sākuma vienmēr gribēju darīt, bet tad es satiku Rastiju – ja viņš nebūtu parādījies manā dzīvē, es joprojām trenētu cilvēkus, jo trenējot tu gūsti panākumus katru dienu – nu vismaz lielākoties. Un ja ne tur, man allaž ir ko darīt malā, es varu pateikt – labi, šodien aizmirstiet par to, ejiet un izbaudiet jāšanu”, jo ja galva nedarbojas un skolnieki neklausa, reizēm gadās dienas, kad nevar ar tiem sastrādāties. Reizēm ir dienas, kad zirgi neiet, jātniekiem nekas nesanāk, reizēm es pati neesmu uzdevuma augstumos, un šādās dienās mēs sakām – labi, šodien nav īstā diena. Kad mēs strādājam, tad strādājam smagi; labāk ir kārtīgi pastrādāt divdesmit minūtes, nekā muļļāties stundu. Ar smagu darbu es nedomāju sišanu ar koku, bet gan koncentrēšanos. To man nozīmē treniņi – būt patiešām koncentrētam un spēt pateikt – tagad divdesmit minūtes prātam un zirgam jābūt vienotiem, nedrīkst domāt ne par kafiju, ne kino, ir jābūt kopā ar zirgu. Kad jāju Rastiju, ja domas klejo kaut kur citur, pēkšņi viņam sāk rēgoties kaut kas un viņš reaģē uz to. Man strādāt ar zirgu nozīmē garīgu darbu, un, jo ilgāk zirgs tev ir, jo spēcīgāk tas paliek, jo tu iepazīsti zirgu, un viņš iepazīst tevi. Ar Volstrītu un Rastiju man allaž ir sajūta, ka tie precīzi zina, kā es jūtos. Ja esmu ļoti nogurusi, Rastijs zina, un viņš domā tāpat kā es – ja jau viņa ir nogurusi,, tad es arī; un tas ir lieliski, bet kad es uzvelkos, tad viņš mani nepamet ne uz mirkli. Es ceru, ka manā mūžā vēl būs teicami zirgi, bet otra tāda Rastija vairs nebūs nekad”.

Rakstu no  horsemagazine.com sagatavoja Sigita Eitcena.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums