Mūsdienās ievērojami atšķiras metodes kā tiek novērtēta zirga lēciena kvalitāte Vācijā un Krievijā. Ja Krievijā lēciena kvalitātes novērtējumu ietekmē nogāztie bomīši un pat pieskaršanās tiem, tad Vācijā galveno uzmanību pievērš lēciena augstuma potenciālam.

Priekšroka tiek dota zirgiem ar ļoti spēcīgu lēcienu, pat ja zirga tehnika nav ideāla. Tāpat ir atšķirība, ka Krievijā zirga novērtējums tiek fiksēts uz papīra un lēciena tehnika izvērtēta pēc shēmas (protokola), bet vācu eksperti novērtē zirgu tikai vizuāli, nepaskaidrojot vērtējumu.

Šajā rakstā vēlētos iespējami uzskatāmi izskaidrot lēciena atzīmju metodiku, vērtējot zirga tehniku un potenciālu, kā arī izvērtēt biežāk sastopamās lēciena nepilnības un kļūdas, kas atkarīgas no iedzimtajām īpašībām, eksterjera nepilnībām un trūkumiem zirga apmācības procesā.

Lēciens, šķēršļa pārvarēšanas tehnika ir kvalitāte, kuru zirgs pārmanto ģenētiski. Stils jeb šķēršļa pārvarēšanas veids, daļēji arī lēciena spēks un precizitāte arī daudzos gadījumos ir pārmantojami. Ar zirga pareizu apmācību šīs īpašības var ievērojami uzlabot, taču katram zirgam ir savs fizisko spēju slieksnis. Konkūra zirgu selekcija ir virzīta uz to, lai šo slieksni paaugstinātu. Ir svarīgi uzmanību pievērst “lecošajām jeb konkūra” līnijām, kuru pārstāvji parāda labus rezultātus tieši šajā disciplīnā. Traķēnes šķirnē šīs līnijas ir Pilgera, Dark Ronald XX un citas.

Jāpiemin, ka daudziem “tehniski pareizi lecošajiem” zirgiem, kuriem lēciena tehnika ir tuvu ideālai, nav liela potenciāla un sacensībās viņi sevi parāda tikai pie 130-140 cm augstiem šķēršļiem, dažkārt arī pie 120 cm. Ir arī tādi īpatņi, kuriem nepiemīt kaut cik racionāls lēciens, taču atrast tiem līdzvērtīgi labu zirgu tieši sacensību mērķim ir ļoti grūti. Kā pietiekami spilgtu piemēru var minēt vairākkārtējo čempionu konkūrā tumši bēro Ola (Avat XX – Olimpiada no Pavič).

Zirga kāju darbība ir anatomiski cieši saistīta ar mugurkaula darbību un īpaši labu lēcienu raksturo poza, kad zirgs ar savu ķermeni virs šķēršļa veido arkveida loku. Lēciens ir viena no zirga dabiskajām kustībām, un šī viļņveida/arkveida kustība pielīdzināma iedzimtam kustību refleksam.

Šķēršļa pārvarēšanas tehnika

Zirga lēciena funkcionālā sistēma

Lēciens pēc būtības ir noteikta uzvedība, kas pamatojas uz reflektoru iedarbību un kam nepieciešami ievērojami biomehāniskie spēki. Tuvojoties šķērslim, zirgs sagrupējas – ieņem pozu, kura maksimāli sekmē spēcīgu atsperšanos un lidojuma trajektorijas realizāciju. Atspēriena brīdī zirga masa iegūst to kinētiskās enerģijas rezervi, uz kuras rēķina tiek īstenotas pārējās lēciena fāzes. Pēc zirga atraušanās no zemes, kinētiskās enerģijas rezerves tiek tērētas, tās nevar tikt papildinātas no jauna. Tāpēc būtiska nozīme ir tam, cik racionāli šīs enerģijas rezerves tiek iztērētas visās lēciena fāzēs. Zirga smaguma centrs parasti ir izvietots 130 cm augstumā no zemes, kas lēciena brīdī tiek pārnests 30-40 cm virs šķēršļa. Atraujoties no zemes, zirgu var raksturot kā slēgtu mehānisku sistēmu, kuras daļas var saņemt kustības impulsus tikai uz iekšējo spēku pārdales rēķina.

Tuvošanās fāze – raksturīga ar zirga sagatavošanos lēcienam vairākus tempus pirms šķēršļa. Šajā fāzē pēdējā tempā pirms lēciena zirgs nedaudz noliec galvu un kaklu, priekškājas nonāk atspēriena punktā un uzņem visu ķermeņa smagumu. Pats svarīgākais moments šajā fāzē ir galvas un kakla nolaišana, jo šī darbība pastiprina tai sekojošo reflektoro kustību, kas veicina lēciena efektivitāti.

Atspēriena fāze – pats atbildīgākais lēciena moments, kurā notiek zirga atraušanās no zemes, ātruma palielināšana un lidojuma virzīšana. Atspēriena fāze sastāv no diviem atgrūdieniem – priekškāju un pakaļkāju. Fāze sākas ar zirga galvas un kakla uzrāvienu uz augšu, kam seko priekškāju atgrūdiens, kas ļauj zirgam pacelt ķermeņa priekšdaļu, izraisot kakla muskuļu saraušanos, muguras un jostas vietas, kā arī pakaļkāju saliekšanos, kuras tiek liktas priekškāju pēdās vai pat nedaudz tuvāk šķēršļa virzienā. Sekojošā asā pakaļkāju iztaisnošanās lecamajās locītavās un gūžās, nodrošina atsperšanos un atraušanos no zemes uz augšu un uz priekšu. Vienlaicīgi ar šo kustību, zirgs izstiepj uz priekšu kaklu un galvu, kas palīdz pārvietot smaguma centru nedaudz uz priekšu. Spēcīgais grūdiens ļauj zirgam īstenot lidojuma trajektoriju virs šķēršļa. Korpusa pacelšanu nodrošina spēcīgie sēžas muskuļi un mugurkaula augšējās muskulatūras sasprindzinājums. Šo muskuļu saskaņotas darbības rezultātā muguras un gūžas locītavu iztaisnošana ir saistītas un pastiprina viena otru.

Lidojuma fāze ir svarīga veiksmīgai šķēršļa pārvarēšanai un ir atkarīga no zirga kāju saliekšanās pakāpes brīdī, kad zirgs ir virs šķēršļa. Priekškāju saliekšana sākas reizē ar pakaļkāju atsperšanos un izstiepšanos. Priekškāju saliekums sasniedz maksimumu, kad zirgs ir atrāvies no zemes. Pēc tam, kad priekškājas ir pāri šķērslim, galva turpina noliekties uz priekšu, bet ķermeņa priekšējā daļa laižas uz leju. Vienlaicīgi tiek novērota priekškāju reflektora iztaisnošanās un pakaļkāju saliekšanās, ko izraisa galvas un kakla pacelšana uz augšu attiecībā pret ķermeni. Lai zirgs ātrāk pārnestu smaguma centru pāri šķērslim, to izdarīt palīdz kakla spēcīga saliekšana, kas reflektori saistīta ar priekškāju saliekšanu. Saliektais kakls palīdz efektivizēt pleca locītavas saliekšanos, atbrīvojot lielo trīsgalvu muskuli.

Piezemēšanās fāze – piezemēšanās brīdī zirgs zemei pieskaras vispirms ar vienu un tad ar otru priekškāju. Spēcīgā kustība ar kaklu, galvu uz augšu novērš priekškāju saliekšanos piezemēšanās brīdī zem ķermeņa svara un priekškāju atraušanos no zemes, lai to vietā novietotos pakaļkājas. Pēc tam zirgs turpina lēkšot. Piezemēšanās laikā zirgs var piezemēties ar jebkuru priekškāju, neatkarīgi no tā, kura kāja bijusi vadošā pirms lēciena izdarīšanas. Līdzsvara traucējumi lēciena laikā ietekmē ar kuru kāju zirgs piezemēsies.

Zirga lēciens

Šķēršļa pārvarēšanas tehnika lielā mērā atkarīga no metodēm, sagatavošanās termiņiem un daudziem citiem faktoriem. Labas lēciena tehnikas būtība slēpjas racionālā fizisko spēju izmantošanā, lai pārvarētu maksimālo augstumu ar iespējami mazu spēku patēriņu. Racionālās tehnikas pamatu veido biomehānikas un kustību fizioloģijas objektīvas likumsakarības.

Lēciena kvalitātes novērtēšanas metodika

Krievijā lēciena vērtēšanas metodika veidojas no 3 rādītājiem: stils, jauda un temperaments, un atšķiras ar to, ka zirgam tiek sagādāti maksimāli labvēlīgi apstākļi – piemēram, attālums starp šķēršļiem tiek pielāgots, lai zirgs spētu parādīt savu labāko rezultātu.

Stila novērtēšana notiek 10 ballu skalā. Par pamatu tiek ņemts “ideālā lēciena” grafiskais attēls, no kura tad tiek izskaitļoti soda punkti par nepilnībām. Stila novērtēšana notiek brīdī, kad zirgs atgrūžas no zemes, tāpēc lielākā nozīme ir liekumam jeb arkveida kustībai, ko tas veido un priekškāju darbībai. Teicams lēciena stils ir šāds: maksimāli zems galvas un kakla stāvoklis, pleca atrašanās virs horizontāles, priekškāju maksimāla saliekšan. Tāpat ir vēlams minimāls lēciena augstums virs šķēršļa jeb spēku racionāla izmantošana to pārvarot.

Lēciena tehnika                                          Soda punkti

Nepietiekami nolaists kakls                                      1

Kakls muguras līmenī                                             2

Kakls ir virs muguras līmeņa                                    3

Plecs ir horizontāles līmenī                                      1

Plecs ir zemāk par horizontāli                                  2

Plecs ir nolaists uz leju                                           3

Priekškājas nolaistas, veido 45° leņķi                        1

Priekškājas karājas, veido 90° leņķi                          2

 

Lēciena stila novērtējuma protokols

Temperamentu novērtē 5 ballu skalā. Zirgam jābūt mierīgam, no soļiem jāuzsāk doties uz šķērsli un pēc lēciena jādodas rokās cilvēkam. Par sliktu uzvedību, pārāk enerģisku kustēšanos springartenā vai atteikumu ieiet tajā, atzīmes būtiski tiek pazeminātas. Atzīme par temperamentu ir zirga sagatavotības kvalitātes rādītājs, tiek vērtēts vai zirgs nav forsēts lēkšanas treniņos un kāda ir viņa darbiskā vēlme strādāt.

Trešā atzīme tiek dota par “jaudu”, taču pēc būtības šī atzīme norāda uz zirga snieguma “tīrību”. Lai iesildītos, zirgam dod iespēju 3 reizes lēkt dažāda augstuma šķēršļus un pirmais lēciens, kuru sāk vērtēt, ir 100 cm augstumā. Pēc tam augstumu palielina par 10 cm un tā līdz pat 130 cm, šķēršļus tiek piedāvāts pārvarēt 2 reizes – abi ir ieskaites lēcieni. Vaislas ērzeļi un nobrieduši zirgi lec 140 cm, pēc īpašnieka vēlmes augstums var sasniegt pat 150 cm. Visu kontroles lēcienu tīrs sniegums tiek novērtēts ar 15 ballēm. Par šķēršļa aizskaršanu tiek noņemtas 0,5 balles, par bomīša nogāšanu 2 balles, bet par visa šķēršļa nogāšanu – 3 balles. Pēc tam no visām 3 atzīmēm izskaitļo vidējo aritmētisko, kas veido lēciena gala atzīmi.

Priekškāju un arkveida kustības darbības stils

Teicams lēciena stils 9,5-10 balles

-0,5 par nepietiekamu kakla darbību

Labs lēciena stils 8,5-9 balles

 Apmierinošs lēciena stils 7-7,5 balles

-3 par apakšplecu

Pakaļkāju darbība nav mazāk svarīga par priekškāju, jo enerģiska un spēcīga to saliekšana ir īpaši svarīga, lai zirgs veiksmīgi pārvarētu šķērsli, kad pie piezemēšanās tiek zaudēts lēciena impulss un iedarbojas zemes pievilkšanās spēks. Pakaļkāju saliekšanās pakāpe visiem zirgiem ir atšķirīga, bet tā netiek vērtēta. Daudzi zirgi, lai izvairītos no pieskāršanās šķērslim, spēcīgi pievelk kājas, daži, pat pārvarot šķēršli, tās gandrīz nesaliec. Ir zirgi, kas ar muguras aktīvu darbību palīdz pakaļkājām vieglāk tikt pāri šķērslim un ir arī tādi, kas lidojuma vai piezemēšanās fāzē var ar pakaļkājām spert, tā aizķerot šķērsli.  Pats drošākais variants ir maksimāla pakaļkāju saliekšana kopā ar labu muguras darbību.

Potenciāls

Pēc vācu speciālistu kritērijiem, lēciens tiek novērtēts vizuāli 3 parametros: stils, temperaments un pontenciāls. Atzīme veidojas 10 ballu skalā, apvienojot visus 3 vērtējumus. Visiem zirgiem tiek piedāvāts 7,5 m attālums starp pirmo un otro šķērsli, tas ir nedaudz saīsinātais variants – zirgi ir spiesti lēkt, un tiem ir jāiekļaujas dotajā attālumā. Nogāztie bomīši netiek ieskaitīti un ekspertu komisija pārbauda zirgu tik ilgi, kamēr uzskata par vajadzīgu, lai gūtu maksimālo priekšstatu par zirga lēcienu.

Stils, līdzīgi kā Krievijas metodei, tiek vērtēts pēc arkveida kustības, ko veido zirgs, kakla, muguras un kāju darbības, lēciena plastiskuma un elastīguma. Atzīme par stilu tiek veidota “pēc acumēra”. Taču priekšroka noteikti ir potenciāla jeb spēka atzīmei – tā ir atzīme par augstumu, kuru konkrētais zirgs spēj pārvarēt. Terminā potenciāls tiek ietverta arī rezerve, ar kuru zirgs pārvar šķērsli un lēciena vieglums – jo spēcīgāks, vieglāks un augstāks ir lēciens, jo augstāka ir atzīme, neatkarīgi no šķēršļa augstuma.

Temperaments – vāciešu izpratnē ir zirga vēlme lēkt. Priekšroka tiek dota enerģiskiem zirgiem, kas “raujas cīņā”, taču ir stabili un adekvāti saziņā ar cilvēku. Tāpat šeit ietilpst arī atzīme par reakcijas ātrumu – spēju strauji palielināt ātrumu pirms lēciena, kā arī ātri nomierināties pēc tā. Inertie un infantīlie zirgi saņem pazeminātu atzīmi.

Novērtējot lēciena kvalitāti nepieciešams ņemt vērā, ka zirgi, kas ir trenēti lielam augstumam, mazos šķēršļos var arī “nestrādāt” jeb neparādīt dabas doto spēju veidot arku jeb izliekumu pāri šķērslim.

Lēciena pilnība

Bieži ir dzirdēts viedoklis, ka zirgam lēkt ir dabiski. Daļēji tā ir taisnība. Taču, zirgs vēl ir jānoved līdz pareizai šķēršļa pārvarēšanai, attīstot vajadzīgās muskuļu grupas, sagatavojot tā psihi, iemācot nebaidīties no augstuma, lai dabas doto varētu parādīt lēciena kvalitātē.

Brīvo lēcienu apmācības jaunam zirgam bāzējas pakāpeniskā apmācībā, mierīgi apgūstot nelielu šķēršļu sistēmu. Jebkura forsēšana un neprasmīga apmācība pasliktinās zirga lēciena kvalitāti (stilu), radīs kļūdas šķērsli pārvarot, muskuļu sasprindzinājumu un dažreiz traumas kājām un zirga psihei.

Un otrādi, – plānveidīgs un pareizs darbs maksimāli uzlabos lēciena kvalitāti, kurai zirgs ir ģenētiski ieprogrammēts. Iespējamas ir nejaušas kļūdas, kas rodas pārāk ātri vai vēlu atsperoties pirms šķēršļa, dēļ slikta pamata vai pārāk augstiem un/vai platiem šķēršļiem.

Jāatzīmē, ka Krievijā selekcionētajiem zirgiem raksturīgs sliktāks arkveida izliekums nekā Rietumeiropas konkūra zirgiem, kuriem šis ķermeņa liekums brīdī, kad priekškājas tiek virzītas pāri šķērļa augstākajai kārtij, ir 135°. Krievijas zirgiem šis rādītājs ir 134° – 168°. Par spīti tik lielai amplitūdai, katram konkrētajam zirgam atkārtotos mērījumos šis leņķis ir stabili nemainīgs ar maksimālo novirzi 3,5%. Kāju saliekšanas lenķiem gan raksturīga liela dažādība katrā mēģinājumā, taču katram zirgam ir novērojams jau nostabilizējies lēciena “zīmējums”. Tāpat kā ķermeņa liekums, kāju darbības tehnika daudziem Krievijas zirgiem būtiski atšķiras no parauga: pleca locītavas saliekuma leņķis ideālā lēcienā ir 80°, Krievijas zirgiem – 98,9°; attiecīgi elkoņa – 45 un 67,7. Tāpat Krievijas zirgiem novērota izvērstāka šķēršļa pārvarēšanas trajektorija. Lai gan tas ļauj zirgam izmantot kustības inerci, galarezultātā tas ir mazāk izdevīgi, jo mūsdienu konkūrā vērojama tendence maršrutus sastādīt tā, ka nepieciešama strauja manevrēšana un zirgam netiek dota iespēja uzņemt pietiekamu ātrumu. Lai veiksmīgi startētu augsta līmeņa maršrutos, zirgam ir jāspēj sagrupēties un atsperties bez papildus ieskrējiena – tā tad arī ir potenciāla atzīme.

Pilnveidojot zirga muguras darbību lēciena laikā, vienlaicīgi uzlabosies arī zirga kāju darbība. Atkarībā no treniņiem, uzlabojas locītavu kustīgums, kas palīdz uzlaboties zirga tehnikai. Zirgs, kas lēciena laikā sasprindzina muguru, nevar pietiekami iztaisnot kājas atgrūšanās fāzē, jo uzreiz pēc atgrūšanās tas saliec kājas, kas bieži rada kļūdas. Zirgs, kas lec ar atbrīvotu muguru, saglabā dabisko līdzsvaru un pateicoties tam var labi iztaisnot pakaļkājas.

Sistemātisku treniņu rezultātā, apstākļos, kad galvas un kakla darbība ir ierobežota/traucēta, nostiprinās mazefektīva lēciena tehnika ar saspringtu mugurkaulu un kājām, kas it kā “karājas”. Tā nav nejaušība, ka vadošie ārzemju speciālisti darbu ar jaunu konkūra zirgu sāk tieši springartenā, lai izslēgtu iespēju, ka jātnieks tam traucē lēkt. Šī metode tika ieviesta arī Krievijā. Pieredze, ko 70 gados guva V.N. Dorofejevs parādīja, ka jau pēc 10-12 reizēm špringartenā, būtiski uzlabojas zirga lēciena tehnika – paaugstinājās mugurkaula lokanums un uzlabojās kāju darbības koordinētība.

Interesanta pieredze ir arī Vācijā, lai palielinātu zirgaudzētāju interesi pilnveidot jaunzirgu lēciena kvalitāti (kuri vēl nav apmācīti ar segliem), daudzas ciltsdarba organizācijas vai reģionālās sporta organizācijas organizē brīvo lēcienu stila sacensības špringartenā. Atšķirībā no sacensībām laukumā “uz atzīmi” 4-5 gadus veciem zirgiem kopā ar jātniekiem, šeit 3-4 gadus veciem zirgiem ir iespēja nodemonstrēt jātnieka netraucētu lēciena tehniku špringartenā. Tādās sacensībās pieredzējuši sportisti var noskatīt sev perspektīvos zirgus un tos izvēlēties mērķtiecīgiem treniņiem.

Kļūdas

Par spīti zināmai lēciena tehnikas pārmantojamībai, vienmēr paliek iespēja attīstīt refleksu un ievērojami uzlabot lēciena kvalitāti ar mērķtiecīgas apmācības palīdzību un arī otrādi – pakāpeniski šo refleksu nomākt un samazināt lēciena pilnveidošanos, sistēmātiski pielietojot nepareizu zirga apmācību. Dažreiz tiek pieļautas gadījumu kļūdas, kas atkarīgas no pamata kvalitātes vai nepareiza atsperšanās punkta noteikšanas. Taču daudz bīstamākas ir rupjas treniņu kļūdas, kas kļūst par paradumu un atbrīvoties no tām ir gandrīz neiespējami. Pie tādām kļūdām pieder dabiskā ķermeņa izliekuma izjaukšana, slikta kāju saliekšana, muguras sasprindzināšana/nobloķēšana līdz pat lēcienam ar uzrautu muguru, pārlieku liela steiga vai tieši otrādi – impulsa trūkums, nevēlēšanās un atteikšanās no šķēršļa pārvarēšanas. Visas šīs kļūdas parādās forsētu treniņu rezultātā.

 

Pakaļkājas pievilktas zem vēdera lidojuma fāzē ir pārāk liela sasprindzinājuma pazīme, lēciens ir pārsniedz zirga spēju robežas, retāk – ģenētiski pārmantota īpašība. Ja īpašība pārmantota ģenētiski, tad šādus zirgus nedrīkst izmantot vaislā.

Nobeigums

Ļoti svarīgi ir selekcijā izmantot lēciena tehnikas rādītājus. Ciltsdarba uzlabošanai, lielākajai daļai ganāmpulka nepieciešams novērtēt lēciena kvalitāti. Ipaši, ja brīvo lēcienu treniņi ciltsdarba organizāciju vērtējumā, patērētā darba un kadru kvalifikācijas ziņā labvēlīgi atšķiras no tradicionālās sagatavošanas ar segliem un startēšanu sacensībās. Lēciena kvalitātes rādītāju izmantošana dod iespēju iegūt faktisko bāzi, lai atlasītu zirgus pēc to darbaspējām.

Svarīgi, lai lēciena stilam būtu augsts iedzimtības procents. Pēc šī rādītāja, atlasot labākos dzīvniekus un krustojot tos, mēs ar lielāku ticamību iegūsim apdāvinātu konkūra zirgu nekā gadījumā, ja zirgi tiks pavairoti bez sistēmas un novērtējuma. Vācu selekcionāri vairāku desmitu gadu garumā ir veikuši stingru atlasi labākajiem pārstāvjiem pēc darbaspēju kvalitātes un ir veiksmīgi šajā jomā. Viņu zirgi lec, izmantojot visu savu ģenētisko potenciālu.

Protams, tikai ar lēciena tehniku ir par maz, lai zirgs veiksmīgi startētu konkūrā. Svarīgas ir arī cīnītāja īpašības, atbilstošs raksturs un temperaments, pareiza fiziska sagatavotība. Ir būtiski nokļūt arī laba trenera un sportista rokās.  Atlasot zirgus ciltsdarbam un sportam, jāņem vērā zirga potenciāls izstrādāta lēciena refleksa formā.

Margarita Lobova, RusTrakhener

Tulkoja Mare Pētersone

Sekot Mums