Piedāvājam asociācijas biedra, zirgkopības speciālistes Dzintras Junges sagatvoto rakstu par dzīvnieku izlasi un atlasi zirgu audzēšanā.

Tuvojas kārtējais pavasaris un aktualizējas „precību jautājums”. Pieredzējušiem audzētājiem ir skaidras savas vēlmes, iespējas un vajadzības. Atliek vien apzināt vaislas materiāla piedāvājumu un izvēlēties piemērotāko. Pieredzējušam zirgaudzētājam šie jautājumi ir labi zināmi, bet iesācējam lieli izdevumi var beigties arī bez gaidītā rezultāta Bet ļoti liela daļa vaislas darbībā iesaistīto dzīvnieku atrodas nelielās saimniecībās vai pie individuālajiem īpašniekiem. Nereti šo zirgu saimnieki ir turīgi cilvēki, bet bez pietiekamas pieredzes un zināšanām ciltsdarba jautājumos. Arī vaislas materiāla izkliedētība neveicina mērķtiecīgu šķirnes izkopšanu.

Zirgu turēšana un audzēšana

Tas nav viens un tas pats. Bez lielākām un mazākām saimniecībām un sporta klubiem šobrīd arvien vairāk cilvēku iegādājas zirgus savām vajadzībām – sportam, personīgām izjādēm, darbam, veselības uzlabošanai u.t.t.. Bieži vien tie ir turīgi cilvēki, lielākā daļa arī mīl un pienācīgi aprūpē savus zirgus, bet daudziem trūkst vajadzīgo zināšanu. Pat ne visiem zirgu īpašniekiem laukos ir augstākā lauksaimnieciskā izglītība un padziļinātas zināšanas zirgkopībā, tad kā tādas lai rastos „jaunizceptam” Rīgas zirga īpašniekam? Visbiežāk iesācēji izvēlas iegādāties kastrātu vai ķēvi.

Zirgu īpašniekam būtu rūpīgi jāizvērtē, kas ir viņa zirgkopības pamatā – zirga izmantošana izvēlētajā virzienā (sportā, personīgām vajadzībām, tūrismā u.t.t.) vai kumeļu ieguve. Protams, tas viens otru neizslēdz – vaislas dzīvnieks var būt veiksmīgi izmatojams sportā, darbā, izjādēs, bet ne katrs zirgs var būt vaislas dzīvnieks. Tāpēc gan katras saimniecības ietvaros, gan šķirnē kopumā ir būtiski jautājumi par vaislas dzīvnieku izlasi un pāru atlasi. Plašsaziņas līdzekļos un ar ciltsdarbu nesaistītās jomās vārdus „izlase” un „atlase” nereti lieto vienu un to pašu procesu apzīmēšanai. Cilvēku bez zootehniskām zināšanām šo abu vārdu lietojums bieži vien mulsina. Ciltsdarbā tie ir viens otram pakārtoti procesi. Vienkāršoti runājot, „izlase” ir tad, kad no visiem pieejamajiem dzīvniekiem izvēlamies vaislai piemērotos, pašus labākos, kas turpinās šķirni, bet „atlase” ir nākamais darba solis, kad no izlases procesā izvēlētajiem dzīvniekiem veidojam piemērotākās pāru kombinācijas.

Izlase

Ikviens zirgs neatkarīgi no šķirnes, tipa un dzimuma nonāk pie sava saimnieka. Pircējs sagaida, lai zirgs būtu piemērots viņa izvēlētajam darbam, lai tam būtu labas darbaspējas, lai zirgs labi izskatītos, būtu veselīgs un ar cilvēkam patīkamu raksturu. Bet vaislas dzīvniekam ar skaistumu, eleganci un labām darbaspējām vien nepietiek, tam ir jābūt arī labi attīstītam, ar pareizu ķermeņa uzbūvi, bez iedzimstošām slimībām, ar stabilu psihi un labdabīgu raksturu. Tātad ne katrs skaistais un elegantais sporta zirgs un varbūt pat sacensību uzvarētājs, ir piemērots vaislai.

Vaislas dzīvnieku izlase ir ļoti nopietns un rūpīgs darbs. Ikvienam audzētājam vajadzētu tam pievērst ārkārtīgi lielu uzmanību.

Parasti, runājot par zirgu izvēli vaislai, mēs ar to saprotam ērzeļu izlasi – lai ērzeli drīkstētu izmantot vaislai, tam jābūt atbilstošam attiecīgajā ciltsdarba programmā izvirzītajām prasībām un sertificētam. Pateicoties ērzeļu sertifikācijas procesam, ir iespējams veikt vaislas ērzeļu izlasi šķirnē kopumā. Kā arī vaislas ērzeļi šķirnē vajadzīgi ievērojami mazāk kā ķēvju. Līdz ar to iespēju robežās var ierobežot nekontrolētu, apšaubāmas kvalitātes ērzeļu gēnu ieplūšanu šķirnē.

Bet ķēvju izlase un pāru atlase atstāta ķēvju īpašnieku rokās – ciltsdarba programma gan nosaka minimālās prasības vaislas ķēvei, bet par ķēves iekļaušanu vaislas kodolā lemj tās īpašnieks. Un ķēves īpašnieka izvēle atšķirībā no ērzeļa īpašnieka rīcības netiek regulēta ar normatīvajiem dokumentiem. Gan vienas ķēves īpašniekam, gan lielam zirgaudzētājam ir rūpīgi jāizvērtē katras ķēves piemērotība vaislai. Laba kumeļa ieguvei nepietiek ar labu ērzeli, arī kumeļa mātei ir jābūt vaislai piemērotai. Izkopts māšu ganāmpulks ir saimniecības bagātība un pat goda lieta. Pašu audzētāju interesēs ķēves ir jāvērtē. Pirmo (jaunzirga) vērtējumu ķēve saņem 2-3 gadu vecumā. Lielākā daļa jaunzirgu īpašnieku (atbalsta maksājumu spiesti) izvēlas jaunzirgu vērtēt iespējami agri. Zirgs vēl nav nobriedis, vēl veidojas, un nav iespējams pateikt, izveidosies uz labo vai slikto pusi. Vērtētājs var pateikt faktu uz vērtēšanas brīdi, nevis pielikt vai noņemt atzīmi uz „izveidošanās” rēķina. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi vērtēt ķēvi otrreiz – pieaugušu, nobriedušu.

Atlase

Pirmais un svarīgākais jautājums ir pašas ķēves piemērotība vaislai un tikai tam seko piemērota ērzeļa meklēšana. Atlases galvenais uzdevums ir izveidot iespējami veiksmīgāku pāra kombināciju. Atlasi veic atbilstoši izvirzītajam ciltsdarba mērķim. Visbiežāk tas ir:

– mātes nepilnību novēršana vai īpašību uzlabošana tās pēcnācējam;

– abu vecāku derīgo īpašību apvienošana un nostiprināšana pēcnācējā;

– heterozes efekta panākšana – krustojot atšķirīgas šķirnes jau nākamajā paaudzē tiek strauji sakāpinātas abu vecāku pozitīvās īpašības. Šo metodi nevajadzētu lietot nepieredzējušiem audzētājiem. Bez zināšanām, pieredzes un rūpīgas pārojamo īpatņu saderības izvērtēšanas, heterozes efekts var izpausties arī nevēlamā virzienā.

Balstoties uz savu un citu audzētāju pieredzi, rūpīgi izpētot izvēlēto vaislas dzīvnieku derīgās un uzlabojamās īpašības, kā arī konkrēto dzīvnieku spēju nodot savas īpašības pēcnācējiem, varam daļēji prognozēt sagaidāmo rezultātu. Jo vairāk informācijas par ķēvi un ērzeli audzētājam pieejams, jo drošāk var prognozēt sagaidāmo rezultātu. Praksē audzētājs pārzina savas ķēves īpašības, zina kādi tai bijuši iepriekšējie kumeļi, var salīdzināt dažādu ērzeļu pēcnācējus. Arī savā ganāmpulkā izaudzētās ķēves vecāki audzētājam parasti ir labi pazīstami. Mazāk informācijas var būt par ērzeļa vecākiem, brāļiem, māsām un to pēcnācējiem.

Ja esat iesācējs, nekautrējieties runāt ar speciālistiem. LŠZAA iespēju robežās sniegs padomu vai palīdzēs jums atrast zinošu ciltsdarba speciālistu. Ja esat beidzis dārgākās biznesa augstskolas, jūs esat speciālists savā nozarē, bet atcerieties, ka veterinārārstam ir jāmācās vēl vairāk nekā cilvēku ārstam, pie tam viņa pacienti par savām kaitēm pastāstīt neprot, un arī lai kļūtu par zootehniķi cilvēks mācās vismaz četrus gadus, ļoti lielu uzsvaru liekot uz ģenētikas un ēdināšanas jautājumiem. Lai kļūtu par ciltsdarba speciālistu un varētu vērtēt zirgus, cilvēkam jau ar augstāko zootehniķa izglītību, vēl papildus jāmācās īpašos kursos, jāiziet prakse zinošāka kolēģa vadībā. Tā nav zemāka profesija par jūsējo, tāpēc uzticiet ārstēšanu veterinārārstam un par „precību lietām” runājiet ar ciltsdarba speciālistu. Neapvainojieties, ja viņš apskatot jūsu ķēvi neteiks, ka tā ir labākā ķēve pasaulē, bet atradīs virkni nepilnību. Iegaumējiet tās un skatieties, lai ērzelis šajā ziņā būtu īpaši labi veidots, tas dos cerību, ka kumeļam šo nevēlamo īpašību nebūs.

Šķirnes izvēle.

Latvijā kā juridiski definētā šķirne tiek audzēta Latvijas zirgu šķirne, kurā vēsturiski izveidojušies divi tipi – sporta un braucamais tips, Latgalē audzē Latgales rikšotājus, kas vēsturiski pastāvējusi kā Krievijas rikšotāju šķirnes grupa. Šobrīd Latvijā ir spēkā:

1)      „Latvijas zirgu šķirnes ciltsdarba programma no 2010. gada līdz 2015. gadam” (pēc tās audzē Latvijas šķirnes sporta un braucamā tipa zirgus),

2)      „Zirgu grupas „Latgales rikšotājs” izkopšanas programma 2007. – 2012. gadam”,

3)      „Latvijas sporta poniju populācijas izkopšanas programma 2009. – 2014. gadam”.

Ciltsdarba programma nosaka, kādas izcelsmes zirgus drīkst pārot, lai to pēcnācēji tiktu atzīti par tīršķirnes dzīvniekiem ar iespēju tālākai vaislas darbībai. Latvijas zirgu šķirnes sporta tipa ķēves drīkst pārot ar sertificētiem Latvijas šķirnes un sertificētiem ievestajiem ciltsdarba programmā noteikto šķirņu ērzeļiem, abos gadījumos kumeļš tiks uzskatīts par Latvijas šķirnes pārstāvi. Lai arī Latvijā dzimušie atbilstoši Latvijas zirgu šķirnes ciltsdarba programmai audzētie zirgi visi skaitās Latvijas zirgu šķirnes pārstāvji, to senči var būt dažādu citu radniecisko šķirņu īpatņi, tāpēc katram zirgam tiek aprēķināta asinība (cik procentus katras šķirnes gēnu šim zirgam ir). Tāpēc var būt arī situācija, ka Latvijas šķirnes sporta zirgam nav neviena procenta Latvijas šķirnes asiņu.

Kad sākam runāt par ciltsdarba programmām, nereti nākas dzirdēt zirgu īpašnieku protestus – „Kāpēc man neļauj audzēt arābus (šairus vai frīziešus u.t.t.)?” Tā nav – jūs varat turēt un audzēt, kādu zirgu šķirni vien gribat, bet valsts atbalstu varat saņemt vienīgi strādājot pēc Latvijā apstiprinātajām ciltsdarba programmām. Ja gribat nopietni nodarboties ar citas zirgu šķirnes audzēšanu, Jums jāstrādā pēc attiecīgās šķirnes ciltsdarba programmas un jāstājas attiecīgās valsts ciltsdarba organizācijā, jāievēro tās prasības.

Arī tas, ja esat nolēmuši no savas vienīgās un ļoti iemīļotās bezšķirnes ķēvītes iegūt kumeliņu savām un ģimenes locekļu vajadzībām, nav uzskatāms par ciltsdarbu. Cilvēciski šāda vēlme ir saprotama, bet no selekcijas viedokļa tā tomēr nav atbalstāma. Ja nu saimnieks nekā nav atrunājams, tad arī bezšķirnes ķēvei jāizvēlas sertificēts ērzelis. Tā kā šāds kumeļš visticamāk vēlāk nonāks bērna vai pusaudža rīcībā, ļoti lielu uzmanību jāpievērš ērzeļa temperamentam, psihes nosvērtībai un labdabīgumam.

Ģenētiskie resursi.

Lai saglabātu un atjaunotu laika gaitā gandrīz izsaimniekotos Latvijas šķirnes braucamā tipa zirgus, to audzētāji saņem atbalstu arī no ES par ģenētiskās daudzveidības saglabāšanu. Latvijas šķirnes braucamā tipa ķēves, lai iegūtu ģenētiskajiem resursiem atbilstošus kumeļus drīkst lecināt ar ģenētisko resursu saglabāšanas programmai sertificētiem ērzeļiem. Ciltsdarba programma veidota, lai maksimāli izvairītos no citu šķirņu iepludināšanas. Ģenētiskajiem resursiem atbilstošam zirgam ir ne mazāk kā 75% Latvijas šķirnes asiņu, pārējais drīkst būt tikai to šķirņu piejaukums, no kurām vēsturiski veidojusies Latvijas zirgu šķirne. Tiek strādāts pie ģenealoģisko līniju saglabāšanas.

Dažādiem audzētājiem ir dažādi viedokļi par to, kādi zirgi jāiekļauj genofondā, vai, kādu un cik drīkst būt citu šķirņu piejaukums. Pēc būtības jau pats vārds „genofonds” apzīmē kādu īpaši vērtīgu un nozīmīgu īpatņu daļu, kas kalpo kā gēnu rezerve tikai šai šķirnei raksturīgo vērtīgo īpašību saglabāšanai. Tātad, loģiski, būtu jātiecas pēc ļoti stingras audzēšanas tīršķirnē. Ģenētisko resursu saglabāšanai ir trīs dabīgi etapi:

1)     pieejamo resursu apzināšana un uzskaite – apzinām, cik valstī ir pieejami vaislai piemēroti īpatņi;

2)     populācijas uzturēšana un palielināšana – izvēlas tipiskus īpatņus pavairošanai, populācijas straujāka pieauguma veicināšanai un tuvradniecības novēršanai pieļauj izmantot vaislai īpatņus ar 75 % asinību;

3)    populācijas izkopšana un uzturēšana – ir izaudzēts pietiekams skaits īpatņu ar 100 % asinību, atsakās no 75 % asinības dzīvnieku iekļaušanas genofondā, nopietni strādā pie izlases un pārdomātas pāru atlases, līniju saglabāšanas. Finālā no visiem atbilstošas izcelsmes dzīvniekiem genofondā iekļauj tikai pašus labākos.

Bez pašu audzētāju intereses genofonda saglabāšanā un izkopšanā nav iespējama tā mērķtiecīga attīstība. Diemžēl ļoti bieži noteicošie ir materiālie apsvērumi, kuru dēļ tiek panākts zemāks slieksnis atbalsta maksājumu saņemšanai. Kā pozitīvu piemēru genofonda izveidē un saglabāšanā var minēt aitkopju pieredzi. Nevar salīdzināt zirga un aitas vairošanās tempu, bet viņi jau ir atteikušies no 75 % dzīvnieku iekļaušanas genofondā un tagad strādā pie tīršķirnes uzlabošanas ar izlases un atlases metodēm. Arī citu valstu zirgaudzētāji par normālu uzskata kaut nelielai savas nacionālās šķirnes daļai izmantot tīraudzēšanu, tādējādi nezaudējot šķirnes identitāti.

Abu tipu pārstāvjiem asinībā noteiktā apmērā drīkst būt Angļu pilnasiņu un Traķēnes šķirņu piejaukums. Laika gaitā Latvijas zirgaudzētāju prakse ir pierādījusi, ka labi veidotām, spēcīgām braucamā tipa ķēvēm no Angļu pilnasiņiem un Traķēnes šķirnes ērzeļiem dzimst ļoti labi sporta zirgi – izpaužas heterozes efekts, kad kumeļam ir mātes spēcīgā uzbūve, izturība un tēva ātrums un sportā nepieciešamās īpašības. Bet šeit nedarbosies princips „jo vairāk, jo labāk”, asins pieliešana nedrīkst būt bezgalīga un haotiska. Tātad, ja Jums ir braucamā tipa ķēve ar augstu ciltsvērtību, jūs varat reizi piecos gados iegūt kumeļu ģenētisko resursu saglabāšanas programmai, bet pārējā laikā iegūt sporta zirgus.

Kritēriji ērzeļa izvēlei

Kad audzētājs noskaidrojis, kādas izcelsmes ērzelis jāmeklē, lai pārojums izdotos atbilstošs ciltsdarba programmai, jāsāk meklēt ķēvei piemērotākais. Visus sertificētos ērzeļus var atrast ērzeļu katalogā un ciltsdarba organizācijās. Vispirms paši sev atbildiet uz jautājumu, ko mēs gribam sagaidīt no kumeļa? Tad meklējam ērzeli, kas nepieciešamās īpašības spētu uzlabot.

Ir labi, ja ērzelim jau ir novērtēti pēcnācēji. Izpētiet, kāds ir ērzeļa vērtējums pēc pēcnācēju kvalitātes. Labi, ja varat dabā apskatīt viņa pēcnācējus un to mātes. Jo ne vienmēr ērzelis ar labām darbaspējām un eksterjeru šīs īpašības stabili nodod pēcnācējiem.

Nākamais, kam meklējot ērzeli jāpievērš uzmanība ir tā darbaspēju novērtējums. Darbaspēju testēšanas rezultāti parāda ērzeļa dabiskās, iedzimtās darbaspējas (kustību kvalitāte), bet ar sacensību rezultātiem ērzelis šo vērtējumu vēl var uzlabot, un tas parāda viņa talantu un trenera darba rezultātu, kas tomēr nav fiziski iedzimstošas īpašības. Pavērojiet paši (vai pasauciet līdzi speciālistu), kā noskatītais „precinieks” kustas dabīgās gaitās, jo tieši tās viņš nodos tālāk.

Eksterjers bieži vien tiek vai nu atstāts novārtā, vai arī izvēle izdarīta vienīgi pēc tā. Pavisam vienkāršoti sakot – eksterjers ir tas, ko no ārpuses varam saskatīt par zirga ķermeņa uzbūvi. Tā nepilnības un kļūdas liecina par nepilnībām ķermeņa uzbūvē un līdz ar to par risku mazākām darbaspējām un veselības problēmām. Piemēram, uz nepareizi veidotām kāju locītavām, nepareizi sadalās slodze un ar laiku tām ir lielāks saslimšanas risks nekā pareizi veidotām locītavām. Tāpēc vispirms ļoti rūpīgi izvērtējam visas savas ķēves nepilnības un raugāmies, lai ērzelim to nebūtu. Nedrīkst censties ķēves trūkumus „labot” ar pretējiem ērzeļa trūkumiem. Veca patiesība, ka tikai labs ar labu dos labu, un labs ne tik labu uzlabos. Ja jūsu ķēves kājām ir kādas nepilnības, tad ērzeļa kāju uzbūvei jābūt īpaši labai, ja ķēvei ir ieliekta vai uzrauta mugura, skatieties, lai ērzelim mugura būtu spēcīga un taisna u.t.t.

Jebkurā gadījumā, vai esat nolēmis iegūt vērtīgu šķirnes kumeļu vai aplecināt iemīļoto bezšķirnes ķēvi, pievērsiet uzmanību ērzeļa labdabīgumam un psihes stabilitātei. Nav jēgas no izcilām darbaspējām un skaistuma, ja ar kumeļu nevarēsiet ne paši normāli strādāt, ne arī veiksmīgi kādam pārdot. Psihiski nenosvērts dzīvnieks ir potenciāli bīstams sev un cilvēkam, un ir tikai normāli, ja tāds vaislas darbībai netiktu pielaists.

Padomājiet arī par ķēves augumu un vecumu. Neleciniet jaunas (pirmās reizes) un neliela auguma ķēves ar liela auguma, masīviem ērzeļiem, ķēvei var būt sarežģījumi dzemdībās. Nepārojiet ļoti atšķirīgas šķirnes – vezumniekus ar siltasiņiem, lielo šķirņu zirgus ar ponijiem. Pat nerunājot par to, ka kumeļš būs krustojuma dzīvnieks, šādi „ģenētiskie eksperimenti” parasti nedod labus rezultātus ne vienas, ne otras šķirnes virzienā. Ķēvei un ērzelim jābūt vientipiskiem, pie tam ērzelim visādā ziņā pārākam par ķēvi.

Copy_of_siici_042

Mīti un galējības:

Tukša ķēve neatmaksājas.

Nereti cilvēki uzskata, ka neatmaksājas turēt „tukšu” ķēvi, lai vai kāda tā ir, to aplecina. Bet vai atmaksājas vispār turēt ganāmpulkā tādu ķēvi, vai arī audzēt un ēdināt tās ne sevišķi padevušos kumeļu, ko pēc tam varēs pārdot par dažiem simtiem? Varbūt to pašu barību varētu patērēt cita, daudz labāka kumeļmāte? Tāpat, kā ne katrs skaistais ērzelis var tikt sertificēts vaislai, tā arī ne katrai ķēvei jākļūst par kumeļmāti.

Vismaz reizi mūžā ķēvei jāapbērnojas.

Tas, ka ķēvei (tāpat kucei vai kaķenei) noteikti būtu vismaz reizi mūžā jāļauj apbērnoties, ir tikai mīts. Tas, ka jūsu ķēve savu mūžu nodzīvos jaunavās, tai neko nekaitēs. Nekas slikts nenotiks ne tās fiziskajai, ne psihiskajai veselībai.

Labās ķēves sporto, pārpalikušās dzemdē kumeļus.

Nereti ķēvju īpašnieki–sportisti nonāk galējībā – ja ķēve uzrāda izcilas sportam nepieciešamās īpašības, tā arī pilnā slodzē tiek izmantota sportam, nereti pat nesaudzīgi dzenoties pēc panākumiem. Un tad, kad saimnieks beidzot nolēmis no šīs ķēves iegūt kumeļu, sākas problēmas ar apaugļošanos un kumeļa iznēsāšanu, tiek maksāti lieli vetārstu rēķini, reizēm ķēvei vajadzīgs arī ilgāks laiks lai atkoptos un sagatavotos sekmīgai grūsnībai.

No selekcijas viedokļa ir sastopama arī vēl absurdāka rīcība – vērtīgākās ķēves sporto, bet tās no kurām lielas jēgas sportā nav (ar zemām darbaspējām, defektiem u.c.) dzemdē kumeļus. Un saimnieks brīnās, ka nevar iegūt labus kumeļus, ir taču tik labu ērzeli izvēlējies, dārgu naudu samaksājis! Ķēve nav kumeļu audzējamā mēģene, no kuras birs ārā izcilā tētiņa kopijas. Tā dod kumeļam pusi gēnu un nodrošina virkni svarīgu faktoru kumeļa attīstībai kopš tā ieņemšanas brīža (mātes efekts).

Ja grib ganāmpulkā atražot labus kumeļus, vaislai jāizmanto labākās ganāmpulka ķēves nevis „pārpalikušās”. Ja nolemts ķēvi izmantot vaislai, tās sporta karjera ir jāpakārto vaislas darbībai nevis otrādi. Ja saimniekam pašam nav pietiekamu zināšanu, jākonsultējas ar veterinārārstu un pieredzējušu treneri. Nepārdomāta un neadekvāta slodze nedrīkst kaitēt ķēves un kumeļa veselībai.

„Subsīdiju atstrādāšana”

Cilvēcīgi ir saprotama finansiāli grūtā situācija valstī kopumā un ikvienā saimniecībā atsevišķi, un subsīdijas ir ļoti nozīmīgs finansiāls atbalsts. „Lūdzu, atbrauciet novērtēt kumeļus subsīdijām! To māti gan nevērtēšu.”, „Kādam minimuma jāatbilst ērzelim, lai saņemtu „ērzeļnaudu”?” ; „Jā, jau zinu, ka viņai ir špats, bet tik smuki kumeliņi dzimst… Vai te tuvumā kādam nav parādījies kāds smuks ērzelis ar lielām pazīmēm?” Ja mēs no audzētāja dzirdam tamlīdzīgas frāzes, rodas jautājums, kāpēc viņš vispār audzē zirgus? Vai tiešām pašam neinteresē izkopt savu ganāmpulku? Vai ir normāli izmantot vaislai nevērtētas ķēves, ķēves ar nopietniem defektiem? Vest sertificēt knapi minimālajām prasībām atbilstošu ērzeli, un tad to izmantot savā ganāmpulkā tikai ar mērķi saņemt „ērzeļnaudu” un „kumeļnaudu”… Galu galā to „kumeļnaudu” dos arī par augstvērtīgu kumeļu, ko vēlāk varēs vai nu izmantot sava ganāmpulka izkopšanai vai arī pārdot par labāku cenu.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums