Ja nāktos mērīt temperamentu pašiem zirgaudzētājiem, kurzemnieki būtu līderi, vismaz tāds iespaids radās pēc pēdējās Latvijas zirgu audzētāju sanāksmes, kas notika Kurzemes reģionā, Kuldīgā. No pieciem saietiem, kurus rīkoja Latvijas Šķirnes zirgu audzētāju asociācija (LŠZAA) sadarbībā ar Latvijas Zirgaudzētāju biedrību (LZB), šī bija „viskarstākā“ sanāksme, emocionāli apsteidzot pat Latgali.

Zirgaudzētāju aktīvā vēlme diskutēt, arī prezentāciju laikā, norādīja vien to, cik nepieciešams ik pa laikam organizēt nozares ļaužu tikšanās.

Pasākumu ievadīja LŠZAA izpilddirektores Aijas Luses – Budrēvicas prezentācija par zirgkopības nozari kopumā Latvijā un Kurzemē (prezentāciju skatīt raksta noslēgumā, I.P.), kurai sekoja ciltsdarba speciālistes Dzintras Puriņas sniegtais izvērtējums par reģiona šķirnes ērzeļiem. Uzstāšanos viņa iesāka ar atziņu: „Mēs, latvieši, nekļūsim slaveni ar dāņu vai citām ārzemju šķirnēm, bet gan ar saviem Latvijas šķirnes zirgiem.“

Ģenētisko resursu patrioti

„Esam ģenētisko resursu patrioti,“ tā iepazīstināšanu ar savu 40 zirgu saimniecību sāka Baiba Grīvīte un Armands Šteins, plašāk pazīstami kā Armanda lauku jātnieku kluba saimnieki. Vidzemnieki būdami, viņi bija mērojuši garu ceļu, lai piedalītos sanāksmē un paustu savu viedokli par LS braucamā tipa nākotni. „Sākām LS braucamā tipa audzēšanu 2000. gadā, kad vēl nebija nekādu atbalsta programmu. Varam vērtēt, ka kopumā 14 gados esam ieguvuši labākas ķēves nekā tās, ar kurām sākām,“ par savu pieredzi pastāstīja Armands Šteins, piebilstot, ka patlaban viņi ģenētisko resursu pulkā ir desmit ķēves, kuras tiek lecinātas katru otro vai trešo gadu, taču ne visas uzreiz. Subsīdijas zirgaudzētāji atzina par labu atbalstu, taču ne izšķirošu, lai pievērstos LS braucamā tipa audzēšanai. Savu saimniecību viņi uztur tikai no ienākumiem, kurus gūst no zirgiem.

A. Šteins norādīja, ka genofonda daudzveidības saglabāšanai ilgtermiņā nepieciešams apzināt arī tos LS braucamā tipa zirgus, kas nav programmā. „Ir vecās asinis, kuras varam dabūt ārā caur ķēvēm, taču tās ir jāmeklē. Gan jau kaut kur kūtspakaļā pa kādai vēl stāv,“ noteica zirgaudzētājs un uzsvēra, ka šajā darbā nopietni jāstrādā abām zirgaudzētāju biedrībām. „Mums visiem ir izdevīgi, ka jūs strādājat mums,“ viņš piebilda, ierosinot attīstīt zirgu pārdošanu ar kooperācijas palīdzību un veidojot profesionālu mārketingu. „Pašlaik tirgus ir starpnieku rokās – atbrauc pircēji no ārzemēm, iepērk un iestrādā zirgus jau tur. Ja mums pašiem būtu uzņēmīgs cilvēks, kas spētu ar to nodarboties, pašiem būtu lielāks ieguvums.“

Pie ģenētisko resursu patriotiem var pieskaitīt arī Kārli Zaueru, kurš pagaidām sevi sauc par zirgu kolekcionāru, kas uzsācis un arī turpmāk vēlas audzēt LS braucamā tipa šķirnes zirgus, kuriem „“sportisti“ pat blakus nav stāvējuši“. Viņš uzskata, ka ģenētiskās ķēves lecināt reizi piecos gados ir par maz.

Šķirne jāmodernizē

„Pirmais iespaids ir vizuālais. Ja sludinājumam nav pievienota laba bilde, es nemaz to nelasu,“ saka Arta Cinkus, uzsākot sarunu par mārketinga un reklāmas jautājumiem. Tirdzniecības stratēģija jāveido kopīgi, mūsdienās pircējs vairs nebridīs pa dubļiem un krūmiem, lai zirgus apskatītu, tāpēc jārīko skates, kurās zirgi jāved rādīt potenciālajiem pircējiem.

Pēc savas pieredzes varot teikt – ja labi izdodas pārdot vienu, tas „parauj“ līdzi arī citus. „Pārdevām uz Krieviju ērzeli Kelvinu, pēc tam vēl četrus nopirka.“

A. Cinkus atbalsta LS braucamā tipa saglabāšanu, taču attīstot izskatā eleganci. „No esošajām līnijām jāveido jaunas, tips jāmodernizē, jo mērķis taču ir zirgaudzēšana kā bizness,“ viņa piebilda.

„Biedrībām jārūpējas, lai atvieglotu zirgu tirdzniecību ar Krieviju. Pārāk lielas transporta izmaksas,“ uzdevumu zirgaudzētāju biedrībām rosināja A. Cinkus. Par šo priekšlikumu sekoja LŠZAA izpilddirektores komentārs: „Pāris gadus atpakaļ mēģinājām risināt šo jautājumu, taču mums ieteica šo lietu necilāt.“

Arī Agrita Bokuma atbalstīja priekšlikumu par LS braucamā tipa modernizēšanu: „Esmu par ģenētisko resursu saglabāšanu, bet visam tipam pieejot kritiski. Ja gribam izdzīvot ar LS braucamo tipu, tas ir stipri jāmodernizē.“ Viņa atzīst, ka braucamā tipa zirgi raksturā ir ļoti piemēroti iesācējiem un hobija jātniekiem.

„Nepieciešama šķirnes popularizēšana – internetā jāievieto kvalitatīvi foto, video. Viss tirgus pamatā notiek internetā. Turklāt nedrīkst „iesmērēt“ zirgu ar defektiem,“ norāda A. Bokuma un piebilst, ka laiks, kad zirgu pircēji atbrauca pusnaktī un klauvēja pie loga, ir beidzies.

Savā 30 zirgu saimniecībā, kuru uzturēt palīdz palīgnozare – gaļas liellopi, audzējot sporta zirgus, pārdodot tos jaunzirga vecumā, arī uz Vāciju.

Līdzīgā biznesa modelī darbojas Daila Ermane: „Ar „plikiem“ zirgiem vien nevar izdzīvot, tāpēc audzēju liellopus. Pie mana zirgu skaita vieglāk pārdot kumeļus. Pēdējā laika kaut kas kustas, var arī pamainīties.“ Viņa ir gatava „vadāt zirgus pa skatēm“, ja tiek kompensēti ceļa izdevumi. Ērzeļu saimniekiem ceļošana gan sagādā papildus raizes, Vizma Petrēvica pastāsta gadījumu, kad kādā no izbraukumiem Kuldīgā pie viņas ērzeļa furgona kāds saimnieks piesējis ķēvi, kas meklējās. Turpinājums bijis ļoti satraucošs visām iesaistītajām pusēm.

Par ērzeļu vērtētājiem un atomkaru

Jāņa Rimeika emocionālā uzstāšanās apliecināja, ka biedrībām jārīko līdzīgi saieti arī sporta tipa zirgu audzētājiem, jo problēmas šajā jomā sakrājušās ne mazums, savu kritikas devu vairākkārt saņēma Latvijas Jātnieku federācijas politika.

J. Rimeiks īpaši asi kritizēja ērzeļu vērtētājus: „Ērzeļu materiāls – tā ir katastrofa! Kā tie ērzeļi ir vērtēti? Tur ir atomkarš, tas ir baisi!“ Viņš ir gatavs savus zirgus vest uz skatēm, ja vien tur notikšot objektīvs vērtējums. „Zirgu vērtēšanai vajadzētu piesaistīt arī kādus no sportistiem, lai izsaka savu viedokli.“

LS braucamā tipa audzētājiem A. Luse – Budrēvica paskaidroja, ka abas zirgaudzētāju biedrības vienojušās par vienotu ērzeļu vērtēšanas komisijas izveidi.

Laima Rozentāle ar zināmu humora piedevu savā runā aicināja „ar pirkstu debesīs nebakstīt“, jo arī pieredzējušiem un ilggadīgiem zirgaudzētājiem vaislas darbā gadās „iebraukt auzās“. Taču viens esot skaidrs – jābūt labai ķēvei! „Ir ķēves, kas pastāvīgi dod labus kumeļus, ir tādas, kas svaidās. Ar vienu ķēvi vēl neesi audzētājs, vairāk – mīļotājs,“ noteica L. Rozentāle, kura spēj savu saimniecību uzturēt tikai ar ienākumiem no zirgiem un ponijiem, kas vairāk piemēroti bērniem. „Mums jācenšas vairāk piesaistīt bērni, lai ir kas paliek mūsu vietā! “ aicināja L. Rozentāle.

Līdzās jau izskanējušiem priekšlikumiem, sanāksmes dalībnieki bija vienisprātis, ka vērtīgi būtu sarīkot izglītojošus, pieredzes apmaiņas pasākumus lielajās zirgaudzētavās.

Piecām reģionālajām sanāksmēm sekos ideju un priekšlikumu apkopojums, ar kuru tiks iepazīstināti zirgaudzētāji, lai vienotos par nepieciešamākajiem pasākumiem un kopīgu nozares attīstības stratēģiju.

Ilzes Pētersones teksts un foto.

Facebooktwittergoogle_plusredditpinterestlinkedinmail

Sekot Mums